Kristīne Ilziņa (Sadovska) literatūrā debitēja ar dzejoļu krājumu Jukusi saulespuķe, par ko saņēma Klāva Elsberga prēmiju. Vēlāk tapa arī vairākas grāmatas bērniem. Par stāstu krājumu Es neliecināšu pret jums nominēta Latvijas Literatūras gada balvai (2023), saņēmusi Egona Līva piemiņas balvas „Krasta ļaudis” speciālbalvu (2023) un nominēta Baltijas Asamblejas balvai (2023).

Kristīne Ilziņa

 

Baltais kaķītis

 

„Es tevi saukšu par Pici,” pasitusi kaķēnu padusē sacīja maza meitene un steidzās cauri pagalmam uz māju pusi. Baltais kaķis mēģināja atsperties ar pakaļkājām un kaut kā saglabāt cieņas paliekas, taču bērns viņu turēja ciešā skāvienā. Verot nama ārdurvis, meitēns apdauzīja roku un mazliet arī kaķa galvu un sānus, taču iekšā tika. Nu varēja atvilkt elpu. Ieva apstājās, pacēla kaķi augstāk un, sajutusi pretestību, saspieda vēl ciešāk. Tik skaists balts kaķēns, tādam taču nav jādzīvo uz ielas. Sagrābstījusi kaklā pakārto atslēgu, meitene uzsāka ceļu augšup uz trešo stāvu. Kāpņu telpas aplupušās sienas un sen nemazgātos, ieplaisājušos stiklus izļodzītajos logu rāmjos viņa pat nemanīja. Tā te izskatījās vienmēr.

Atslēgusi durvis un ienākusi mājās, meitene uzelpoja pa īstam. Mammas vēl nav. Tēta arī. Tīrā veiksme! Notirinājusi no kājām smilšainās zandales, meitene žigli ietipināja tālākajā istabā. Tajā viņa vēl nesen dzīvoja kopā ar vecomammu, bet jau kopš maija svētkiem vecenīte esot slimnīcā. Tā apgalvoja tētis un mamma. Kad Ieva prasīja, vai nevar vecomammu slimnīcā apciemot, tētis novērsa skatienu, bet mamma kļuva īpaši mīļa, tomēr ciemos meiteni neveda. Esot tālu. Vecāmamma esot piekususi. Neesot laika. Reiz pat iedeva konfektes. Tūtiņu „Rīta” Ievai vienai pašai, tur bija veselas vienpadsmit! Nu jā. Ievai gan ir tikai desmit gadi, bet muļķe viņa nav. Laikam jau vecomammu vairs neredzēt. Jādomā, mirusi. Vai noticis kas vēl sliktāks. Bet šitas kaķis ir kā ziņa no vecāsmammas, ka viss kārtībā. Jo kad viņa Ievai lasīja grāmatas vai stāstīja par seniem laikiem, viņa vairākkārt pieminēja arī, ka bērnībā laukos vienmēr bijuši kaķi.

Un tad, kad vasarā mazā vecāmamma, nu nē, mazā Emmiņa, gulēja sienaugšā, bija viena balta kaķene, kas nāca gulēt pie bērna. Sākumā laikam tāpēc, ka viņas bērni tikko bija aizsūtīti jūrskolā. Vēlāk tāpat vien. Un pavisam vēlāk, kad jau palika auksts un Emmiņa gulēja siltā istabā, viņa centās, kad visi aizmiga, aiztipināt līdz ārdurvīm un ielaist Pici siltumā. Pice laikam saprata, ka par tādu patvaļību nepatikšanas būs abām, tāpēc ik rītu klusām un nemanāmi izlavījās laukā, pirms viņu kāds no lielajiem pieķēra. Pavasarī, kad Picei atkal sadzima kaķēni, tēvs vienu atstāja. Melnu runčeli ar baltu pazodi un ķepiņām. Emma un Pice abas loloja mazo rīmu un viņš auga liels un spēcīgs. Tēvam šis patika, viņš mēdza noglaudīt kaķēnu un laipni norūkt: „Audz, audz, peļu junkur!”

