Esmu rakstniece un tulkotāja. Rakstu ironisko un humoristisko prozu, un kopš 2019. gada man iznācis stāstu krājums Visas sēdvietas izpirktas un romāni Istabas biotops, Otra puse un Daži varoņi ir izdomāti. Rakstu plašai auditorijai bez vecuma un dzimuma ierobežojuma, jo mani piesaista ļoti dažādas tēmas. Lasītāji var nebaidīties, jo mana proza ir arī ļoti droša vide - līdz šim vēl nav nomiris neviens no manu darbu varoņiem.

Ligita Paegle

 

Nelikumīgā dzimšanas diena

 

Noskaņodamies darbam, Rihards bija paspējis noskatīties tikai sešus īsos video ar fragmentiem no stāvizrādēm un sievietēm caurspīdīgos tērpos, un kolēģe Ausma viņam pretī pie sava datora droši vien jau bija izpētījusi visus trešās vidusskolas normatīvos aktus, kad pēc īsa klauvējiena kabinetā uzradās piecas kolēģes, un viena no viņām – vadītāja vietniece caur puķēm teica:

– Sirsnīgi apsveicam!

Rihards uzsprāga kājās un automātiski uzņēma savās skavās asa rakstura ziedus jeb rozes. Parasti viņš ar Ausmu kā jau godīgi Izglītības pārvaldes iekšējā audita speciālisti no dāvinājumiem izvairījās, bet šie bija kolēģi, no šiem drīkstēja.

– Paldies, – viņš, cenzdamies ar dzelkšņiem nesabojāt kokvilnas kreklu, palocīja galvu. – Es gan… nezinu, paga, – viņš grozījās, tad ar acs kaktiņu pamanīja, ka datora ekrānā uz apli iet viens un tas pats video – blondīne citrondzeltenā kleitā demonstrēja savas aprises zem tērpa. Rihards nostājās tam priekšā un gorīdamies uzsauca Ausmai: – Tev ir kāda vāze?

Viešņas tikmēr viena pēc otras viņam pasniedza konfekšu kastes un sabučoja uz vaiga.

– Nē, nu, protams, ka man ir vāze, kā tad citādi, – Ausma, gaišās skropstas mirkšķinādama, lēnīgi izcēla no baltā skapīša apakšējā plaukta lielu zaļu vāzi.

Kamēr kolēģes čivināja par vāzi un to, cik ilgi stāv puķes, kurai kāda šogad bijusi gladiolu raža un kura ābolu šķirne vislabākā zaptes vārīšanai, Rihards izslēdza video un uzvilka pa visu ekrānu vecu ziņojuma dokumentu par kāda bērnudārza veļas mazgāšanas izdevumiem. Tad viņš kāri uzlūkoja uz galda sakrautās konfekšu kastītes.

– Nu, mēs gaidām, – kancelejas pārzine Irma skatījās uz Rihardu no augšas. – Cienāsi ar kaut ko?

Rihards izpūta garu elpu, un, atspiedies ar rokām pret krēsla balstiem, uzrausās kājās, it kā izkāpdams virszemē no kanalizācijas šahtas. Tad viņš paķēra „Ferrero Rocher” un sāka knibināties ap iepakojumu.

– Ne jau to. Tev pašam nav? – Irma noburkšķēja, lūrēdama uz viņu aiz brillēm, kā ar lupu palielinātām acīm. Pārējās ieķiķinājās.

Sapratis, ka miera nebūs, Rihards piedāvāja tēju un izvilka no atvilktnes iesāktu riekstu un rozīņu maisījumu. Nemanīdams nekādu atsaucību, viņš pasniedzās dziļāk un izķeksēja tabletes ar „C” vitamīnu. Kad viņas spurgdamas atteicās arī no tā, Rihards nolēma upurēt savu dienas „Marsu” un ar šķēru asmeni sazāģēja to septiņās nevienmērīgās šķēlītēs.

Kolēģes zviegdamas atmeta ar roku un aizgāja. Rihards atgāzās krēslā un ar baudu atplēsa vaļā kāroto konfekšu kasti.

– Še, pacienājies un panašķējies, – viņš to pastūma uz Ausmas pusi pāri milimetru platajai spraugai starp kopā sastumtajiem galdiem.

