Jaunā Gaita nr. 318. rudens 2024

Ilga Lēmane

Vilciens

Tu uz teātri atnāci ar draudzenēm. Visas esat, kā agrāk būtu teikusi tava māte, nopietnas sievietes – ar ģimeni, bērniem, hipotekārajiem kredītiem un kaut kādu nebūt karjeru – citai vairāk, citai mazāk. Glītas somiņas, spodras kurpītes un nekas nevar izsist no līdzsvara, vai ne?

Izrāde? Nu, nav ne jausmas, kas tā par izrādi. Biļeti pirmajā rindā tev uzdāvināja 39. dzimšanas dienā. Spēlēs kaut kādi jaunie aktieri, tikko pabeiguši studijas, vēl zaļi gurķi. Galvenais jau papļāpāt ar meitenēm, pēc tam vēl kāds vīniņš un tad mājās – rīt jābūt agrāk darbā, jo prezentācijas, sapulces…

Gaismas nodziest, priekškars atveras. Uz skatuves stāv kāds garš, kalsns tēls ar noliektu galvu. Blakus vien sarkans krēsls, laikam ekonomē uz dekorācijām, hehe. Lielu ekspektāciju nav.

Garais kalsnais paceļ skatienu, ieskatās, šķiet, tieši tev acīs un saka: „Šovakar mani pakārs.” Bet kā saka! Zemā balsī, kas izvibrē cauri kā garāmejošs orķestris. Seja vēl tik jauna, jauna. Nu, cik viņam? Kādi 23, 24 gadi? Ak, ja tu vēl mācītos vidusskolā, noteikti būtu iemīlējusies līdz neprātam…

Darbība turpinās, Jēkabu – garais kalsnais ir paziņojis arī savu vārdu – patiešām stiepj uz karātavām, bet viņam laimīgi izdodas izbēgt. Nāk un iet citi aktieri, bet tu gaidi, kad uz skatuves atkal parādīsies viņš, kad atkal viņš kaut ko pateiks. Balsī, kas izvibrē cauri. Acu priekšā tu vizualizē citu, piepildītāku, aizraujošāku dzīvi.

*

Starpbrīdī jūs ar draudzenēm ejat pēc plūmju sulas un saldējuma kokteiļa. Tā ir tāda tradīcija. Viņas priecīgi tarkšķ kā glītas vistiņas uz laktas. Tikai tu esi aizsapņojusies. Kā viņu sauc? Tu nopērc programmiņu un secini, ka Jēkabu tieši tā arī sauc – Jēkabs. Cik neparasts vārds! Likās, ka tādus taču vairs neliek. Un vispār, kāpēc starpbrīdis ir tik garš…

*

Otrais cēliens paskrien nemanot. Jēkabs te parādās, te noiet no skatuves. Un vienu mirkli tev liekas, ka arī viņš tevi ir pamanījis. Bet ko tad tur var pamanīt. Cik labi vispār var kaut ko redzēt no skatuves?

Izrādes beigās Jēkabu tomēr pakar. Aktieri nāk paklanīties. Teātra darbinieces pelēkās poliestera vestēs nes viņiem skatītāju sūtītus ziedus. Ziedi! Kā gan tu neiedomājies? Būtu nosūtījusi viņam ziedus… Un atkal liekas, ka viņš tevi ne vien ir pamanījis, bet patiešām, patiešām redz! Paklanās, smaida un skatās taisni tev acīs. Varētu padomāt, ka tu esi sajukusi, bet arī draudzene Liene piebaksta un sazvērnieciski saka: „Paklau, vai tik tev nav jauns pielūdzējs?” Sirds sitas kā vidusskolā…

*

Gara rinda uz garderobi, mīņāšanās un auksts gaiss no ārdurvīm. Iesiet pasēdēt tepat uz bāriņu. Nu, stundiņu, varbūt pusotru, ne jau ilgāk. Dēls mājās noteikti jau guļ.

*

Jūs jau labu laiku tur sēžat. Vīns tavā glāzē skalojas kā sarkans okeāns, atstājot sīkas nogulsnītes uz glāzes sienām – tanīni, vai tā tās sauc? Runājat par bērniem, vīriem, darba kolēģēm, kredītiem, politiku – stabilas pieaugušu cilvēku dzīves kvintesenci. Un tad ienāk viņi – jautra jaunu cilvēku kompānija, kuras vidū tu uzreiz pamani savu aktieri. Nekāda kosmosa zīme tā nav, tu centies sev iegalvot, bārs ir tik tuvu teātrim, tas nav nekāds pārsteigums, ka arī viņi ir šeit.

Un tomēr, cik interesanti. Asinis sakāpj vaigos. Vai varbūt sarkanais vīns, un šobrīd liekas, ka tas ir viens un tas pats. Tu domā, vai viņš paskatīsies. Cik muļķīgi, muļķīgi. Inese, nu cik tev gadu! Tas noteikti ir vīns.

Bet… viņš paskatījās! Paskatījās, ieraudzīja un apklusa pusvārdā, kā ieraudzījis kaut ko neticamu. It kā tu būtu nedalītas uzmanības vērta. 