Kādudien Pices vairs nebija. Neatnāca, kad Emma sauca. Neatnāca uz vakara slaukšanu. Viņu nemanīja arī nākamajā rītā. Kad Emmiņa tēvam jautāja, kur Pice, viņš tikai atrūca: „No kaķenes mājās nav nekāda labuma, nes un nes kaķēnus, jaudā vien slīcināt. Re, runcis, cita lieta.” Emma vairāk neko neprasīja, bet smukais runcis par tuvu draugu viņai nekļuva. Un arī par dižu mednieku neizauga. Tik šad tad, kad tēvs par liekēdi nosauca, atnesa kādu mazu pelīti vai kurmi. Bet citādi tik snauduļoja pie kūts un gaidīja slaukšanu.

 

Šis mazais kaķuks tiešām ir kā Pice, kura toreiz pazuda vecaimammai, Ieva prātoja un nolika dzīvnieciņu zemē. Viscaur balts kaķītis nebija, uz kreisās austiņas un pakauša bija divi nelieli pelēki plankumiņi – it kā kāds būtu pieskāries ar netīriem pirkstiem. Pavisam mazs kaķa bērns tas arī nebija, drīzāk pusaugu kaķēns. „Pice, Pice, nāc,” Ieva aicināja un atvēra lielo drēbju skapi. „Lūk, skaties, te apakšā tu vari gulēt,” Ieva rādīja plauktu kaķim un pastūma viņu turp. Kaķis izvairījās un devās uz ārdurvīm. „Nē, nejēga, paliec manā istabā,” Ieva sauca un žigli pievēra durvis. „Tev vispirms jādzīvo te, saprati, Pice,” viņa skaidroja. Iedomājusies par ēdamo, iemetās virtuvē un salūkoja mazliet piena un desas šķēlīti. Kaķēns ķērās pie desas, tad izlaka arī pienu un sāka mazgāties. Noklikšķēja atslēga ārdurvīs. Ieva iegrūda kaķi skapī un pievēra durvis. Metās pretī pa koridoru, saukdama: „Ko atnesi? Kas tev somā?”

Mamma pastiepa portfeli. „Dabūju cīsiņus, kilogramu. Liec ledusskapī!”

Te viņas piere saraucās. „Kas tas?” Skatiens stiepās aiz Ievas muguras pētīgs un ass. „Kaķis! Tūlīt nes laukā un noliec kur paņēmi.”

„Mammucīt, lūdzu, atļauj viņu paturēt,” Ieva centās no sirds. „Es viņu kopšu un barošu, un Pice ķers peles.”

„Kādas peles?! Nē, nekādu kaķi. Dzīvoklī netīru ielas radījumu? Nes atpakaļ,” mamma bija nepielūdzama.

„Nu vienu naksniņu, nu lūūūdzu,” Ieva gandrīz raudāja. Vērās ārdurvis un nu jau koridorā stāvēja divi pieaugušie. Tēvs uzreiz pievienojās mammas viedoklim. Ieva vēl spurojās, bet kaķis aizgāja līdz durvīm, apsēdās pie tām un prasīgi ieņaudējās. „Laid nu viņu laukā meit, varbūt tas kādam pieder,” tēvs skubināja.

Ieva paklausīgi atvēra durvis un baltais kaķītis izgāja trepēs.

 

Pāris dienas vēlāk Ieva pamanīja balto purniņu ar zaļi dzeltenajām acīm raugāmies no sētnieces loga. Jadviga esot šo savākusi pagalmā, netīrs esot bijis un blusains. Izmazgājusi, pabarojusi. „Tagad ik vakarus ķeru Minetei blusas,” viņa stāstīja kaimiņienei, kura strādāja skolā. „Man tā patīk! Kaķis guļ man klēpī un murrā. Kažoks mīksts un tīrs un tajā skraida satrauktas blusas, asiņu sadzērušās. Un es pa vienai izsekoju, lieku uz naga, un knaukš, knaukš! Drīz jau beigsies, būšu visas nogalējusi.”

