Personiskā pieredze skatuves gaismās
 

Nevis izdomāts tēls, bet pats aktieris, režisors, ar mākslām saistīts vai nesaistīts cilvēks uz skatuves stāsta savu pieredzi. Protams, rediģētu, vairāk vai mazāk dramaturģiski sakārtotu un ieliktu zināmā formas ietvarā. Tomēr pieredze ir nepastarpināta.

Latvijas teātros (turklāt ne tikai profesionālajos) izrādes, kas balstās tīri autobiogrāfiskos notikumos un tiek pasniegtas pirmajā personā, ieņem aizvien pamanāmāku vietu. Vairāk gan platformu šādiem iestudējumiem dod nevalstiskie teātri. Jānošķir šādas izrādes no tām, kas veidotas „Verbatim” tehnikā, precīzi pierakstot un atdarinot kāda konkrēta cilvēka runāto, ieskaitot balss tembru, runas īpatnības un intonācijas (piemēram, Latviešu stāsti un Jaunie latviešu stāsti Jaunajā Rīgas teātrī). Reizēm gan personiskās pieredzes stāsti iekļaujas arī šādos iestudējumos. Tāpat mūsdienu teātrī ir sastopami arī tādi gadījumi, kad dramaturga vai viņa tuvinieku personiskā pieredze kļūst par pamatu lugai, taču izrādē varoņus tomēr spēlē aktieri, nevis autori paši. Tādas ir vairākas Rasas Bugavičutes-Pēces lugas, kuras fakta līmenī jāpiemin, bet analīzi atstāšu kādai citai reizei.

Nav iespējams vienā rakstā aptvert visus gadījumus, kad personiskā pieredze fiksēta izrādes formā, taču vienlaikus var pieminēt vairākas nosacītas grupas, kā šādus iestudējumus iedalīt.

 

Izrunāt sāpīgo

Pēc aiziešanas no Jaunā Rīgas teātra (JRT) ar savām emocijām atsevišķu izrāžu veidā dalījās divi dažādu paaudžu aktieri. Izrādes saturiski ir tikpat atšķirīgas kā paši mākslinieki, bet to rašanās dzinulis faktiski ir līdzīgs – nepastarpināti vēršoties pie skatītājiem, iegūt zināmu atbalstu (lai neteiktu – mierinājumu) un pārliecību, ka, pametot tik prestižu teātri, viņi joprojām ir spējīgi atrasties aktīvā apritē un pulcēt zālē skatītājus. Runa ir par Ģirtu Krūmiņu un Gerdu Lapošku, kuri no teātra aizgāja paši, bet tas nenozīmē, ka šis lēmums abiem bija viegls.

Ģirts Krūmiņš ilgus gadus bija viens no JRT aktieru kodola, tad paziņoja par aiziešanu no teātra, un uz skatuves atgriezās Jevgeņijas Šermeņevas (KatlZ Riga) producētajā solo izrādē Vientuļās planētas sala. Likās, ka aktierim ir svarīgi publiski dalīties ar emocionālajiem pārdzīvojumiem, kas mudinājuši tik krasi mainīt dzīvi, pārtraukt sekmīgu karjeru prestižā teātrī. Tāpat likās, ka gluži cilvēciski aktieris vēlas uzticēties skatītājam līdz šim nepiedzīvotā atklātības pakāpē, daloties arī ar intīmām savas dzīves detaļām. Taču sižetiski stāsts ir par to, kā aktieris, dodamies ceļojumā, nonāk karantīnā Covid-19 dēļ, un tieši izolācija no ārpasaules sekmē viņa pārdomas par savu dzīvi. Izrādi skatījos Ģertrūdes ielas teātrī, kur to rāda telpā, kas ikdienā tiek lietota kā skatītāju foajē. Tajā ir ļoti tuva distance starp skatītājiem un aktieri, un pirmajās izrādēs varēja just, ka Ģirta Krūmiņa acis instinktīvi tomēr tiecas skatīties pāri publikai, nevis nodibināt nemitīgu kontaktu ar skatītāju acīm. Tāpat varēja just arī zināmu satraukumu, apzinoties, cik privāts ir izrādes saturs.