Tu novērsies, smejies par draudzenes joku, kuru pat neesi dzirdējusi, un virpini rokās glāzes kātu. Tu jūti, ka viņš turpina skatīties. Pacel galvu, ieskaties viņam acīs un pasmaidi, cik vien žilbinoši spēj. Viņš, atstutējies ar elkoni pret bāra leti, pasmaida tev pretim. Viņa draugi, kuru vidū tu sazīmē aktierus no nupat redzētās izrādes, aizgājuši apsēsties pie galdiņa, un viņš tikai smaida un rāda, lai tu nāc pie viņa.

Bet. Bet! Nu, kur tu iesi? Ko draudzenes domās? Bet… varbūt tā būs laba izklaide, vakara joks. Lai gan jauniņš, tomēr aktieris no īsta teātra. Tu piebaksti Lienei un parādi viņai aktieri pie bāra. Viņa pārsteigumā uzjautrināta paceļ uzacis un saka, lai taču ej. Un tu piecelies, nogludini svārkus un patiešām ej. 

Abi esat priecīgi samulsuši. Viņš jautā, ko tu vēlētos iedzert, un tu smejoties rādi savu pustukšo vīna glāzi un saki, ka esi jau pusē. Viņš arī pasmejas un apsola drīz tevi panākt, pasūta vīnu un izdzer glāzi vienā rāvienā. Tu prasi, vai viņš vienmēr tik cieši pilda savus solījumus, un viņš atbild, ka tikai katru otro reizi. Jūs pļāpājat par darbu, par mākslu un teātri, par viņa nesenajām studijām. Un tavām ne tik nesenajām. Draudzenes jau taisās iet mājās un prasa, vai nāksi. Nē, nē, tu vēl mazlietiņ paliksi. Tikai mazliet. Viņas aiziet. 

Un pēkšņi ir jau trīs naktī. Jūs mazliet iereibuši stāvat pie bāra uz ielas un gaidāt tavu taksometru. Viņš sakārto tavu šalli, pieglauž matus. Pievelk tevi klāt. Un… Tu taču esi precējusies. Un viņš ir tik jauns! Tu viņam atgādinot viņa pirmo mīlestību – sākumskolas literatūras skolotāju, ha! Piebrauc taksometrs, un tu neatvadoties neveikli mēģini atvērt durvis, nolauz nagu. Ai, štrunts. Brauc mājās.

*

No rīta tev ir grūti pamosties. Paģiru nav, bet esi gulējusi labi, ja trīs stundas. Agrāk tā nebija. Agrāk – tas ir jaunībā, ja? Vīrs tikai lētticīgi pasmaida, kad saki, ka aizsēdējies ar draudzenēm. Nekādas aizdomu ēnas. 

Aizej uz darbu. Un nekas dzīvē nav mainījies. Tev ir tā prezentācija, tikšanās ar klientiem, pusdienas ar kolēģiem. Vai tu viņu nosapņoji? Tikai Liene pēcpusdienā raksta WhatsApp un uzdod tik muļķīgus jautājumus, ka tu sadusmojies. Kas bija, kas bija. Nekas nebija. Literatūras skolotājas erotiskais sapnis, tas arī viss.

*

Un beidzot ir piektdiena. Tu aizved dēlu uz dārziņu. Buča uz nosalušā vaidziņa un soli, ka šodien nāksi pakaļ ātrāk. 

Iekāp savā sarkanajā Hondā, atver WhatsApp – ziņas no klientiem, Lienes un… Vai tu tiešām iedevi savu numuru Aktierim? Mazs dzejolis par tevi, taviem smiekliem, pustukšu vīna glāzi, trešās klases literatūru… Visai asprātīgi. Un jautājums, vai šodien tiksieties. Tu taču neatbildēsi, vai ne, Inese? Tu neatbildēsi. Tu sēdi savā glītajā Hondā pie sava dēla bērnudārza. Esi precējusies, strādā labā darbā. Tev ir savs rāmis, kāpēc to šūpot? Tu aizmet telefonu aizmugurējā sēdeklī. Aizmirsti ieslēgt pagrieziena rādītāju un gandrīz ietriecies tumšzilā Volvo. Tu skaļi atvainojies savam automašīnas salonam, pazemībā pacel plaukstu pret nikno Volvo šoferi – visneaizsargātākais žests cilvēces vēsturē. Turpini ceļu uz darbu. Un nespēj beigt domāt par viņu.

*

Ir svētdiena. Vīrs aizvedis dēlu pie mammas, un pats aizbraucis uz savu biroju. Viņš vienmēr strādā. Tu skaties seriālu un mazliet mirsti no garlaicības. Un atkal pienāk WhatsApp ziņa. Ka pietrūksti… Ka nevar beigt domāt par tevi… Un varbūt šodien uz vienu kafiju? Tā nevainīgi pasēdēt? Tu noliec telefonu. Un tomēr, un tomēr. Vīrs šodien strādā, dēls ir pie omes. Un viena kafija nevienam neko ļaunu nenodarīs.

*

Jūs esat gultā. Velns!

