Foto: Uldis Briedis

 

Alberts Bels

(1938.06.X-2024.11.VI)

„Mēs visi esam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi.” 

 

Vasaras sākums mums atnesa sēru ziņu. 11. jūnijā Mūžībā devās daudzu lasītāju iecienītais rakstnieks Alberts Bels, kuru par savu autoru uzskata vairāku paaudžu cilvēki. Rakstnieks, kura kontā ir 22 sarakstītas grāmatas, no tām daudzas izdotas atkārtoti, nodzīvojis piepildītu mūžu, savā daiļradē sasniedzot augstas virsotnes. Kā nu ne – vai ātrumā spējat nosaukt vēl vismaz vienu latviešu rakstnieku, kura darbi tik daudz būtu tulkoti? Visjaunākais no Alberta Bela romānu tulkojumiem ceļu lasītājiem sāka vien šogad. Tulkotājs Rafaels Martins Kalvo [Rafael Martín Calvo] spāņu valodā iztulkojis romānu Būris (spāniski – La Jaula).

Visbiežāk Alberta Bela darbi tulkoti lietuviešu, igauņu, čehu un krievu valodā, taču netrūkst tulkojumu arī citās lielo tautu valodās. Ne vien augstu novērtēts, bet arī tulkots, turklāt vismaz septiņās (!) valodās, ir pat viņa pirmais romāns Izmeklētājs (1967). Taču visvairāk tulkotais, protams, ir rakstnieka trešais un vispopulārākais romāns Būris (1971). Tas lasāms ne tikai krievu, čehu un somu valodā, bet 1990. gadā arī angliski ar nosaukumu The Cage. Šo romānu Austrumeiropas literatūras sērijā laida klajā prestižā izdevniecība „Peter Owen Publisher” literatūrzinātnieka un tulkotāja Dr. philol. Ojāra Krātiņa tulkojumā. Vācu žurnālā Freie Welt (pēc tam grāmatā, ko izdeva apgāds „Volk und Welt”) turpinājumos tika publicēts romāns Saucēja balss (vāciski ar nosaukumu Deckname: „Karlsons” jeb Segvārds: „Karlsons”), ko tulkojusi Velta Ēlerte. Īpaši izceļams šajā sarakstā būtu darbs, kas Albertam Belam sagādāja daudz nepatikšanu, jo pēc tā izdošanas tika ierosināta pat krimināllieta. Runa ir par romānu Bezmiegs (1967), kurā asi kritizēta padomju iekārta. Lasītājiem, tiesa – cenzēts, šis darbs bija pieejams vien 1987. gadā, bet necenzēts – 2003. gadā. Vēl bija jāpaiet 16 gadiem, līdz romānu Bezmiegs (angliski – Insomnia) Džeida Vila (Jayde Will) tulkojumā laida klajā apgāds „Parthian Books”.

Jaunībā šim talantīgajam cilvēkam par rakstniecību prātā nebija ne domas. Nopietnāku izglītību nākamais rakstnieks izvēlējās iegūt Rīgas Celtniecības tehnikuma Elektrotehnikas fakultātē, kas droši vien nebūtu nekas īpašs, taču ļoti neparasta bija viņa nākamā izvēle mācīties Valsts Cirka mākslas skolā Maskavā. Gads, kas aizvadīts Padomju Krievijas galvaspilsētā, ne vien norūdīja fiziski, tas deva izturību visai turpmākajai dzīvei. Vingru un atsperīgu gaitu Alberts Bels saglabāja līdz vecumdienām. Lai uzturētu sevi formā, viņš līdz pat sirmam vecumam ik dienu devās nelielā skrējienā ap Māras dīķi Āgenskalnā, Rīgā. Cirka skolai sekoja obligātie dienesta gadi PSRS bruņotajos spēkos, pēc kā nākamais autors kā eksterns ieguva vidējo izglītību un izvēlējās studēt Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Iespējams, tas bija sākums tapšanai par tādu rakstnieku, bez kura literārajiem darbiem Latvijas okupācijas laikā tapusī literatūra nebūtu pilnīga. To pierāda arī fakts, ka jau Alberta Bela dzīves laikā par viņu un viņa daiļradi tika izdotas divas monogrāfijas – Daces Ūdres grāmata Nomods (Rīga: Liesma, 1989) un Daces Lūses un Daces Ūdres darbs Alberts Bels (Rīga: Mansards, 2010).