– Nē, paldies. Cukurs jau tāpat ir visos produktos, pareizi? Un man gribētos zināt, kāpēc nepateici, ka tev nav dzimšanas diena? Tā ir klaja maldināšana. Kā iekšējam auditoram tev nepieklājas rādīt negodīgu praksi…

– Kāfēf domā, ka man naf dzimfanas diena un jufileja? – Rihards jautāja pilnu muti.

– Es taču zinu, ka tev bija janvārī, nevis septembrī, pareizi? Kā varēja rasties šāds pārpratums?

Aiz loga kāds iegaudojās. Rihards paskatījās uz savu opeli, it kā tas būtu šis gaudotājs. Uz jumta antenas kā mazs karodziņš bija uzspraudusies oranža lapa.

– Kā lai paskaidro, – Rihards pakasīja degunu. – Es piedzimu kā mežāzis, bet identificējos kā jaunava, tāpēc man šodien ir īstā dzimšanas diena.

– Ārprāts, es vairs nevaru izturēt, – Ausma sev neraksturīgi strauji pielēca kājās. – Ej, atzīsties, ka mānies, atdod tās dāvanas…

– Nu jau tu runā kā tāda Valsts kontrole! Visur, kur ejam, es godīgi purinu galvu. Pat toreiz, kad „Zaķīšos” visu dienu iestrēgām ar pārtikas produktu inventarizāciju un auklīte man piedāvāja plovu, – pat tad man nācās mirt badā, bet tagad, šo pat nevar interpretēt kā korupciju un kukuļdošanu…

– Ej un atdod visu nelikumīgi iegūto mantu…

– Nu ne jau šito, – Rihards pacēla gaisā pustukšo caurspīdīgo kasti. – Tas būtu stulbi, – viņš to pakratīja kā grabuli.

– Par šo tad ej un samaksā piecus eiro. Skaidrā naudā. Pats zini, ka esam vienojušies dzimšanas dienā dāvināt našķi piecu eiro vērtībā, vārda dienā – trīs eiro vērtībā, pareizi? Grozies, kā gribi, bet cilvēkiem ir zaudējumi.

Kaut kad pasen darbinieki watsapp čatā bija sarīkojuši nogurdinošu disputu un vienojušies par šiem noteikumiem, lai viss būtu „caurspīdīgi”. Rihards šādos strīdos nekad neiesaistījās un vienmēr visam piekrita. Un drīz vien aizmirsa.

– Tik pareiza, ka bail, – Rihards nopurpināja.

– Ja līdz pusdienlaikam nebūsi atzinies, es iešu un visu pateikšu. Izvēlies pats, – Ausma, lūpas sakniebusi, aizsprauda paīsos matus aiz auss un pievērsās darbam. Rihards paskatījās pulkstenī. Vienpadsmit un trīs minūtes.

Viņš izcēla no vāzes samirkušās rozes, tad burkšķēdams paķēra no galda salveti un ietina asos kātus, lai nesadurstītos. Tad, izlaizdams nopūtu kā tvaikonis, pasita padusē visas trīs konfekšu kastes, ieskaitot pusizēsto, un, ar elkoni atspiedis vaļā kloķi, ar kāju atvēra durvis un izsoļoja ārā, atstādams kabinetu vaļā.

Rihards, apkrāvies ar savām dāvanām, airējās uz pirmo stāvu pie vadītāja vietnieces. Atdos viņai visu, un miers. Tikai, ko teikt? „Atvainojiet, jūs uzvedāties tik pārliecinoši, un es uz mirkli noticēju, ka man dzimšanas diena, un tikai tad, kad aizgājāt, parēķināju, ka man nav tik daudz gadu, un atcerējos, ka man vēl jāpagaida daži mēneši” vai varbūt „Es domāju, ka jūs tikai gribat iemeslu pasvinēt un izvēlējāties mani par kompanjonu gluži kā tas interešu izglītības centrs, kuru pieķērām ar fiktīvajiem audzēkņiem…” Nē, tas viss izklausās stulbi un neticami, Rihards secināja. Varbūt vienkārši ātri, ātri aizskriet uz mašīnu un ātri, ātri, kamēr Ausma skatās ekrānā un, cerams, ne reizi nepagriež galvu uz loga pusi, samest visu bagāžniekā un pēc tam samuldēt, ka atdots? Varbūt viņa nepārbaudīs…

Šādi spriezdams, viņš nokāpa pirmajā stāvā. Rožu kāti uz krēmkrāsas krekla jau bija atstājuši peļķīti. Salvete bija pārvērtusies glumās driskās, Rihards spēra mīkstus soļus uz vīnsarkanā tepiķīša, kas klāja visu gaiteni. Pa labi tas veda uz nelielu arku, kur aiz violetiem aizkariņiem atradās bufete. Un tieši tobrīd viņš ieraudzīja, ka aizkariņus piekārto jaukā bufetniece Karīna.