Gerds Lapoška studēja īpaši JRT vajadzībām organizētajā Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) kursā, iestudēja vienu izrādi kā režisors, un tad, līdzīgi kā viņa kursabiedrs Matīss Ozols, nolēma no teātra aiziet. Aktieris, kurš bija ieguvis zināmu popularitāti un uzskatīts par vienu no perspektīvākajiem un interesantākajiem vienaudžu vidū, izveidoja monoizrādi Goodbye, February/Uz redzi, februāri, ko parādīja dažas reizes bijušās skolas ēkā, kas nākotnē paredzēta laikmetīgās mākslas centram „Kim?”. Interese par izrādi bija liela, jo skatītāji cerēja uzzināt, kas tad īsti notika JRT, kā rezultātā Lapoška to pameta, tomēr izmestais āķis īsti cerības neattaisnoja, jo izvairījās no skandalozām detaļām. Sadarbībā ar režisori Annu Klišāni, horeogrāfi Ramonu Galkinu, video māksliniekiem Inetu Sipunovu un Marku Frīdbergu, komponisti Elīzu Dombrovsku un vēl plašu atbalsta komandu veidotā izrāde bija kā aktiera vizītkarte, gremdējoties atmiņās un mēģinot saprast, ko sola nākotne. Arī te atklātības pakāpe bija visnotaļ augsta, bet izrādei nepiemita īpašs dramatisms, jo jauns, radošs cilvēks sev dzīvē vietu atradīs. Vismaz gribas tā cerēt.

 

Ukraina ir blakus

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvijas teātros ir parādījušies vairāki darbi, kuros piedalās ukraiņu aktieri (vai vienā gadījumā pat ne profesionāla aktrise). Tie ir nepastarpināti traumatiskas pieredzes stāsti, un lielā mērā tiem ir psihoterapeitiska nozīme attiecībā uz aktieriem, kas darbos ir iesaistīti. Jau 2022. gada novembrī Dirty Deal Teatro parādīja Sofijas Meļņikovas monoizrādi Drama Queen, kas vēlāk ieguva „Spēlmaņu nakts” nomināciju kā mazās formas izrāde. Dramaturģe un aktrise Sofija Meļņikova kopdarbā ar režisoru Valteru Sīli piedāvāja emocionāli ļoti sakāpinātu, bezspēcīgu dusmu un naida pilnu iestudējumu, atklājot Ukrainas kara drāmas izraisītās psiholoģiskās traumas, vienlaikus iezīmējot arī aktrises personisko attiecību peripētijas kā papildus faktoru viņas emocionālajai spriedzei. Taču, skatoties izrādi, brīžiem radās sajūta, ka skatītājam pret savu gribu būtu jājūtas līdzvainīgam, kas tā nav un nevar būt. Sofija Meļņikova turpina strādāt Latvijā – „Skolas somas” programmā, kurā teātri gatavo izbraukuma izrādes un rāda tās skolās, ir pieteikts Sofijas Meļņikovas iestudējums Distance, kura stāstu, kā vēsta anotācija, veido pašu aktieru atmiņas par viņu pusaudžu gadiem, par piedzīvoto, pieļautajām kļūdām un dažāda veida atkarībām. Šī raksta tapšanas brīdī izrāde vēl nav rādīta, bet iezīmē faktu, ka dokumentālais žanrs tiek turpināts.

