Magnēts, kas pievelk

 Džena Andersone. Krīta apļi. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, 2023.

 

Krīta apļi ir Dženas Andersones trešais stāstu krājums trīs (!) gadu laikā, turklāt šogad tas bija starp Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem prozā. Krājums sastāv no trīspadsmit īsajiem stāstiem, daļa kuru jau iepriekš bijusi publicēta dažādos literāros izdevumos (viens no tiem, „Balto zirgu gaidot”, arī Jaunajā Gaitā), un garstāsta ar tādu pašu nosaukumu kā grāmatai – „Krīta apļi”. Džena Andersone ir patiešām ražīga un talantīga autore, un atliek vien spekulēt par to, kas varētu būt viņas veiksmes atslēga. Varbūt tā ir Andersones spēja iejusties savos tēlos un izprast viņus, kaut tie ir patiesi, taču ne vienmēr patīkami cilvēki. Vai arī viņas prokurores pieredze, kur bijis jāsaskaras ar dažādiem neizpušķotiem dzīvesstāstiem, kā arī attiecīgās jomas pārzināšana. Iespējams, tā ir bagātīgā valoda un īpatnējie salīdzinājumi, vai varbūt it kā tradicionālā īso stāstu forma, kuru tomēr interesantu padara Andersones radītie sižeti. Jebkurā gadījumā viss augstāk minētais atrodams Krīta apļos, kur, līdzīgi kā uz grāmatas vāka redzamais nogrimušais peldriņķis, nolemtība mijas ar cerību un gan gribasspēks, gan izvēle šķiet kā vieni no vadmotīviem.

Krājums sākas ar stāstu „Lukrēcija mācās peldēt”, kur galvenā varone mācās elpot un „peldēt” starp trigeriem, traumatiskām pagātnes pieredzēm un vilšanos, ko tās atgriezeniski vai dažkārt neatgriezeniski rada cilvēkā. Jāatzīst, ka ar lielāku vai mazāku vilšanos jātiek galā vairumam grāmatas tēlu, piemēram, Lukrēcijai tas ir tuvo zaudējums, tulkotājai stāstā „Priekšroka vientuļiem cilvēkiem” – grūtības atrast pasaulē vietu sev vienai, Esterei no „Rekviēma Bermudu trijstūrim” – nespēja atrast kādu, kuru sev piesiet. Tiesa, reakcija uz šo sajūtu ir dažāda. Daži (Božena no „Boženas pēdējais vārds”, Estere no „Rekviēms Bermudu trijstūrim”) nolemj atbildēt ar agresiju, citi (Paulis no „Pasakas par Pauli un Pilsētu”) – vainot visus apkārtējos, tikai ne sevi. Vēl, protams, pastāv iespēja ļauties plūsmai un gaidīt, kad tad risinājums it visam atnāks pats un bez liekas piepūles (šādas pārdomas radās, lasot stāstu „Balto zirgu gaidot”). Tomēr iespējams arī cits scenārijs. Garstāsts „Krīta apļi” atgādina par vilšanos kā iekšējās balss paspilgtināšanos un motivējošu spēku, kas ļauj saprast – kaut kas nav kārtībā. Galvenā varone Frensisa, jauna meitene no nelielas pilsētas, ir uzaugusi sarežģītos un diezgan psihei neveselīgos apstākļos, kur nevienam īsti neinteresē viņas vēlmes un kur Frensisa nepārtraukti tiek ierauta citu dzīves problēmās bez viņas piekrišanas. Taču Frensisai rodas griba uzlabot savu dzīvi un sapratne, ka viņa kļūs laimīga, vien uzdrīkstoties pieņemt pati savus lēmumus un nenorakstot sevi tikai tādēļ, ka viņas tuvākais cilvēks – māte – jau savā prātā ir to izdarījusi.

Stāstos spraigi sižeti mijas ar apcerīgumu un tirpas – ar vieglu humoru un ironiju. Jāatzīmē autores spēja attēlot īstas, jaudīgas emocijas. Bailes, prieks, skumjas, dusmas, mīlestība, apmātība  – tas viss tekstos ir ļoti nesamākslots. Šie stāsti dod iespēju saprast un just līdzi tēliem gan tiem lasītājiem, kuru dzīves vide un pieredzes atšķiras, gan arī nonākt tuvāk sev un savām sajūtām tiem, kuri paši ir pieredzējuši kaut ko no tekstos aplūkotā. Arī fiziskās sajūtas un ikdienišķās domas atainotas tik precīzi, ka nav grūti iedomāties – mums par laimi vai nelaimi, kaut kur pasaulē šobrīd varētu staigāt tieši šāds cilvēks. No tēlu ticamības viedokļa visvairāk patīkami pārsteidza tieši „Zemes garša” – stāsts par sekām, ja ētikas un patiesības vietā izvēlas sagrozītus faktus, lai tikai gūtu abstraktu uzvaru. Manis kā lasītājas bailes lēnām kāpa augšup līdz ar galvenās varones Hellas bailēm, savukārt, Alberts deva iespēju saprast, kā uz pasauli varētu lūkoties cilvēks, ko mediju virsrakstos sauktu par maniaku. Iespējams, radīt ticamu notikumu gaitu palīdzēja tieši Andersones izglītība kriminoloģijā. Patiesībā viņas zināšanas šajā sfērā jūtamas vairumā stāstu, jo, lai arī tiesas un noziegumi nav galvenais tekstos, tie kā motīvs sastopami visai bieži. Grāmatas nosaukums – Krīta apļi – ne vien atsaucas uz garstāstu ar tādu pašu nosaukumu un krīta apļiem, ko Frensisas oma ik vakaru rituāli velk ap savu gultu, bet arī atgādina detektīvseriālus un tajos bieži attēlotos krīta siluetus, ko policisti apvelk upuriem nozieguma vietās.