Viņa noplivināja melnās skropstas, biezas kā bārkstis, un nospīdināja mazus zobiņus, spožus kā Ausmas ideāli notīrītās klaviatūras taustiņi – tik jauka, ka Rihards viņai nāca virsū ar ziediem un konfektēm un tos instinktīvi pasniedza.

– Tas tev, cerams, neiztraucēju, – Rihards smaidot iztaisnoja nogurušās rokas un notrausa no krekla pielipušās rožu lapiņas.

– Čau, čau… Vai ielikt puķītes vāzē? Dzirdēju, ka kādam no revidentiem šodien apaļa jubileja, – Karīna teica, un Rihards redzēja tikai viņas pakausi ar kārtīgi saņemtajiem blondajiem matiem, jo abi nu kāpa pagrabstāvā, kur atradās bufete. Nu bija dimbā. Izrādās, baumas šai iestādē izplatās tikpat ātri kā Spānijas kailgliemeži.

Rihards bezpalīdzīgi noskatījās, kā rozes atkal maina dzīvesvietu un nonāk glāzē ar Užavas alus logotipu.

– Man jau… – Rihards krekšķinādams centās izspiest atzīšanos.

– Ko tev uztaisīt? Kafijiņu vai varbūt šampīti? Svētkos jau drīkst, nevienam neteikšu, – Karīna čivināja, kaut ko meklēdama plauktos zem kases aparāta. – Gaļas salātiņus, augļu groziņus, ļoti garšīgi, tad vēl mums ir dienas zupa. Ko gribi, mēs cienājam!

– Nu, nevajag jau, – Rihards aplaizīja lūpas.

– Kā tad nevajag, – Karīna pacēla uz letes noliktās konfekšu kastes. – Ja jau tu atnes tādus cienastus. Tātad tavus mīļākos salātus…

– Nu, izbeidz. Redz, ar to dzimšanas dienu ir tā…

– Cik daudz salātu ēdīsi?

– Es… nē, nu, labi, pietiks, – Rihards māja ar galvu, tad aizvēra acis, lai nezaudētu koncentrēšanos. – Ar to jubileju ir tā, ka…

– Jā, tev ir apaļa jubileja, četrdesmit gadu, tāpēc jau jānosvin kārtīgi, – Karīna atkorķēja šampanieti ar tik klusu un nemanāmu paukšķi kā Ausmas diskrētās šķavas un pļāpāja tālāk. – Nenoturējos un izrēķināju tavu skaitli pēc numeroloģijas, tu esi sešinieks, gādīgs un mīlošs cilvēks, labs vīrs, – Karīna smaidīja, vērdamās šampanieša glāzē, tad pasniedza to Rihardam.

Rihards aizturēja elpu. Viņš automātiski paņēma glāzi, arvien stāvēdams aiz letes, viņš – klients, viņa – pārdevēja.

– Paldies par komplimentiem, – Rihards automātiski izdzēra pusi glāzes. Karīna nedzēra. Uz Riharda jautājošo skatienu viņa atbildēja:

– Es taču esmu darbā.

Ak, atkal jau visi viņu uztver kā revidentu.

– Un ko tu saki par vieninieku? – Rihards jautāja, nosaucot savu īsto numeroloģijas skaitli. Kaut kad pasen viņš to bija izrēķinājis, lai gan šiem pekstiņiem neticēja. – Tas ir mana brālēna skaitlis, – viņš nokāsējies piebilda un izrāva glāzi sausu.

Karīna nobolījās un pastūma uz viņa pusi stikla trauciņu uz kājiņas ar gaļas salātiem. Ar lielāku kaudzi nekā vitrīnas piedāvājumā. – Līdera tipa cilvēks, bet diezgan egoistisks. No vieniniekiem turos pa gabalu, saku kā izteikts divnieks. Bet sešinieks… ar to man ir ideāla saderība!

