|
Evija Puķe-Jansone
Papagaiļi
paradīzes dārzā
uz Ņemcova
tilta nolieku ziedus
zilus un
dzeltenus
fotografēju
memoriālu
dežurants
trauksmaini stāsta
toreiz piecdesmit
tūkstoši cilvēku noklāja
šo
tiltu
un tik pat daudz
ziedu noklāja
šo
tiltu
un tik pat daudz
cerību noklāja
šo tiltu
izčākstēja
kā uz auksta
dzelzbetona putna
tikai šī vieta kā
cita pietura
uz cietā
putna spārna
saule spīd sejā
un vējš pūš manos matos
un vietā šai
cerības par
pavasari vēl
turas
un pagaidām
nekas nemainīsies tur
tur tajos…
cerīgajos
dežurants turpina
par karu un nevis
specoperāciju
par okupāciju un
nevis atbrīvošanu
un kamēr viņš tā
runā
tur lejā zem
tilta balts autobuss
liels un
salts kā ledus-kap-s
atvadoties viņš
dāvā piespraudi
zilā un dzeltenā
krāsā
Nē, karam!
turu to rokās kā
ceriņziedu
ielieku pagaidām
kabatā
tur lejā balts
autobuss
liels un
salts ka ledus-kap-s
ik rītu dežuranti
pērk ziedus
un nes tos cauri
mūžīgai ziemai
un jautā
vai pavasaris
reiz sāksies pa īstam?
vai galu reiz
redzēs šai galā?
dežuranti kā
žurkas uz tilta
atbildi gaida
Maskavā,
2022. gada martā
Piektdiena.
Nāk ziema.
Nomainīju Olgu.
Dežūra sākās
labi.
Ieradās jauki
cilvēki.
Ieradās vīrietis
no pilsētas K.
Ieradās vīrietis
ar burtu Z
uz mugursomas.
Mani nomainīja
Aleksejs.
Dežūra beidzās
labi.
Gaidu autobusu.
Pietura sarkanais laukums.
Ierodas trīs
vīrieši kamuflāžas tērpos.
Lamājas mātes
vārdiem.
Īpaši neklausos.
Kam man
klausīties?
Viens aiziet.
Otrs auro viņa
mugurā:
Tādus
kā tevi jau
likvidējām!
Likvidēsim arī
tevi!
Pagriežas un
aiziet.
Pienāk mans
autobuss.
Es
aizbraucu.
Dzejolis
sarakstīts, izmantojot dežuranta ierakstu
mājas lapā
nemtsov-most-org,
2023. gada 10.
novembrī
par klimata
krīzi
vajadzētu
uzrakstīt dzejoli
vajadzētu vairāk
bažīties
vajadzētu arī
nepierast pie bažām
un es rakstu šo
dzejoli –
plaukst rozā
sakuru ziedi
dzied zaļi
papagaiļi manā kvartālā
kā paradīzes
dārzā
lidmašīnas
ik brīdi
pārlido pāri
kā tāli metāla
putni
Briselē,
2023pavasarī
* * *
sapnī es izeju
cauri
man tuvu
ķieģeļu sienai
ne kā tanks, ne
arī kā nobijies stārķēns
siena kā aizkari
atveras
ir tikai jānotic
šai
vietā
ābeļu ziedi izstaro saules
kā bērnības
bezrūpīgā rītā
šai
vietā
ķieģeļu siena ir tornis
un stārķi ap to
lido apļos un apļos
pa spirāli augšup
taisni debesīs
* * *
es esmu paradīzes
dārzā
tik tālu no
savvaļas
un sava vilka
tas palicis
ārpusē -
kā brīnums
mierīgs tur ganās
dzied zaļi
papagaiļi
vijoli spēlē
paegļu zari
vējš bezmērķīgi
ieskrienas
* * *
vakara mākoņu
ugunīs
pareizticīgo
katedrāle
saule atzalgojas
zilsērīgajās
debesīs
esmu uz soliņa
iepretī vārtiem
it kā te
būtu
jau no paša
sākuma
vakara mākoņu
ugunīs
kāds piedzēris
vīrietis
atskaņo mobīlajā
vienu un to pašu
vienu un to pašu
vienu un to pašu
melodiju
kā zāģis tā
zāģē
vakara zilsērīgo
gaismu
tad strauji
pieceļas, pienāk un jautā
kā skaidri zinot
tekstu no galvas
vai
nofotografēsiet?
iemūžinu viņu tik
vientulīgu
zeltīto kupolu
fonā
saule tajos kā
mākoņos
atzalgojas
viņš izrunā vēl
vienu tekstu
skaidri no galvas
ko tāda vientuļa
šai vakarā?
kaijas pārlido
pāri
šai
ainā it
kā jau no
sākuma ierakstītas
es ceļos un
aizeju
vakara mākoņu
ugunīs
Karostā, 2022.
gada vasarā
* * *
es esmu aizaugušā
paradīzes dārzā
zem koku zariem
smagnēja krēsla
kā lietus lāses
nopil pa paegļu stumbriem
tā ir tikai
lietus lāse
aiz tās jau pašā
sākumā
ir bijis vienīgi
klusums
|