Kaimiņiene tik šausminājās, sacīja, ka viņa gan tā nevarētu, pretīgi taču. Un vispār, kāpēc dzīvoklī kaķis vajadzīgs! Jadviga paskatījās kā uz nepilnīgu. „Peles! Kad no laukiem savedu žāvētu gaļiņu, man vajag, lai pieliekamajā nedanco rijīgi grauzēji.” Kaimiņiene uzskatīja, ka labāk ir likt slazdus un indes, nevis barot lieku muti. „Tas kaķis tak pats tev žāvēto gaļiņu apgrauzīs,” viņa pareģoja. Jadviga tomēr kaķeni paturēja, ļāva iet pašai laukā un laida arī atpakaļ. Ieva vienmēr, kad sastapa balto kaķenīti sētā, to papaijāja un klusiņām solījās reiz paņemt pie sevis. Kaķenīte klausījās un murrāja, bet neko nesacīja.

Pavasarī Minete Jadvigu pārsteidza ar četriem maziem kaķīšiem. Akli un slapji tie kūņojās pie mammas punča, sīki pīkstēdami, līdz sasniedza pupiņus un piesūcās piena āderei. Sētniece bija pikta. „Ek, nu gan neraža! Sastaigājusi kaķēnus! Jālaiž būtu jūrskolā, bet kā to lai pilsētā izdara? Vannā tak neslīcināšu.” Kaimiņiene skolotāja nekavējās piebilst, ka tagad gan tie lopi Jadvigai matus no galvas noēdīšot. Bet Jadvigai plāns bija gatavs. „Paturēšu to melno runcīti ar balto krūtežu un ķepām. Viņam tādas lielas ausis kā sikspārnim, tas būs labs peļu mednieks.”

Pārējie kaķēni pazuda, bet Muris auga apaļš un smuks, un arī ūsas viņam stiepās garumā. „Ļoti skaists runcis,” atzina pat īgnā skolotāja. Bet Minete kādudien vairs nesēdēja Jadvigas logā. Tagad tur sēdēja Muris un mazgājās, ar balto ķepiņu ūsas braucīdams. Ieva izmeklējās pa sētu. Pārbaudīja trepes un pagrabu. Nekā. Pice-Minete bija prom.

 

Jadviga drusku jutās vainīga, taču tas ātri pārgāja. Muris bija mīlīgs un jauks runcis, tīrīgs un kārtīgs. Gan jau viss būs labi arī viņa mātei, sprieda Jadviga un pūlējās nedomāt, kā Minete skrēja viņai pakaļ no tālās lauku fermas līdz pat autobusa pieturai. Sabijās vien tai brīdī, kad rūkdams tuvojās vecais LUAZiņš, ieskrēja zālēs pie ceļa un Jadviga mudīgi ierausās autobusā. Fermā dzīvoja daudz kaķu.

 

Fermā dzīvoja daudz kaķu, Minete sākumā pat nespēja iedomāties, ka var būt tik daudz kaķu vienuviet. Paplukuši, kukaiņu apsēsti, viņi ķēra žurkas, kāvās savā starpā, slaukšanas reizēs skrēja pēc piena. Slaucējas arī lēja, viņām nebija žēl. Pilsētas kaķenīte sākumā turējās nostāk, bet drīz vien bads rosināja tuvoties cilvēkiem. Govīm gan viņa negāja tuvumā, baidījās. Gāja laiks. Kaķene jau sen vairs nebija balta, drīzāk pelēcīgi brūngana. Bija iemācījusies ēst visu, kas pagadījās: vardes, kamenes, pat maizi, ja tāda gadījās. Peļu bija par maz, lai pabarotu izsalkušo kaķu varzu. Un ik pāris mēnešus kāda no kaķenēm apbērnojās. Mazos kaķīšus gan parasti aprija lielie runči, bet daži tomēr izauga un papildināja raibo baru. Baltās kaķenītes bērni neizauga. Kamēr viņa aiztecēja padzerties un sameklēt ko ēdamu, kaķēni no migas bija pazuduši. Drusku paņaudējusi un paskraidījusi, viņa meta meklējumiem mieru. Apgūlās uz vēsā betona un nespēkā snauduļoja.