Pieļauju, ka nav pārāk daudz lasītāju, kuri zinātu, ka Alberta Bela vārds patiesībā bija Jānis Cīrulis. Kāpēc Cīrulis kļuva par Belu? Izrādās, savu lasītāju dēļ. Pseidonīms esot radies no viņu sprieduma par rakstnieka darbiem: B (aigi)// E(llīgs)// L(atviešu)// S(tāstnieks) (avots: Zuzena E. Lausku spēle.//LARA’S (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43, 01.12.1991.). Par Belu rakstnieks sevi sāka dēvēt no 1971. gada, lai gan ar rakstniecību nodarbojās kopš 1963. gada. Nenoliedzami, Bels bija ellīgs stāstnieks – viņa romānos attēlotie personāži, kaut dzīvoja padomju iekārtā, pārsvarā bija iekšēji brīvi, varas nesalauzti. Kaut vai tēlnieks Juris Rigers darbā Izmeklētājs, kurš lieliski apzinājās, ka bailes ir vislabākais, ko cilvēks var pazaudēt. Ja bailes pievārētas un to vietā tavu dvēseli pārņem garīga brīvība – vai maz iespējama lielāka balva?

Alberta Bela pieminēšana nebūtu ne graša vērta, ja šo rindu lasītājiem neatgādinātu par kādu vēsturisku notikumu 1988. gada 11. novembrī. Todien Rīgas pils Svētā Gara tornī pēc ilgiem padomju okupācijas gadiem pirmo reizi sāka plīvot Latvijas karogs. Rakstniekam, kuram nesen kā bija apritējusi 50. jubileja, pāris dienu pirms karoga pacelšanas piezvanīja t.s. Karoga grupas pārstāvis Māris Markuss. „Viņš teica, ka gudri vīri nosprieduši – man jāiet vilkt karogu kopā ar Ēvaldu Valteru. Es Markusam jautāju – kāpēc es? Un viņš atbildēja – vajadzīgs kāds, kurš noteikti atnāks!” atklāj Bels. „Diena bija diezgan silta priekš rudens, diezgan mierīga. Nedz lija, nedz spīdēja saule. Bija diezgan jauks, latviski pelēks novakars. (..) Iespaidīgākais bija: kad es gāju uz šo vilkšanu, pa visām ielām uz Vecrīgu, uz Daugavmalu plūda cilvēku straumes. Un sejas bija pavisam citādākas nekā ikdienā. Tās bija apgarotas, koncentrētas uz kādu mērķi. Es redzēju, ka cilvēku sejās vairs nav baiļu. Tas bija ļoti zīmīgi.” (Avots: Rozenberga M. „Karoga grupai – 30. Atmiņas par Latvijas karoga atgriešanos Rīgas pils tornī 1988. gada 11. novembrī”, 09.11.2018., LSM.LV, tiešsaiste: <https://tinyurl.com/yc7pkf8r>) Sākumā Alberts Bels sacījis īsu, koncentrētu uzrunu. Atskanot Latvijas himnas pirmajiem akordiem, vajadzēja sākt griezt vinču, lai karogu paceltu. To rakstnieks paveicis kopā ar latviešu strēlnieku, skatuves mākslinieku Ēvaldu Valteru. Kopš 1988. gada 11. novembra Latvijas karogs Rīgas pils Svētā Gara tornī plīvo nepārtraukti.

Atvadu vārdu noslēgumā izvēlējos citātu, kur precīzi raksturota šī izcilā latviešu rakstnieka un savas dzimtenes patriota personība: „Alberts Bels ir 20. gadsimta otrās puses rakstnieks. Nešķirams no tā, kas ir noticis ar Eiropu un latviešu tautu. Un raksturīgs sava laikmeta domu izteicējs. [..] atsvešināts ir tas, ko es neesmu izvēlējies, cilvēkam ir nolemts būt brīvam, – šīs domas visai tieši sasaucas ar A. Bela daiļrades pamattoni, kam ir garīga dumpja raksturs un spēja vairot cilvēka pašapziņu un cieņu.” (Avots: Lūse D., Ūdre, D. Alberts Bels. Rīga: Mansards, 2010, 9.-10. lpp.).

Lāsma Gaitniece