Baiba Magdalena Eglīte

Kārlis Siliņš

 

Kas ir Kārlis Siliņš? Gleznotājs.

Dzimis Jūrmalā 1958. g., mākslinieka Herberta Siliņa ģimenē. Jūras, glezniecības klātbūtnes un jahtinga izauklēts. Un sarūgtināts. Glezniecību mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1971.-77.), Latvijas Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļā (1978.-84.), gadu pēc akadēmijas beigšanas uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. Lai izvairītos no dienesta padomju armijā, Mērsraga skolā apguvis pedagoģiskā darba lauku, vēlāk ilgus gadus mācījis gleznošanu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. 

Kārli Siliņu pazīstu kopš Rozentāļu laikiem. Bijām kolēģi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, pazinu viņa glezniecību, bet tā īsti gan ieskatījos Kārļa Siliņa audeklos ekspozīcijās Cēsu izstāžu namā, kad nosacīti netraucētā atmosfērā iespējams mākslas darbu pamatīgi izzināt. Atklāsme radīja vēlēšanos dalīties. Pavisam nesen pāris reizes viesojos viņa studijā Rīgā. Lai arī mākslinieks apgalvoja, ka viņam neesot īsti ko rādīt, tomēr savas trīs četras stundas katru reizi pagāja gleznu plauktus pārcilājot un arī latviešu vecmeistaru darbus aplūkojot. „No viņiem visiem esmu mācījies,” saka Kārlis, rādot man Pauļuka pabeigto Herberta Siliņa darbu. Darbnīcā pie sienas vesela galerija. Romāns Suta, Eduards Brencēns, Aleksandrs Dembo, Oļģerts Ābelīte, Leonīds Āriņš, Boriss Bērziņš. Tepat goda vietā 1915. gada Baltijas jūras(?) līča dziļuma karte… Burāšana kādreiz bija Kārļa kaislība…

Kārlis Siliņš pieder pie to Padomijā dzimušo latviešu mākslinieku paaudzes, kam 90. gadu sākumā, pateicoties Anitas Kļaviņas Lediņas kundzes uzņēmībai, atvērās vairākas Francijas galeriju durvis.

„Tas bija neticami, ka esi ticis ārā. Kā būrī audzis padomju pilsonis, skatoties uz apkārtni, apraudājos... Par mums tika gādāts, izdeva katalogus. Bija iespējas arī pabūt vairākās vietās. Cenas mūsu bildēm gan nebija sevišķi augstas, bet mums tas viss bija DAUDZ. Kaut gan viens otrs spļaudījās…”

Process bija iekustējies. Kādu laiku izdevīgs visām iesaistītajām pusēm. Bet ekspadomju pilsoņiem tas deva spārnus.

Par to liecina apjomīgā Kārļa līdzdalība lielākajās grupu izstādēs Stokholmā, Hamburgā, Parīzē, Bordo, Strasbūrā, Izraēlā, Sidnejā, Helsinkos, Varšavā, un lielais personālizstāžu skaits visdažādākajās Latvijas mākslas galerijās.

 

Kārļa bildes nevar izstāstīt. Tās ir un vienlaicīgi nav tikai perfekts sienas dekors. Tās ir jāizdzīvo.

To autors ir skaistuma slavinātājs, apliecinātājs, baudītājs, radītājs. No attāluma šķietami robusts un bērnišķīgi vienkāršs. 

(Vairums mūsdienu lielformāta audeklu mudina skatītāju ieturēt distanci. Ak, cik nav nācies vilties pieejot tuvāk! Bet ne Kārļa Siliņa darbos.) 

Visa mākslas pasaules burvība atklājas tuvinoties. Kā mūzikā. Kāda meistarība un jūtīgums! Krāsa precīza, perfekta un bagāta. Bet virsma! Ak, Dievs, cik runājoša! Viltnieks, virtuozi izmanto zeltu! Sadarbojoties un sasaucoties ar gaismām, ienes statiskajās kompozīcijās dzīvību. Tik harmonisku, tik pretī starojošu! (Debesis. Mežs), ainava rudenī – it kā nekā sevišķa tur nav, bet pieej tuvāk un … ieraudzīsi vēju, lapu virpuļus, putnus aizlaižamies…, kaut uz audekl tas ir un reizē nav...

Medīna. Maroka. Sarkani slazdi. Izbērtas naglas kāpnēs, durvis, kupoli. Noslēpums un slazds

Kā Kārlis sadarbojas ar audeklu! ŠĶIETAMI NEVĒRĪGS UN PAVIRŠS. Patiesībā pašpārliecināts un absolūti precīzs. Krāsa viņam būvē telpu, dod apjomu un dzīvību kompozīcijas konstrukcijām, bet pats gleznojums – audekla un izmēru izvēle, laukuma biezums, uzliciens, biezums, caurspīdīgums, mirdzums, uzliciena nepacietību līdzsvaro krāsa, zeltainie laukumi maigi un mainīgi piedalās kopīgā skaistuma apliecinājumā. Arī gleznu rāmju sadarbību ar bildēm ir vērts izbaudīt! Katrai bildei cits! Un nevis pēdējais punkts, logats, bet pilnvērtīgs līdzdalībnieks kopējā estētiskā baudījuma korī. Pat kādā antikvarija bodītē atrasts īpašs rāmis ir kamertonis jaunas kompozīcijas radīšanai.