Dažos no tekstiem ir skaidri saprotama galvenā ideja, bet ir arī stāsti – mīklas, kas rada sajūtu un nojausmu, taču nesniedz konkrētas atbildes vai kādas mācības. Piemēram, „Visu laiku labākais gads”. Tajā vēstīts par vairāk nekā simt gadus vecu mākslinieku, kurš vairs daudz ko neatceras, sirmgalvim jūk atmiņas, viņš dzīvo savā pasaulē, kas šķiet mierpilna un iztēles bagāta. Lasot ir interesanti vērot, kā cilvēku uzskati par viņu kā personību ļoti kontrastē ar šī mākslinieka patieso domu gaitu. Kamēr mazdēls vectēva dzimšanas dienas pasākumā, to ilgi gaidīdams, domās dažādi nozākā „veco sumpurni”, kurš ar savu aizēnojošo klātbūtni it kā atņēmis viņam iespēju pašam spoži spīdēt, jo mazdēls, redziet, arī gribējis būt mākslinieks, vecais vīrs kavē un kāda nejauša ceļa malā domā par to, kā rozā dzīsliņas debesīs atgādina flamingo spalvu. Lai arī ir noprotams, ka stāsts ir par demenci, Andersone ir spējusi tam piešķirt šķipsniņu gaišuma un omulības. Līdzīgi par „sajūtu” stāstu, kas tā arī paliek mazliet mistērija, varētu nodēvēt „Bumbu”, kurā divi jauni puiši, ārā spēlējoties, netīšām iemet bumbu kaimiņa logā un, ejot tai pakaļ, atklāj ko savādu.

Pavisam īsais stāsts „Plauksta, aizšauta acīm priekšā” no bērna skatupunkta vēsta par realitāti, kura lielai daļai mūsu paliek aiz televizora, datora vai telefona ekrāna – dzīvi karadarbības zonā un cilvēku tirdzniecību. Par to, ko viens bērns ekstrēmos apstākļos ir spējīgs pieņemt par normālu, pat ja tas citā viestu izmisumu. Manuprāt, ir labi, ka arī šāds stāsts tika iekļauts krājumā kā atgādinājums, jo tikai tāpēc, ka mūsu dzīve ir ērta un daudzmaz droša, nenozīmē, ka citi necieš, un līdz ar visu pieejamo informāciju mums nav tā privilēģija izlikties, ka it visur pasaulē viss ir labi.

Krājumā ir ļoti daudz īpatnēju, komisku salīdzinājumu, piemēram, Laurentijs, viens no garstāsta „Krīta apļi” varoņiem, salīdzināts ar „vecu, noputējušu kaktusu”, kas „nīkuļoja savā apartamentu pusē”. (266. lpp.) Vai arī teikums: „Putekļu pelēkās drānās tērpušies filatēlisti nedzirdami slīdēja pa veikala betona grīdām[…].”(236. lpp.) Valoda patiešām ir bagātīga, daudz sastopami arī gari teikumi. Rekordists šajā ziņā noteikti ir Harvija monologs no iepriekš minētā garstāsta. (238.-240. lpp.) Ja visapkārt nebūtu cita teksta un šo vienu teikumu varētu ietilpināt atvērumā, tas aizņemtu pusotru lappusi (!). Skaidri saprotams, ka tas ir stilistisks paņēmiens, kas ataino galvenās varones Frensisas attieksmi pret Harvija monologiem, kas viņai jādzird katru dienu, un tieši tādēļ teikums ir tik interesants. Vienīgais mīnuss, ka dažbrīd šī bagātīgā valoda tiek piedēvēta arī varoņiem, kuru dzīves pieredze vai izglītība (visticamāk) nav tāda, lai viņi attiecīgi izteiktos. Šaubos, vai Frensisa, pusaugu meitene, kura it kā mācījusies mājmācībā (taču stāsta laikā rodas bažas par to, cik viņas ģimene vispār varētu būt ieguldījusies viņas izglītošanā), sava iekšējā monologa laikā nonāktu pie secinājuma: „Lielākas un mazākas nelaimes šķēlās atomos, ik dienu izraisot mikroskopiskus dvēseles armagedonus un inscenējot kroplīgas intermēdijas”. (307. lpp.) Tiesa, līdzīgi teikumi bija retums un tādēļ sajūtu ticamībai īpaši netraucēja.

Stāstu krājums „Krīta apļi” mazliet atgādina magnētu – tas pievelk. Gan aizraujošie sižeti un sajūtu gammas, ko Džena Andersone prot radīt ar veiksmīgu asociāciju un košu salīdzinājumu palīdzību, gan viņas spēja saprast, ko patiešām varētu gribēt dažādi cilvēki un kas viņus motivē vai nemotivē, no kā viņi baidās (un tā patiesībā ir diezgan reti sastopama spēja, kas ir īpaši būtiska prozas rakstniekam), tēlu dažādība – šis kopums padara grāmatu lasītāja uzmanības un līdzpārdzīvojuma vērtu.

 

Patrīcija Preisa