Rihards nopūtās un, pacēlis salātu trauku rokā kā sacensību kausu par trešo vietu, domāja, ko iesākt. Pirmkārt, Karīna viņam nebija iedevusi dakšu, otrkārt, sienas pulkstenis rādīja, ka pēc piecpadsmit minūtēm sitīs divpadsmit.

Nošvīkstēja aizkariņi, Rihards iztrūkās, roka nodrebēja, un no trauciņa uz grīdas parketa nolidoja salātu pika. Rihards atvainodamies aizdejoja ar trauciņu līdz tuvākajam galdiņam. Zālē ienāca divas kolēģes, pļāpādamas par kaut kādu briesmīgu frizūru. Rihards apsēdās pret viņām ar muguru, lai tikai viņas neuzrauj kādu „Daudz baltu dieniņu”. Par laimi viņš dzirdēja, kā sievietes Karīnai jautā par dienas zupu. Noliecies pār nederīgajiem salātiem, jo viņam nebija ne ēstgribas, ne dakšas, Rihards izvilka no bikšu kabatas vibrējošu telefonu. Atlocījis padilušo ādas imitācijas vāciņu, viņš ieraudzīja lielu burtu „Š” un uzrakstu „šefs”. Viņš atbildēja. Šefs tikai rīkoja atnākt uz viņa kabinetu. Viss, beigas klāt. Rihards bija gatavs bērt gaļas salātus sev uz galvas. Domās viņš jau iegāja sludinājumu serverī un drūmi uzlūkoja sadaļu „Auditors”. Jo tādas tur nebija. Būs jāiet par flīžu licēju, kopiraiteru vai tāmju sastādītāju.

Rihards piecēlās, kārtīgi piestūma krēslu un vilkās prom kā butaforija, kas lēni aizslīd no skatuves. Tad pie izejas viņš pagriezās uz zāles pusi un no attāluma uzsauca Karīnai, kas tobrīd izdeva atlikumu pircējai:

– Ja tu mani vairs nekad neredzēsi, tad zini – es esmu kas vairāk par cipariņu.

Nesagaidījis nekādu reakciju, Rihards drūmi kāpa uz trešo stāvu pie paša debesu tētiņa, tas ir šefa. 

Rihards iegāja vadītāja kabinetā un nobrīnījās, kāpēc šefs smaida. Laikam sen jau sapņo no viņa tikt vaļā. Šefs papurināja roku krēsla virzienā. Rihards apsēdās kā apsūdzētais un nobēra:

– Es tiešām atvainojos, nezinu, kāpēc man bija neērti atzīties…

Šefs, viņam nepievērsdams uzmanību un laizīdams lūpas, pārcilāja kaut kādus papīrus, tad pacēla gaisā vienu mapi un iesaucās:

– Vo, šito es saprotu! Uzraut, ka skola jau pusotru gadu izšķiež naudu par elektrību tikai tāpēc, ka nepareizi nolasa skaitītāju! Un to atklāji tieši tu! –  Šefs ieskatījās Rihardam acīs.

Rihards apmierināts padīdījās krēslā un paraustīja plecus.

– Tāds man darbs un pienākums.

– Respekt, respekt! –  Vadītājs piecēlās un paspieda Rihardam roku. – Tā tik turpināt!

Rihards palēnināti izpūta elpu. Reti gan viņš tika pie tādas uzslavas. Nu viss skaidrs – rīta sveicējas nākušas, lai viņu godinātu ar šo panākumu! – Tātad varu nenest atpakaļ…

– Ko tad? – Vadītājs pagrieza galvu uz datora ekrāna pusi un paklimperēja klaviatūru. – Labi, vari skriet tālāk un būt produktīvs darbinieks!

Rihards pielēca kājās un bija gatavs lidot uz bufeti kā Karlsons. Tagad gan viņš palūgs dakšiņu un beidzot paēdīs. Lai tā Ausma iet dillēs. Jā, Rihards bija tas, kurš iedomājās pārbaudīt skaitītāju, iedvesmojoties no bijušās sievas – arī viņa reiz bija sajaukusi elektrības rādījumus.

– Un vispār, – šefs uzsauca pār plecu, – Neaizraujieties ar Ausmas jubilejas svinēšanu! Atceries, ka alkoholu darba laikā lietot aizliegts!

Rihards apstājās kā iekšējo rokas bremzi norāvis. Tad viņš pacēla acis un ieraudzīja kantaino sienas pulksteni, bija tieši divpadsmit.