Fermā par pakaišiem izmantoja kūdru. Tā visu padarīja brūnīgu, pat ūdeni. Vienīgi piens bija balts. Un tikko uzsnigušais sniegs. Tajā skaidri varēja redzēt četru mazu ķepiņu nospiedumus. Tie veda prom no fermas. Prom no govīm, netīrības un trokšņiem.

 

„Minc, minc, minc,” aicinoši skanēja. Kaķenīte brida pa sniegu un vairs pat nejuta ķepiņas. Spēka nebija. Bet likās, ka aicinošā balss ir pavisam tuvu. Atspīdēja spožas gaismas, nāsīs ieskrēja silta kūts smarža, pēc govs, pēc piena, pēc paēdušiem dzīvniekiem un laipniem cilvēkiem. Viņa ienāca gaismas lokā un sakņupa. Kādas rokas pacēla dzīvnieciņu gaisā. „Kaķis! No meža! Galīgi izbadis.” Piespiesta pie mīksta vēdera, kaķene atslāba pavisam. „Nu, nu, tagad gan nemirsti nost, iesim siltumā,” sievietes balss dūdoja, viņai dodoties iekšā silti sakurinātā mājā. Mazliet piena viņa ielaka, mazgāties nepietika spēka. Kaķene pagājās uz plīts pusi, ierāpās gādīgi piedāvātā skalu grozā, kurā ieklāta veca jaka, un aizmiga. Nakts garumā sieviete vēl pāris reizes cienāja viņu ar pienu, kaķene ēda, acis lāgā neatvērusi un gulēja tālāk.

 

Rītausmā pamodusies, kaķene izstaipījās, izgrozījās un sāka mazgāties. Rūpīgi izķemmēja un izlaizīja kažoku, paskrubināja pirkstus un iekritušo vēderu. Nopurinājās. „Būsi dzīvotāja? Nu malace, malace. Iesim laukā un aplūkosim pārējos,” aicināja sieviete. Pazema, drukna, mīksta un lēnām kustībām, viņa burtiski izstaroja mieru, pārticību un drošību. Laukā izrādījās, ka te mājo ne vien kūts dzīvnieki bet arī liels, pinkains suns un veseli trīs kaķi. Visi apaļīgi, rāmi un draudzīgi, viņi apostīja svešinieci un ļāva palikt.

 

Ieva pabeidza skolu un kļuva par studenti. Vēsā rudens vakarā pēc ciemošanās kursabiedrenes dzīvoklītī viņa mājupceļā sastapa baltu pusaugu kaķenīti ar diviem pelēkiem traipiņiem pakausī. Tā, it kā kāds būtu pieskāries netīriem pirkstiem. „Pice? Picīte? Nu nē taču, kāda Pice, tas bija pirms divdesmit gadiem,” viņa sprieda. Bet kaķēns rāpās klēpī un izteiksmīgi murrāja. „Paliec, paliec, man nav kur tevi likt,” Ieva dudināja, nemaz negrasīdamās mazo dzīvībiņu nest mājās.

 

Vēl pēc krietna laika Ievas sešpadsmit gadus vecā meita ienāca mājās, rokās turēdama baltu kaķēnu. Pavisam baltu, tikai uz pakausīša divi pelēki traipiņi. It kā kāds netīriem pirkstiem būtu pieskāries. Meitai par pārsteigumu, Ieva pastiepa roku un noglāstīja mazo kaķīti. „Pice, tu beidzot vari palikt,” viņa sacīja un devās uz tuvīno zooveikalu sagādāt kaķim pūriņu.