Jaunā Gaita nr. 318. rudens 2024

 

 

Jānis Streičs	Ojārs Spārītis

 

Jāņu laika intervija

ar LZA Goda locekli,

Režisoru, gleznotāju un rakstnieku

Jāni Streiču

 

Paldies, Jāni, ka Tu esi tik pretimnākošs un atļauj sevi intervēt, pašam intervētājam un intervējamajam līdz galam pat nenojaušot, kur šī saruna var aizvest. Taču man tā ir interesanta pirmkārt ar savu neprognozējamību, otrkārt tāpēc, ka tā ir tieši ar Tevi – Latvijas kinorežisoru „zelta paaudzes” pārstāvi, kuram ikviena filma ir kultūras kanona cienīga, un treškārt, tāpēc, ka man ar Tevi ir viegli sarunāties, jo atvērtai sirdij Tu atbildi ar to pašu.

1. Vārdā slēpjas cilvēka liktens atslēga. Kāpēc tu esi Jānis? Kā Tu jūties kā Jānis? Vai kā Jānim tev ir vairāk veiksmes nekā tad, ja Tu būtu, piemēram, Kārlis vai Ilmārs? To taču Tu jūti, ka šī Latvijā vispopulārākā vārda dēļ cilvēki Tevi mīl?

 

Citiem vārdiem sakot, vai jūtos kā pantiņā: „Paldies saku māmiņai, ka Jānīti vārdu deva?” Nu nē, jo agri sapratu, ka neesmu vienīgais. Tēvs bija Jānis un tālāk citi un galu galā viņu ir tik daudz, ka jūtos tikai vārda brālis četrdesmit seši tūkstoši septiņdesmit deviņiem Jāņiem. (Pēc pagājušā gada ziņām). Kopš bērnu dienām sapratu, ka tiek dziedāts par Jāni Dieva dēlu, kas atjāj no debesīm, kur Pestītājs, Jaunava Marija, eņģelīši, Ziemassvētku vecītis un daudz svēto ar kuriem bija pilnas manas bērnības debesis. Starp tiem arī Jānis Kristītājs, kuram karalis Irods lika nogriezt galvu. Bet latviešu Jānim galva pušķota ar vainagu un viņš atjāj no tiem debesu laukiem, kurus man atvēra Andrejs Pumpurs Lāčplēsī. Atceries? „Zilajā debesu velvē, Pērkona brīnišķā pili, kur mājo mūžīga gaisma, kur nemitās priecība jauka, sabrauca Baltijas dievi klausīties Likteņa tēvu…” Šo eposu lasīju gluži kā svētos rakstus līdzās katoļu katehismam ar vecās derības sižetiem par pasaules radīšanu, grēka plūdiem, par Bābeli, zelta teļu, par Jāzepu un viņa brāļiem un citiem krimināliem notikumiem. Tur klāt bija arī Jaunā derība par Kristus mācību un viņa zemes gaitām. Žurnāli Katoļu dzīve bija pilni ar svēto dzīves aprakstiem. Es augu teiksmu varā. Vairākas Lāčplēša nodaļas zināju no galvas, un jaunībā braucot uz Rīgu vārdi Koknese, Staburags, Lielvārde, Ikšķile man likās tik apgaroti kā kristīgajam Betlēme, Nazarete, Jeruzaleme.

Kaut vienreiz gan jutu sava vārda svaru, kad tiku kronēts kā Latvijas gada Jānis. To tradīciju centās ieviest Latvijas radio. Klāt bija arī iepriekšējā gada Jānis, akadēmiķis Stradiņš. Un ja es kaut vai vārda pēc tiku nostādīts vienā strīpā ar šo Latvijas leģendu, tad gan bija iemesls pateikties māmiņai debesīs.