Personiskās traģēdijas rūgtums piemīt arī Willa teātra iestudējumam Ukraiņu stāsti. Svitlana, kura galvenā varone Svitlana Kudriavska ar meitu dzīvo Latvijā, bet viņas dzīvesbiedrs gāja bojā Ukrainas karā. Svitlana nav profesionāla aktrise, bet mācījusies cirka skolā, kas ir par iemeslu tam, ka cirks viens no iestudējuma vadmotīviem. Režisors Varis Piņķis nav centies ar kaut kādiem efektiem papildināt autobiogrāfisko monologu, kuram ir divas izteikti atšķirīgas daļas – atmiņas par bērnību un jaunību Ukrainā un kara laika traģisms, zaudējot tuvāko cilvēku. Atzinīgi vērtējams ir režisora lēmums nelikt galvenajai varonei katru reizi stāstīt epizodi par vīra nāvi aci pret aci ar skatītājiem – Svitlana aiziet aizkulisēs, un traģiskais stāsts izskan ierakstā.

Personiskā pieredze, mudinot skatītājus iztēloties, kāda būtu viņu dzīve kara apstākļos, caurvij Valmieras vasaras teātra festivālā šā gada augustā parādīto Valtera Sīļa izrādi Ik dienas, kurā bez Jāņa Kroņa piedalās trīs ukraiņu aktieri Natalka Kobizka, Konstantīns Tiščenko un Hrigorijs Baklanovs. Uzstādot sēdvietas ļoti tuvu ietves malai, darbībā faktiski tiek iesaistīti arī garāmgājēji un automašīnas, kas brauc pa Valmieras (vai citas pilsētas, jo izrādi rādīja arī Daugavpilī un Rēzeknē) galveno ielu. Ar to izrāde būtiski atšķiras no citām – aktieri runā savā vārdā, taču viņi raksturo pēc izmēra līdzīgas pilsētas situāciju Ukrainā un beigās sniedz visai lietišķus, bet tieši tāpēc vēl jo vairāk biedējošus padomus, kā rīkoties kara gadījumā.

 

Valtera Sīļa izrāde Ik dienas ļauj Valmieras iedzīvotājiem un viesiem iejusties līdzīgas pilsētas ikdienā kara skartajā Ukrainā. sēžot burtiski ielas malā. Kopā ar latviešu aktieri Jāni Kroni te piedalās trīs ukraiņu aktieri.                                                              Foto Lita Millere

 

 

Es un mans tēvs

Attiecības ar tēvu latviešu teātrī ir tēma, pie kuras dramaturgi un režisori atgriežas ar izteiktu regularitāti. Tikai pieminēšu, bet garāk neanalizēšu Elmāra Seņkova 2019. gada iestudējumu Par tēviem Latvijas nacionālajā teātrī, kā arī jau minētās Rasas Bugavičutes-Pēces lugas Tēvs Klusums iestudējumu Valtera Sīļa režijā Liepājas teātrī šā gada pavasarī, jo šajās izrādēs tomēr distance starp vēstītāju un autoru ir lielāka. Taču vairākās izrādēs aktiera attiecības ar tēvu parādās absolūti tieši.

2023. gada decembrī Dirty Deal Teatro notika iestudējuma Mantojums pirmizrāde, un tas ir dramaturģes Annas Belkovskas stāsts par savām attiecībām ar tēvu kopš bērnības, atklājot arī psiholoģiski traumatisku pieredzi, bet izrādes otrajā daļā tādā kā kabarē formātā caur absurda estētiku attēlojot iesaistīšanos tēva aprūpē situācijā, kad citi tuvinieki atrod ieganstus šajā procesā neiesaistīties. Neviens no trim izrādes dalībniekiem nav profesionāls aktieris, Jānim un Viesturam Baložiem te ir drīzāk atbalsta funkcija, saturiski tas ir Annas stāsts. Dramaturgam Jānim Balodim gan pašam ir pieredze, uzstājoties kā vienīgajam aktierim izrādēs Nacionālais attīstības plāns (2012) un Kas notiks rītdien? (2016). Mantojuma struktūra parāda iespēju, ka viena izrādes dalībnieka pieredzes stāstā var piedalīties arī citi aktieri, kuri konkrētajiem notikumiem nav bijuši i ne tuvumā.

