Jaunā Gaita nr. 318. rudens 2024
DVĒSELĒ UZSISTO ZILUMU DZIEDINĀŠANA
Nora Ikstena. Jōna. – SIA „Dienas Grāmata”, 2023. – 167 lpp.
Kaut kas tik pazīstams un tomēr svešāds, – tā varētu raksturot rakstnieces Noras Ikstenas jaunākā romāna Jōna sižetisko līniju. Pieņemu, ka ne vienu vien viņas daiļrades cienītāju šīs grāmatas vēstījums un maniere, kādā tas pasniegts, varētu pat pārsteigt. Labā nozīmē, protams. Lai autores nodoms romāna tapšanas gaitā vieglāk būtu izprotams, vispirms ieteicams izlasīt darba pēcvārdu, ko, pēc recenzijas autores ieskata, lietderīgāk būtu bijis publicēt kā priekšvārdu.
Vispirms jāpiemin vārdu spēles, ar kurām rakstniece rotaļājas visa darba garumā, proti, „jōna” (kā sugas vārds) un Jona (kā īpašvārds – romāna galvenā varoņa vārds). Ņemot vērā, ka minēto sugas vārdu lietojam reti vai arī nelietojam nemaz, vēlams noskaidrot, ko tas nozīmē. Autore it kā to palīdz izlobīt, jo romānā minēta ir gaidu jōna, trauksmes jōna, tukšuma jōna, grūtuma jōna, vientulības jōna, svešādā jōna u.c. Vai tās sinonīms varētu būt vārds „atmosfēra”? Šķiet, nebūs gan. Vārda skaidrojumu Nora Ikstena sniegusi savā pēcvārdā. Turpinot par rakstnieces vārdu krājumu, uzteicami, ka vēstījumā izmantots daudz citu nepelnīti aizmirstu vārdu. Tekstā regulāri parādās tādi sadzīviskās sarunās reti lietoti vārdi, kā, piemēram, damstīt, noridāt, spelts, kancītis, maidziņa u.c.
Savukārt Jona ir pavisam parasts 21. gadsimta jauneklis, kurš mīt nelielā pilsētiņā okeāna krastā un strādā „Psalmu restorānā” par velokurjeru. Turpat, okeāna plašumos, mīt Jonas draugs jeb otrs darba varonis Valis – „lielākais no visiem dzīvojošajiem dzīvajiem, lielākais no labestības un mīlestības kalniem, kas peld ūdeņos un retu reizi mūs iepriecē, iznirdams un parādīdams tikai mazu daļiņu sevis”. (67. lpp.) Kaut arī pilsētiņa līdzinās Bībelē atainotajai Paradīzei ar vīģeskokiem, kolibri, cikādēm un pat milzu Vali okeāna ūdeņos, diemžēl to neglābjami ir ietekmējušas globālās kataklizmas. Atsauces no Svētajiem Rakstiem romānā konstatējamas regulāri, tāpēc vēlams Bībelē atšķirt Jonas (Jonasa) grāmatu un paralēli izlasīt arī to.
Pieļaujams, ka lasītāja apziņā vairāk par atsaucēm uz Svētajiem Rakstiem varētu norezonēt vismaz trīs pasaules mēroga problēmas, kas personīgi skar ne tikai romāna varoņus, bet arī autori pašu. Tās trīs – pandēmijas laiks ar dzīvesveida un arī cilvēku savstarpējo attiecību piespiedu maiņu, karš un cilvēku radītais vides piesārņojums, kā postošās sekas diemžēl nav apturamas, – ir klātesošas visā vēstījumā. Kura no minētajām kataklizmām dvēselē radījusi visdziļākos ievainojumus, katrs var atbildēt sev pats. Jonas, kam par pašsaprotamu kļuvis radīt cilvēkiem prieku, kaut vai darinot un dāvinot kartītes, likteni nosaka pagaidu ļaužu meitenes parādīšanās.
Jau ar pirmajām romāna lappusēm kļūst skaidrs, kas ir šī meitene un par kādu militāro konfliktu rakstniece vēstī. „Vieni, kas dzīvo mierā, sūta savu armiju slepkavot un postīt citu mierīgo zemi, un citi, kuri mirst karā? Kas tā par cilvēku pasauli?” – prāto romāna varone (69. lpp.). Viss tiek izlemts, viņai piepeši pazūdot, un Jonam dodoties nejauši iepazīto meiteni meklēt. Varbūt pat izglābt? Citādi rīkoties nav iespējams, jo tādā gadījumā dvēseles zilumi ar laiku pārvērstos nedzīstošās brūcēs. Velokurjera nodoms izvēršas neaizmirstamā piedzīvojumā, pat pabūšanā Vaļa vēderā, kur tumšā un biedējošā vidē Jona gūst dzīves mācību.
Kaut arī romānā skartās globālās kataklizmas mūsdienu cilvēkam varētu šķist neatrisināmas – tik sarežģītas tās ir, autore sniedz nepārprotamu norādi, kas mums visiem varētu palīdzēt. Citiem vārdiem, sadziedēt zilumus dvēselē. Nevis sarežģītas un superjaudīgas tehnoloģijas, bet gan mīlestība pret cilvēkiem, dabu un galu galā arī pašam pret sevi. Okeāns, kurā mīt Valis, ir simbols vispatverošai mīlestībai, kam vienīgajai pa spēkam būs pasargāt un sadziedēt. Tajā skaitā arī daudzos zilumus, kas samērā īsā laika posmā (pandēmija un karš) uzsisti mūsu dvēselē.
Par ko īsti ir Noras Ikstenas romāns Jōna? Par mums pašiem, mūsu sāpēm, nelaimēm un visbeidzot arī par mīlestības spēku.
Lāsma Gaitniece