Nevaru iedomāties, kā justos, ja vecāki būtu devuši vārdu Sīmanis par godu vectēvam no tēva puses, vai Augustu no mātes puses, kas būtu kaut kas pamatīgs ar dzīves gudrību, kalpošanu Dievam un ticīgo ļaužu cieņu. Taču deva, ko deva. Gan par godu tēvam, gan krustmātes Lūcijas Volontas krusttēvam Jānim Volontam, kas bija labklājības ministrs Ulmaņa valdībā. Spožs paraugs, lai censtos dzīvē daudz ko panākt. Viņš bija liela autoritāte ne tikai vecākiem, bet visam Preiļu pagastam un Latgalei. Mēs dzīvojām pie viņa brāļa Justina, kur strādāja mans tētis. Diemžēl saimnieks bija pilnīgs pretstats inteliģentajam kungam no Atpūtas vāka. Zinu, māmiņa sapņoja, ka nākotnē arī es varētu līdzināties Jānim Volontam. Iespējams, arī Jānim Rainim bija svars, jo piedzimu viņa Jaunu dienu zemē. Krustmāte Lūcija bija skolotāja, bet mamma mīlēja lasīt un glāba mūsu skolas bibliotēku, kad 1945. gada oktobrī pienāca saraksts ar grāmatām, kas metamas sārtā. Domāju, viņas apzinājās šī vārda maģiju un tāda laikam tik tiešām pastāv. Tāpēc, apcerot savu likteni, galu galā jāsaka viņām Paldies. Jo kas tad es būtu par Streiču, ja nesauktos Jānis? Kad pienāk Jāņu diena, tad kāda no avīzēm publicē, cik Jāņu un Līgu mums ir kopumā. kā arī to, cik daudz katrā uzvārdā. Pēdējos gados esmu vienīgais Jānis Streičs visā Latvijā. Bijām divi. To otro redzēju bērnībā. Esam radi. Diemžēl vairāk nesatiku un pirms dažiem gadiem izlasīju, ka bez vests ir pazudis pensionārs Jānis Streičs, liekas no Bauskas. Bēdīgi, tomēr radi, un kaut uz papīra divatā bija drošāk un bija cerība kādreiz tikties un kopā parakņāties savos ciltsrakstos.

 

2. Mūsu dialoga iesildīšanās jautājums lai ir kā mēģinājums noķert melnu kaķi tumšā istabā. Pieņemu, ka es tāds neesmu vienīgais, kurš ikvienā filmas epizodē jūt Tavu kā režisora mīlestības pilno attieksmi pret ikvienu aktieri, un pēc manām domām tā ir ne tikai filmas varoņa, bet arī cilvēciska siltuma paraugstunda. Iespējams, ka šī Tava sirsnība ir palīdzējusi arī trāpīgai aktieru izvēlei, kuri ar tieši tādu pašu atdevi ir sevi veltījuši filmas varoņu atveidei. No kurienes Tevī šī bezgalīgā uzticēšanās un tēvišķīgais maigums?

 