Režisors Varis Piņķis Willa teātrī rāda iestudējumu Mana tēva nāve, kurā piedalās pats, kā arī viņa radinieks, pusaudzis Antons Piņķis. Zēns atveido nespēcīgu, mirstošu sirmgalvi, bet aktieris iziet vēlreiz cauri nebūt ne vieglajam kopšanas un uzraudzīšanas procesam, vienlaikus iezīmējot emocionālo saikni kopš bērnības. Tēva nāve kā izrādes tapšanas impulss ir arī Artūra Čukura monoizrādē Turi mani cieši Ģertrūdes ielas teātrī, kuras forma sākumā viļ – aktieris klusēdams met gaisā dažādus priekšmetus, kas, krītot uz baltas grīdas, veido neparastu ainavu. Taču caur šo vizuālo pieeju, faktiski radot instalāciju, Čukurs pievēršas stāstam par tēvu un viņa nāvi. Tādējādi skatītājs tiek vests pie stāsta kodola no pavisam citas puses, nonāk pie dokumentālas liecības.

 

Willa teātra iestudējumā Mana tēva nāve aktieris un režisors Varis Piņķis izdzīvo sava tēva mūža nogali un parāda tuvinieku rūpes par mirstošo cilvēku.

 

Augšanas sāpes

Jaunu cilvēku pašizpausme un vēlme nofiksēt sevi konkrētā dzīves brīdī vai kādu būtisku notikumu, kas ietekmējis turpmāko ceļu, ir divu Dirty Deal Teatro izrāžu centrā. Hronoloģiski agrākais ir Klāva Kristapa Košina autobiogrāfiskais stāsts Konklāvs (2021., „Spēlmaņu nakts” balva), kurā aktieris un režisors rekonstruē reālus notikumus, kad viņš iesaistījies narkotiku tirdzniecībā un ticis par to aizturēts. Līdzīgi kā Mantojumā, arī Konklāvā bez galvenā varoņa, kura pieredze ir vēstījuma pamatā, darbojas vēl divi aktieri – Endīne Bērziņa un Jurģis Lūsis. Dramaturģes Diānas Kondrašas strukturētais stāstījums stāsta par izvēlēm, pie kurām jānonāk, iesaistoties riskantos darījumos. Ar Konklāvu Klāvs Kristaps Košins absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju kā režisors, savukārt viņa izrādes partnere Endīne Bērziņa 2024. gadā maģistra darbam iestudēja autobiogrāfisku izrādi Es. No visām aplūkotajām Bērziņas izrādē ir vismazāk trauksmes un dramatisma un visvairāk pašironijas. Piesaistot draudzenes no grupas „Trīsas” – Sabīni Alisi Ozoliņu un Jeti Annu Puriņu – ir tapis jaunas sievietes pašportrets, ironizējot tiklab par pagātni, kā iespējamo nākotni. Tā ir izrāde, kuras autore nākusi dalīties ar to, kas viņai ir, nevis vēlas kompensēt emocionālas traumas. Un izrādās, vielas pietiek arī šādā gadījumā.

Ingas Tropas izrādē Pārcēlāja Dirty Deal Teatro skatītājam tiek piedāvāti neparasti spēles notikumi – viņam jāatguļas saliekamajā gultā, ar kādām piepildīts spēles laukums. Tādējādi aktrisi izrādes laikā izdodas redzēt maz, ir viņas stāsts, balss, gaisma, skaņa. Stāsts par reālu ceļojumu ar veselības apdraudējumu savijas ar traumatiskām bērnības atmiņām par seksuālu izmantošanu, tādēļ saprotams, ka aktrise vēlas kaut kādā ziņā distancēties no nemitīga tieša acu kontakta ar skatītāju. (Apgulties uz paklājiem piedāvā arī jau pieminētās izrādes Mantojums otrajā daļā).

