Ir izdots mans pirmais stāstu krājums Mazo somiņu laiks izdevniecībā ,,Zvaigzne ABC”. Tur 21. augustā notika mana pirmā autogrāfu stunda. Turpinu mācīties LA prozas grupā pie Ievas Melgalves. Turpinu darbu pie nākošā stāstu krājuma. Drīz iznāks mana bērnu grāmata Brašais Čieps.

Līga Rimša-Eglīte

RUDENS ATVADAS

                                                        

Nomazgājusi virtuvē traukus, ieeju istabā. Rudens nakts aiz loga izklājusi tumšu palagu. Stāvlampa apspīd krēslā sēdošā vīra augumu. No televizora ekrāna manī skatās majors Slaidiņš. Viņš stāsta par karu Ukrainā. Fonā – sagrautas daudzstāvu ēkas, nopostīti ciemati, krītošas bumbas un sprādzieni. Tad priekšplānā izvirzās degošs tanks, aizsedzot runātāju. No tā, dūmu mutuļos lec ārā cilvēki. Skrien projām, krīt, uz viņiem šauj. Ap tanku paliek nošauto puišu ķermeņi. Krievu? Ukraiņu? Pēc kustībām var noprast, ka tie visi bija jauni, spēcīgi zēni, varbūt tikko armijā iesaukti. Nepieredzējuši, nobijušies. Viņi zināja – ir jāšauj, lai paši paliktu dzīvi. Ko šobrīd jūt viņu mātes? Es zinu šīs bailes. Esmu ar tām kopā dzīvojusi. Ekrāns acu priekšā pārvēršas miglainā četrstūrī un es domās atkal esmu atgriezusies 36 gadus atpakaļ, tajā 1988. gada rudenī. Afganistānā plosījās karš.

*  *  *

…Ielas malā augošā kļava noraud uz ietves pēdējās dzeltenās lapas. Priekšā ejošo cilvēku kājas ātri piezīmogo tās pie mitrā asfalta. Tikko nokritušās nelielais vējiņš cenšas saudzīgi saslaucīt ielas renstelē, veidojot krāsainu tērcīti. Ejot pūlos neuzkāpt vēl nesamītām, dzeltenām lapu zvaigznēm. Vai tās, savu koku pametušas, vēl atceras, kas viņas audzēja, šūpojot savos zaros? Vai kļava, kaila rudens vējos palikusi, skumst pēc sava auklējuma? Nemierīgu domu pārņemta, atpalieku no priekšā ejošajiem cilvēkiem. Iesaucamo un pavadītāju grupas beigās, kā piekauta suņa aste, soli pa solim velkos pakaļ citiem. It kā tā varētu attālināt šķiršanās brīdi.

Priekšā ejošais jauniešu bariņš skaļi tērgā un smejas. Cenšos uzminēt, vai viņiem patiešām ir jautri, vai patiesībā uzspēlētā bravūra slēpj sevī neziņas bailes, kuras nedrīkst izrādīt. Palielais pavadītāju pulciņš ir daudz klusāks par šīs dienas varoņiem. Jauniesaucamie ir astoņi, to starpā arī mans dēls. Pārējie ir viņu draugi, meitenes. Pilsētiņa mums neliela, cits citu pazīst. Mums, mammām un vecmāmiņām, nav jāslēpj savs uztraukums un bažas. Tomēr neviens neizsaka skaļi jautājumu, kurš uztrauc visus – aizbraucējus un pavadītājus – uz kurieni? Uz kurieni nosūtīs puišus? Vai tiešām uz Afganistānu? Par to pat bailes domāt; nedrīkst skaļi runāt, lai nepiesauktu nelaimi. Cik nav dzirdēts par afgāņu nežēlību, sagūstīto padomju armijas kareivju spīdzināšanu. Klīst runas par garajiem vilcienu sastāviem, kas atved dzimtenē cinka zārkos iepakotos varoņus, par psihiski traumētiem, izdienējušiem karavīriem un cietumos sabāztiem dezertieriem. Kā no tā izvairīties?

Man nav tiesību un iespēju stāties pretī likumam par obligāto kara dienestu. Bet vai man tagad jāpriecājas, ka manam dēlam jāiet karot svešā armijā, par svešām interesēm? Vai būs jālepojas, ja kļūšu par krituša varoņa māti, kurš cinka zārkā atgriezies dzimtenē? Mokošie jautājumi kā lietuvēns mācas virsū. Prātā nāk utopiska doma – ja pasaulē valdītu matriarhāts, karu nebūtu. Kura normāla māte sūtītu savu bērnu drošā nāvē?