It kā nekādas dabas! Patiesībā Kārlis Siliņš ir visīstākais reālists, lai arī ar krāsu kasti dabā nesēž un šodien tik modernajos plenēros nepiedalās. Reālists, kas prot uzgleznot dabas atbalsis jūtīgā zemes bērnā. Dabā noskatītās likumsakarības, to vizuālās izpausmes, kļūst par spēlēs daļu. Bet pati spēle ir komponēšana. 

Kārlis Siliņš ir noskaņu gleznotājs, sakārtotājs un glabātājs. Iespaidam, noskaņai viņš atrod matemātisku formulu, tik vienkāršu un tīru, ka tuvojas simbolam. Viņš savalda stihiju (dabas vai pats savu radošo?), ieliek disciplinētā kompozīcijā, ģeometrizē formas, līdzsvaro vertikāles un horizontāles, atmet un akcentē, un, lai ko neglezno – apliecina. Šķietami rada fantastisku pasauli. Un tomēr paliek patiess notvertajā sajūtā.

„Es dabu transformēju, mēģinu salikt noteiktā kārtībā, kaut ko izvilkt… Sanāk tādas pieaugušo cilvēku spēlītes. Bet māksla jau arī ir spēle, rotaļa, kas sniedz apmierinājumu un gandarījumu par to, ka kaut kas sanācis” ...

Mazā formāta bildes – estētisma kalngals.

Patiesībā katrs Kārļa Siliņa darbs ir kā dzejolis. Kompakts, mazvārdīgs un jūras klātbūtnes ietekmēts. Kā gan citādi? Mīlestība pret jūru Kārlim paša Poseidona lemta. Cik nav burāts ar pašam piederošu jahtu! (…un Kārlis nespēj noslēpt rūgtumu. Jahtu nācās pārdot.) Tāpēc daudzos Kārļa darbos sastingusi jūra, kurā kā ērkšķis ir iedūries jahtas priekšgals.

Bet es jūtos kā mākslas mīļotājs aiz mākslinieka muguras Pītera Breigela vecākā zīmējumā. Vai tā ir skaudība? O nē. Tā ir alkatība.

Katru nelielā formāta gleznu gribas nest mājās, turēt sev līdzās. Izdzīvot tik svarīgo gleznas virsmas un krāsas dzīvi. Autors neļauj skatītājam turēt distanci, kuram tā vien gribas izjust pašu gleznas tapšanas procesu. Gleznotājs ievilina šķietami rotaļīgā un it kā nevērīgā izrādē, kurā viņš atklāj savu virtuozo prasmi. Jo glezno kā rotaļājoties, NEJŪTOT GRŪTĪBAS, ABSOLŪTI PĀRVALDOT SAVAS IMPROVIZĀCIJAS. Svarīgs nav motīvs. Jebkas var būt pašas glezniecības cienīgs. Svarīgs ir process, svarīga ir spēle, māka un rezultāts. Apbrīnojama ir Kārļa glezniecības tehnoloģiju izaicinošā improvizācija ar gleznu virsmu. Viņš var atļauties izbērt uz audekla nagliņas vai izmantot keramiķu materiālus, pat dažas vietas pārklāt ar autokrāsu, vai zeltu. Šķietami daudz nejaušību!

„O nē! Esmu pedants. Jo uz jahtas visam jābūt nevainojamā kārtībā. Kad sāku mālēt, izmazgāju visu māju. Uz nejaušību nepaļaujos.” 

„Tad, kad nezinu, ko gleznot, gleznoju pats sevi.” Un patiesi, ārkārtīgi daudzveidīga personība atklājas mākslinieka daudzajos pašportretos. Un sev viņš absolūti neglaimo. Tā vien šķiet, ka Tīdemanis ir Kārlim līdzās, kad viņš laiku pa laikam uzglezno sevi. Inteliģentu, jūras un dzīves viļņu svaidītu bohēmieti, sīkstu un trauslu reizē. Un krietni sarūgtinātu šobrīd. 

„Cilvēce faktiski attīstījusies tikai ledusskapja, kompjūtera un atombumbas līmenī. Vai sabiedrībai vajag, to, ko es daru? Tu (to viņš par sevi) visu mūžu tikai pindzelē, beigās bildes sakrājas, tu tās krāmē čupā, un šķiet, esi veltīgi ar mākslu nodarbojies... Bet tu skaidri zini, ka turpināsi to darīt līdz pēdējai dienai, jo citu neko nejēdz. Un tu nevari to pamest, jo tev patīk tas, ko tu dari."

 

Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte ilgus gadus mācījusi mākslas vēsturi J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un citās mākslas skolās. Lasa lekcijas par kultūras vēsturi, raksta recenzijas. Strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.