Valmieras vasaras teātra festivālā šogad personiskās pieredzes stāsti parādījās vairākos iestudējumos (izrādi Kaimiņš no dzeltenās mājas, kas notika dokumentālā vidē Sedā, diemžēl nepaspēju noskatīties). Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa studentu izrādē Kristāla bērni topošajiem aktieriem bija uzdots atrast un maksimāli precīzi atveidot kādu vienaudzi, taču viens no studentiem – Sergejs Smikovs – pašā Elmāra Seņkova iestudējuma sākumā ļoti emocionāli atklāja Latvijā dzimuša krieva emocionālo stāvokli uz Ukrainas kara fona, trauksmes sajūtu kāpinot ar neziņu par profesionālo nākotni – latviešu teātrī viņu neņems akcenta dēļ, Čehova teātris, cik noprotams, konkrētajam aktierim darbu nesola, bet piedāvājums doties strādāt Tallinas Krievu teātrī biedē – tas nozīmē iejusties pilnīgi jaunā vidē, mācīties igauņu valodu. Atklātības pakāpe, ar kādu savā dvēseles diskomfortā dalās jaunais aktieris, ir ārkārtīgi augsta.

Pieaugšana – tā saucas Jāņa Baloža inspirēts projekts Lubānā, kur uzklausīti 73 dažādi cilvēki, no kuriem iegūti vairāk nekā 330 stāsti. Šis ir kopienā balstīta teātra paraugs, kuru, atkarībā no producēšanas veida, tikpat labi varētu rādīt arī kādā neatkarīgajā profesionālajā teātrī, lai arī izrādes dalībnieki ir neprofesionāli aktieri. Lubānas lietišķā teātra grupa, gan Balodim nemitīgi uzsverot, ka tā atšķiras no amatierteātra pēc savas struktūras un izrādes tapšanas veida, tomēr ir izvēlējusies piedalīties amatierteātru pasākumos un iekļuvusi starp 11 labākajām izrādēm 2023./24. gada sezonā. Izrādē piedalās tikai seši aktieri, un, lai struktūru sarežģītu vēl vairāk, viņi paši savus stāstus lielākoties nestāsta – kad kāds norunājis monologu, skatītājiem tiek atklāts, ka šis gadījums patiesībā noticis ar kādu citu klātesošo. Iegrožojot jaunības atmiņas precīzā struktūrā, izrāde pakāpeniski rada kopienas kā vienota, dzīva organisma sajūtu, kur cilvēki respektē viens otra pieredzi un dalās ar to.

Neparasta pieeja pieredzes stāstiem ir Ivetas Poles iestudējumā daudz laimes dzimšanas dienā, kas tika parādīts Valmieras vasaras teātra festivālā. Trīs aktrises sievietes un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš izrādes pirmajā daļā paralēli divās telpās grupās sadalītiem skatītājiem stāstīja grūtniecības un dzemdību pieredzi, taču, tā kā stāstījums notika vienlaikus, varēja būt situācija, ka vienā telpā aktrise dalās savā personiskajā pieredzē, bet aiz sienas šo pašu stāstu vēsta aktrise, kas pati to nav piedzīvojusi. Vai, teiksim, Rūdolfs Gediņš stāsta par savas sievas dzemdībām, bet otrai grupai aktrise, kas nav Gediņa sieva, stāsta šo notikumu no sievietes pozīcijas, nenosaucot vārdus vai uzvārdus. Šajā izrādē, cik noprotams, konkrēti pieredzes stāsti tika rediģēti, pārveidoti un transformēti, nojaucot robežas starp dokumentalitāti un iztēli.

Ir aktieri, kā Zane Daudziņa, kas savas atmiņas vai dienasgrāmatas uzraksta grāmatās, kas kļūst par bestselleriem. Otrs variants ir iestudēt autobiogrāfisku izrādi. Veiksmīgu rezultātu iespējams sasniegt abējādi.