Ir pagājusi nedēļa, kopš dēls saņēma pavēsti no kara komisariāta. Domājot par drīzo šķiršanos, nespēju normāli gulēt. Baisi murgi un asiņaini rēgi nakts vidū rāva ārā no miega. Modos aukstos sviedros, no asarām mitriem vaigiem. Varbūt īstenība nav tik šausmīga, kāda tā rādījās sapņos, bet tik daudz tika dzirdēts par afgāņu nežēlību, par simtiem krievu karavīru līķiem, kas vagonos tiek vesti mājās, vai cilvēkiem, kuri atgriežas kā psihiski slimi kropļi. Manās rokās nav burvju zobena, kas iznīcinātu šajā valstī pastāvošo iekārtu. Tāda ieroča, ar kuru varētu atbrīvot tos jaunos zēnus, kurus tūlīt atņems vecākiem un vedīs nezināmos ceļos. Katra māte lūdzas, lai tas nebūtu viņas dēls, kuram lemts nokļūt elles vidū.

Negribēta asara rit pār vaigu. Nav manos spēkos mainīt notiekošo. Vienīgais, ko šobrīd varu – būt blakus dēlam. Enerģiski papurinu galvu, lai liekais mitrums pazustu no vaigiem, ievelku elpu un straujā solī ielaužos pavadītāju bariņā. Esmu dēlam tieši aiz muguras. Tai uzkārta cieši piebāzta mugursoma. Tāpat kā citiem. Gaisā tikko sajūtama ceptas gaļas, žāvētas vistas un vēl kādas nenosakāmas ēdienu smaržas. Pēdējās, savām atvasēm veltītās, mammu rūpes. Pieskaros dēla plecam. Pret mani pagriezusies seja smaida, saulē nozib zobi, un acu dziļumā paslēpušās bailes izzūd.

– Viss būs labi, mamma, – viņš mani mierina.

No ietves atzarojas bruģēts celiņš, kas atduras pret trīs pakāpieniem. Koka veranda vai priekšnams ar iestiklotām sienām, maz atgādina nopietnu valsts iestādi. Un tomēr tas ir kara komisariāta iesaukšanas punkts. Esam ieradušies īstajā vietā un īstajā laikā. To apliecina formā tērpies karavīrs, kas aicina puišus iet iekšā. Viņi ir astoņi. Astoņi jauni, stipri un veselīgi puiši. Ārā palikušais zaldāts aizsmēķē. Metamies tam klāt, cerot kaut ko uzzināt. Tas noraidoši purina galvu:

– Ņeznaju, ņeznaju, žģiķe!

Nekas cits neatliek – mēs gaidām. Beidzot parādās pirmais no jauniesaucamajiem. No viņa uzzinām, ka par turpmāko nekas nav skaidri pateikts. Tagad viņi drīkst atvadīties un tad visus vedīs uz Rīgu. Tikai tur izlems, uz kurieni katru nosūtīs.

Ik pa brīdim kāds no zēniem nāk ārā, atvadās no pavadītājiem, uzklausa padomus un mierina raudošās mammas un savas meitenes, kuras sola viņus gaidīt. Beidzot parādās dēls. Viņa seja ir nopietna, gandrīz skumja. Viņš jūt, ka gaidu atbildi uz svarīgo jautājumu: uz kurieni? Klusēšana nozīmē, ka atbildes viņam nav. Mums pietrūkst vārdu, viss jau sen izrunāts.

– Nodod sveicienu tētim un pasaki, ka es viņu mīlu, – puikas balss nedaudz nodreb. Viņš nav pieradis šādus vārdus teikt.

Ielas malā pietur zaļi-brūns autobuss. Pie stūres vīrietis armijas formā. Blakus vēl viens. Tas izkaras pa kabīnes durvīm un sauc aizbraucējus iekāpt. Pēdējās asaras, bučas un novēlējumi. Dēls, ar roku apskāvis manus plecus, uz brīdi cieši piespiež pie krūtīm. Mirkli stāvam nekustīgi, tad viņš strauji aizgriežas un, neatskatoties, skrien uz autobusu. Palieku stāvot kā aizmirsta, līdz galam grīdā neiedzīta nagla. Attopos, kad kāds garāmgājējs man nejauši uzgrūžas.

