Jaunā Gaita nr. 318. rudens 2024
Pašlaik esmu ceļā uz jaunu dzīves mērķi, un kļūstu par eksistenciālo terapeiti. Esmu pabeigusi dzejas darbnīcu Literārajā akadēmijā dzejnieka Jāņa Vādona vadībā. Mani dzejoļi ir publicēti literārajos izdevumos konTeksts un Domuzīme. Šīs dzejas kopas dzejoļi ir tapuši dažādos laikos un vietās: gan īsajā periodā, kad dzīvoju Maskavā, gan tagad, dzīvojot Briselē, kā arī Latvijā un mācību laikā Lietuvā. Pārmaiņas no vienas vietas uz otru manī pastiprināja tukšuma sajūtu, bet kara realitāte – bezjēdzības. Dzejoli „uz Ņemcova tilta nolieku ziedus” sarakstīju pēc tam, kad par simbolisku manu pretestības aktu kļuva mans indivuduālais ikpiektdienas gājiens ar dzelteniem vai ziliem ziediem rokās cauri Maskavas centram līdz tiltam, kas iesaukts opozīcijas līdera Borisa Ņemcova vārdā. Ejot ar ziediem garām policistiem, baltajiem autobusiem un pāri Sarkanajam laukumam, es vienlaikus izjutu gan trauksmi un bailes, gan lielu bezspēcības un izolētības sajūtu. Bija sajūta, ka mana iekšējā spriedze ir tik liela, ka ikviens garāmgājējs var nolasīt manā sejā manu kluso protestu pret karu un atbalstu Ukrainai, bet ziedi manās rokās runā skaļāk nekā vārdi. |
Evija Puķe-Jansone
Papagaiļi paradīzes dārzā
uz Ņemcova tilta nolieku ziedus zilus un dzeltenus fotografēju memoriālu dežurants trauksmaini stāsta toreiz piecdesmit tūkstoši cilvēku noklāja šo tiltu un tik pat daudz ziedu noklāja šo tiltu un tik pat daudz cerību noklāja šo tiltu izčākstēja kā uz auksta dzelzbetona putna tikai šī vieta kā cita pietura uz cietā putna spārna
saule spīd sejā un vējš pūš manos matos un vietā šai cerības par pavasari vēl turas un pagaidām nekas nemainīsies tur tur tajos… cerīgajos
dežurants turpina par karu un nevis specoperāciju par okupāciju un nevis atbrīvošanu un kamēr viņš tā runā tur lejā zem tilta balts autobuss liels un salts kā ledus-kap-s
atvadoties viņš dāvā piespraudi zilā un dzeltenā krāsā
Nē, karam!
turu to rokās kā ceriņziedu ielieku pagaidām kabatā tur lejā balts autobuss liels un salts ka ledus-kap-s
ik rītu dežuranti pērk ziedus un nes tos cauri mūžīgai ziemai un jautā vai pavasaris reiz sāksies pa īstam? vai galu reiz redzēs šai galā?
dežuranti kā žurkas uz tilta atbildi gaida
Maskavā, 2022. gada martā
Piektdiena. Nāk ziema.
Nomainīju Olgu. Dežūra sākās labi. Ieradās jauki cilvēki. Ieradās vīrietis no pilsētas K. Ieradās vīrietis ar burtu Z uz mugursomas. Mani nomainīja Aleksejs. Dežūra beidzās labi.
Gaidu autobusu. Pietura sarkanais laukums. Ierodas trīs vīrieši kamuflāžas tērpos. Lamājas mātes vārdiem. Īpaši neklausos. Kam man klausīties? Viens aiziet. Otrs auro viņa mugurā: Tādus kā tevi jau likvidējām! Likvidēsim arī tevi! Pagriežas un aiziet.
Pienāk mans autobuss. Es aizbraucu.
