Mācījusies Literārajā Akadēmijā pie dzejnieka Ronalda Brieža. Kopš 2019. gada publicējas dažādos literāros izdevumos un interneta žurnālos, ir autoru grupas „Tekstūra” dalībniece, piedaloties arī trīspadsmit autoru kopdarbā „Dzejas detektīvi” (2024). Studējot komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē, pētījusi jauniešu lasīšanas paradumus. Alise no sirds tic, ka drukātām grāmatām ir nākotne – par spīti straujajai digitālajai attīstībai.

 

Alise Mētra

Mūžība

*  *  *

lappusēm ir pirkstu atmiņa

zemsegas siltuma piesūkušies pirksti

jaunavīgi krēmīgie un dzīslotie drebošie

gredzenu nozaudējušie un

mēles apsiekalotie pirksti

kas paliek atmiņā lappusēm

un tām ir arī vēja atmiņa

dūmu piesūcināta un ceriņu piesmaržota

agresīva pirmsnegaisa vēja

kurš vienmēr iepūš vienā un tajā pašā

grāmatas istabas logā

kurš vienmēr ir tas pats un reizē cits

tāpat kā pirksti

lappusēm ir pirkstu un vēja atmiņa

*  *  *

svētdienas rīts

piektā stāva lietuviešu projekta

miniatūrajā virtuvē

rakstnieks raksta par jūru

viņš sāk ost pēc zivīm

virtuvē ienāk kaķis

neko zivjainu nesaož

ierauga rakstnieka zilās acis

aizviļņojušās

*  *  *

betonos ieaugušas paaudzes

ziedi vāzēs atšķaida smagos blokus

jau izbalējušos mērķus

atšķaida šampanietis

televizors atšķaida holesterīnu

pūkaiņi uz dīvāna malas

atšķaida aizlidojošos

bērnus

tikai putni paliek

vienmēr neatšķaidīti

kaut nepabaroti tie vienmēr

ir klāt te

uz palikšanu

*  *  *

nekad vairs nesatiksimies tajā parkā

soliņš kā kuģis bez burām

aizpeldējis cauri laikam

*  *  *

mēs elpojam

pa dārzu aizskrien lapsas ēna

un nakts ar mēness acīm

redz gadsimtu ceļus

kamēr kaķis nozog sapņu zivi

un simtiem dzejoļu atgriežas savos klēpjos

un izplaukst ceriņi

bet mēs elpojam

tuvojoties viens otram klusēdami

pasaulē kur viss sākas un beidzas ar mums

*  *  *

mūžīgie studenti mūžīgi aizsapņojas

profesori mūžīgi nozaudē lietussargus

vīrieši mūžīgi nozaudē savas zeķes

sievietes mūžīgi kritizē vīriešus

mūžīgais nemiers mūžīgi urda ceļotājus

mūžīgi aizņemtie nesaprot mūžīgi dīkos

un otrādi

mūžīgam nogurumam pietrūkst mūžīgais dzinējs

mūžība mūžīgi spļauj laika smiltis

pa kosmosa bezgalīgo grīdu

un par spīti visam ir tik skaisti

būt mūžības skartajam

*  *  *

kamēr lietus krīt uz sausu sauli

kamēr viļņu rokas stāda vējus

kamēr koki raud ar akmeņu balsīm

mūsu atmiņas kļūst par nākotnes

zīmējumiem