Mājās atgriežos nedaudz ne savā ādā. Lai kur paskatos vai pielieku roku, viss atgādina dēlu. Vīrs, atgriezies no darba, pats uztaisa mums vakariņas. Stāstu, kā pavadīju dēlu, visu laiku atkārtojot vienu un to pašu.

– Nomierinies, drīz saņemsi vēstuli un visu zināsi, – viņš jau ir nedaudz noskaities. – Visi vīrieši iet dienēt, un tas ir pareizi. „Nav, nav pareizi,” kaut kas kliedz manī, bet man nav spēka iebilst. Un ko tas mainītu?

Nākošajā rītā nokāpju līdz pastkastītei. Jau iepriekš zinot, ka izņemot avīzes, tur nekā cita nebūs. Nav pat avīzes. Jā, esmu aizmirsusi, ka sestdiena – pastu nenes. Tātad arī rīt nebūs. Ar prātu saprotu, ka vēl par ātru gaidīt kādas ziņas. Svētdien izeju ārā paelpot svaigu gaisu. Tas ir labs iemesls vēlreiz ieskatīties tukšajā vēstuļu glabātavā. Pirmdien nemierīgi dīdos pa istabu, gaidot, kad nāks pastniece. Tagad jau parādījusies reāla iespēja, ka vēstule būs pienākusi. Cerību pilna dodos lejā. Turpat, pie zaļi nokrāsoto pastkastīšu rindas, satieku kaimiņu puisi. Viņš ir tikai nesen no dienesta atgriezis, dzīvo stāvu augstāk pie vecākiem.

– Vai gaidāt ziņu no dēla?

Mūsu kāpņu telpā viens par otru visu zina. Piekrītoši pamāju.

– Vēl jau tik ātri nebūs. Vispirms pāris dienas noturēs Rīgā savākšanas punktā un tikai tad vedīs uz dienestam paredzēto karaspēka daļu.

– Tad jau viņš šodien būs vēstuli uzrakstījis un nosūtījis! – Cerību pilna, skatos runātājā.

– Nē, Rīgā viņus iesēdinās vilcienā, pat neatklājot uz kurieni vedīs. Tikai nozīmētajā karaspēka daļā ieradušies, tie zinās, kur pagaidām paliks dienēt, un varēs paziņot uz mājām. Cik ātri jūs saņemsiet vēstuli, atkarīgs no vietas, uz kuru dēlu nosūtīs. Ja kaut kur netālu no Latvijas robežas, pēc nedēļas gaidiet vēstuli, bet ja nelaimēsies un viņš nokļūs „karstajā punktā”, kur jākaro, vēstule var arī nepienākt.

– Afganistānā? – kaimiņš tikai parausta plecus. Man aptrūkst elpas un kaut kur pakrūtē iesmeldzas sāpes. Atgriezusies dzīvoklī, atlaižos lielajā atzveltnes krēslā un aizveru acis. Gaidīt! Ko citu man atliek darīt? Gaidīt, tāpat kā visur citur pasaulē mātes gaida. Gaida ziņas no saviem kara ugunīs iemestajiem bērniem… Ukrainas mātes gaida vēstis no dēliem, kuri aizstāv savu dzimteni; krievu mammas no saviem, ar varu karā ierautajiem, puišiem.

*  *  *

Atmiņu migla izklīst un es nedaudz pasmaidu, atceroties kā toreiz, pēc nedēļas ilgas gaidīšanas, saņēmu no Ļeņingradas pirmo dēla rakstīto vēstuli. Paskatos televizorā. Karš pazudis no ekrāna, tūlīt sāksies „Panorāma”. Diktors stāsta par stāvokli Ukrainas frontē. Mans smaids pārvēršas nožēlojamā grimasē. Jā, no ekrāniem karš uz brīdi mēdz pazust, bet reālajā dzīvē tas turpinās. Kamēr es te sēžu blakus vīram un skatos televizora ekrānā, tieši šajā mirklī kara mašīna samaļ simtiem krievu un ukraiņu zēnu, kuriem šis karš nebija vajadzīgs. Viņi nekad neatgriezīsies pie savām mātēm, kuras viņus gaida Ukrainā, Krievijā un visur tur, kur karā tiek iesaukti viņu bērni. Mātes sirds grib ticēt – mans dēls vēl ir dzīvs. Un tomēr bieži, kamēr vēstule vēl ceļā, paša rakstītāja vairs nav.