*

Tas nekad neatkārtosies. Tā bija kļūda. Un tu nevari par to atzīties vīram. Jums ir skaista un laimīga laulība. Tas magnēts, tās sajūtas, kas tevi velk pie Aktiera. Tas viss ir jāaizmirst. Jāieliek līķu maisā, jāaizved uz mežu un jāaprok dziļā bedrē! Inese, tu esi pieaugusi sieviete. Un tev ir dēls! Un Aktieris… ir 16 gadus jaunāks par tevi. Attopies!

*

Viņš stāsta, kā iesniedzis dokumentus režijas studijām Maskavā un pat ticis uzņemts, bet tomēr nolēmis palikt tepat. Tu guli uz viņa krūtīm, piespiedusi vaigu pie rupja adījuma džempera. Tā jūs klusītiņām tiekaties jau divus mēnešus. Tikai tad, kad ir pavisam droši. Tikai tad, kad tu zini – tevi nepieķers, tu nesāpināsi. Viņš grib tevi iepazīstināt ar draugiem, bet tu saki, ka nevari. Un viņš saprot. Jūs esat tikai viens otram.

*

Viņš saka, lai tu šķiries no vīra. Un Liene, kurai tu visbeidzot uztici savu noslēpumu, ir pilnīgās šausmās un saka, lai tu šķiries no Aktiera. Tu nevari paturēt visu. Tu zini, tu zini.

*

Jūs pēdējā laikā dzerat daudz vīna. Viņa dzīvoklī notiek ballītes, nāk jauni un jauni cilvēki. Bet viņiem ir vienalga, kas tu esi, viņi tikai grib dzert un ballēties. Tu arvien biežāk raksti vīram, ka aizkavēsies darbā. Un nāc mājās arvien vēlāk, līdz vienu nakti izslēdz telefonu un neatnāc nemaz. Nākamajā rītā tu vīram kaut ko samelo, viņš ir dusmīgs, netic un saka, ka tas neizklausās loģiski un dēls raudot un jautājot pēc tevis. Dēls. Tas liek tev nedaudz attapties. Tu neej pie Aktiera un pat neraksti viņam. Veselu nedēļu. 

* 

Un atkal ir vīns un atkal ir ballītes. Un nav ne jausmas, kā to uzzinājusi „dzeltenā prese”, bet Liene tev atsūta pārfotografētu rak­stu, ka jaunais un talantīgais tiekas ar 16 gadus vecāko… Un viņi pat zina, kur tu strādā. Un tur ir arī jūsu bilde. Un tas ir šausmīgi – atkāpšanās ceļa vairs nav. Un ko domās darbā un klienti? Bet, sasodīts, cik tu tajā bildē izskaties laimīga!

*

„Tad ej pie sava nolādētā aktiera!” vīrs aizvainojumā piesmakušu balsi rūc. Un tu? Tu piecelies, klusi nopūties un ej uz guļamistabu sakrāmēt savas mantas rūtainajā ceļojuma somā. Aiz tevis paliek tikai asiņaina sliede ar nāvējošu klusumu.

Atvērtais guļamistabas skapis smaržo pēc lavandas, un tavi kašmira džemperi, piesūkušies šo smaržu, atgādina par kāzu jubilejas ceļojumu uz Franciju. Tu ātri samet visu somā – tikai pašu nepieciešamāko – pāris kleitas, silto jaku un džinsus. Tas arī viss, izej no guļamistabas neatskatoties. 

Tu apstājies pie pavērtajām bērnistabas durvīm un, rokā sažņaugusi sarkano rudens mēteli, klusi, klusi ieej iekšā zilu zilonīšu tapešu rotātajā istabā. Čuč. Maza blonda galviņa, saraudāts vaidziņš. Tu piekārto segu, noglaudi galviņu. Sāp kaut kur dziļi, dziļi. It kā kāds ar asu priekšmetu uzplēstu robežu izkaltušā zemē. Tu kaut ko izdomāsi. Dēls pagaidām padzīvos tepat pie tēta. Tiksieties, cik bieži vien iespējams. Un vēlāk… Vēlāk tu kaut ko izdomāsi, tu apsoli sev un gulošajam dēlam. Tev gribētos viņu pamodināt un samīļot, pateikt, ka mamma nekur nepazūd un atnāks pakaļ. Bet tu savaldies.

Tad tu pagriezies un tiešām ej pie sava nolādētā Aktiera. Skaties uz sevi kā no malas – kā tu noliec dzīvokļa atslēgu uz baltā skapīša pie durvīm, kā nospied durvju rokturi, kā aizver aiz sevis durvis, kā tavu melno zābaku papēži zib, skrienot lejā pa kāpnēm. Izskrien ārā aukstajā rudens vakarā. Ievelc gaisu dziļi, dziļi. Paskatīsies uz trešo stāvu? Nē, tomēr neskaties. Tu nogriez daļu dzīvi ar strauju cirtienu taisnā līnijā. Bet ko gan citu tu vari darīt? Tu esi kārtējā Anna Kareņina, kas sagaidījusi savu vilcienu.