Dzejolis
sarakstīts, izmantojot dežuranta ierakstu 2023. gada 10. novembrī
par klimata krīzi
vajadzētu uzrakstīt dzejoli vajadzētu vairāk bažīties vajadzētu arī nepierast pie bažām
un es rakstu šo dzejoli – plaukst rozā sakuru ziedi dzied zaļi papagaiļi manā kvartālā kā paradīzes dārzā
lidmašīnas ik brīdi pārlido pāri kā tāli metāla putni
Briselē, 2023pavasarī
* * *
sapnī es izeju cauri man tuvu ķieģeļu sienai ne kā tanks, ne arī kā nobijies stārķēns
siena kā aizkari atveras ir tikai jānotic šai vietā ābeļu ziedi izstaro saules kā bērnības bezrūpīgā rītā šai vietā ķieģeļu siena ir tornis un stārķi ap to lido apļos un apļos pa spirāli augšup taisni debesīs
* * *
es esmu paradīzes dārzā tik tālu no savvaļas un sava vilka tas palicis ārpusē - kā brīnums mierīgs tur ganās dzied zaļi papagaiļi vijoli spēlē paegļu zari vējš bezmērķīgi ieskrienas
* * *
vakara mākoņu ugunīs pareizticīgo katedrāle saule atzalgojas zilsērīgajās debesīs
esmu uz soliņa iepretī vārtiem it kā te būtu jau no paša sākuma
vakara mākoņu ugunīs kāds piedzēris vīrietis atskaņo mobīlajā vienu un to pašu vienu un to pašu vienu un to pašu melodiju kā zāģis tā zāģē vakara zilsērīgo gaismu
tad strauji pieceļas, pienāk un jautā kā skaidri zinot tekstu no galvas vai nofotografēsiet? iemūžinu viņu tik vientulīgu zeltīto kupolu fonā saule tajos kā mākoņos atzalgojas viņš izrunā vēl vienu tekstu skaidri no galvas ko tāda vientuļa šai vakarā?
kaijas pārlido pāri šai ainā it kā jau no sākuma ierakstītas es ceļos un aizeju vakara mākoņu ugunīs
Karostā, 2022. gada vasarā
* * *
es esmu aizaugušā paradīzes dārzā zem koku zariem smagnēja krēsla kā lietus lāses nopil pa paegļu stumbriem tā ir tikai lietus lāse aiz tās jau pašā sākumā ir bijis vienīgi klusums
|
* * * Es vēroju lapseni ar samirkušiem spārniem, kuru tikko izcēlu no alus glāzes. Ar kājiņām tā izmisīgi sausina savus spārnus. Pēc pāris minūtēm lapsene paceļas gaisā un aizlido vasarā. Vējš turpina pūst manos matos un saule starot. Turpinu malkot alu, kurā pirms brīža vēl slīka lapsene un nodomāju – nav jau noticis nekas tik svarīgs, lai to tagad pateiktu skaļi. Tomēr nespēju nedomāt, ka man vajadzētu atcerēties, ka lapsene tomēr aizlidoja. Šai brīdī jūtu, ka acīs sariešas asaras. Kļūstu emocionāla, bet kāpēc vēl nezinu; lapsene ir manī atvērusi kādu vietu, ko līdz galam vēl neaptveru. Ja vien es ļautos, varētu tagad pat kārtīgi apraudāties, bet savācos atpakaļ un turpinu malkot alu. Nodomāju, ka par šo vajadzētu uzrakstīt, ja vien neaizmirsīšu, ja vien laiks tāpat to neaizskalos. Iespējams, ka tas, ko vēlāk atcerēšos vairs nebūs atkarīgs no manis. Vārds glābšana manī atgriežas kā vēja pūsma, kas no jauna un jauna nopaijā glāzes sānus. Vai alus atdos to, kuru glābjat? Visticamāk, ka arī tas vairs nebūs atkarīgs no manis. Atceros vācu eksistenciālista Martina Heidegera vārdus „tikai Dievs var mūs glābt” žurnālam Der Spiegel (1966). Interviju viņš atļāva publicēt vienīgi pēc savas nāves. Es tagad varētu šim tekstam tik labi pielikt punktu, bet atgriežos pie lapsenes, kas aizlidoja vasarā. Šai brīdī jūtu vārdi ir vienīgie spārni.
2023. gada vasarā, Lietuvā
|