„Vai agrā bērnībā dzīvojot starp krietniem ļaudīm un jūtot no viņiem maigumu un mīlestību, es varēju izaugt ļauns?” – Tā savā Grēksūdzē rakstīja dižais franču enciklopēdists Žans Žaks Russo. To varu teikt arī par sevi, jo arī man laimējās piedzimt krietnos ļaudīs un augt viņu vidū. Daudziem mūsu lasītājiem būs pārsteigums, ka mani saules gadi ritēja Kurzemē un tikai tad Latgalē, kur piedzimu. Jo vecāki pārcēlās uz turieni pie tēva radiem. Tāpēc atšķirt labo no sliktā, kā arī runāt un staigāt es sāku netālu no Sabiles, kur Tētis bija salīdzis darbu pie lielgruntnieka Georga Arāja. Rakstot darba līgumu viņš apjautājās par iespējām turēt savu gotiņu. Uz ko saimnieks atbildēja: „Priekš kam tev, Jāni, tās klapatas? Cik piena tev vajag vienai dienai? Ar litru pietiks, vai diviem? Saņemsi no manis un ne jau kā algas daļu, bet lai lieki netērētu spēku, kas jātaupa darbam mūsu saimniecībā”. Protams, es to sarunu nedzirdēju, jo biju pārāk mazs. To man atstāstīja pus paralizētais un aklais tēvs pēc daudziem gadiem tālu, tālu no Latvijas, Koventrī veco ļaužu pansionātā. „Ievēro, dēls,” – viņš uzsvēra, – „saimnieks teica, ne manā saimniecībā, bet mūsu! Liela atšķirība. Ne tā kā pie Volonta, Tam visur tikai es un es un mana saimniecība, mana, mana. Talciniekiem pat ēst nedeva. Bet Arājs pieprasīja, lai mēs ar Kārli brokastotu un pusdienotu kopā ar viņu. Un baroja gluži kā talkā”. Kurzeme bija dzīves lielākais vinnests manu vecāku neilgajā mūžā. Mums bija sava mājiņa. Turpat dzīvoja galdnieks Indriķis un viņa sieva Marija, kā arī priekšstrādnieks Kārlis Pētersons. Viņš spēlēja mandolīnu un svētdienas vakaros mēs kopā dziedājām. Mamma, kaut nebija nolīgta darbam, bieži devās pie saimnieces, lai piepalīdzētu mājas darbos. Par ko Ārāja kundze viņu iemīlēja kā savu meitu. Fotogrāfijas liecina, cik saskanīgi abas kopā sēd Sabiles vīna kalnā, pie Abavas rumbas un citur. Kad piedzima māsa Rutiņa, saimniece kļuva tai krustmāte. Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un citi svētki tika svinēti kopā ar'. Vārds kalps ir padomju ideoloģijas uzspiestais algotā laukstrādnieka apzīmējums. Mani vecāki pie Arājiem jutās kā lielas saimes locekļi.

Pie mūsu baltās mājiņas bija dārzs. Tur ņēmās mamma un Marijas tante To labi atceros. Jo gribēju pie viņām aizlidot. Visā nopietnībā. Cauri kaplodziņam. Biju apslimis un mani uz stingrāko nelaida laukā. Lika gulēt. Bet es, sasapņojies, ka varu lidot, piecēlos, uzkāpu uz galda, izpletu rokas kā spārnus, atspēros lidojumam un… Bāc! Atskanēja tāds bļāviens, ka klāt bija gan mamma, gan Marijas tante, gan Indriķis ar lielo ēveli rokās. Nākošā dienā ieradās pati saimniece, tante Lība ar Ķuzes konfektēm un cepumiem. Viņiem piederēja veikals Turība. Liekas, tas bija pirmais vārds, ko sapratu kā ķīnietis heriogrāfu, Jo Turība bija arī Sabilē un Kandavā, tāpat arī Preiļos, kur vēlāk nokļuvu.

Bet vajadzējās šķirties no paradīzes. Ienāca sarkanie, atņēma saimniekam zemi un daļu no tās iedalīja mūsu ģimenei. Tēvs, būdams dziļi ticīgais, to nevarēja izturēt. Un mēs atgriezāmies Latgalē pie mammas mātes. Preiļos uz nama sienas es esot ieraudzīju vārdu Turība un priekā uzgavilējis tam kā paziņam no Kurzemes. Uz ko mamma esot teikusi: „Nebrīnies, Jānīt, visa Latvija bija turība, bet nu būs nabadzība.” Un sākās mana dzīve vidē ar savādāku valodu un katolisko dienas kārtību. Tikko pamodos vērsu skatu uz debesīm, pārmetu krustu, noskaitīju rīta lūgšanu un tikai tad kāpu no gultas. Arī pirms gulēt iešanas nometies ceļos svētbildes priekšā skaitīju vakara lūgšanu. Atceros, pelēkais runcītis uzleca uz sola un visu tēvreizes laiku sita ar pierīti man krūtīs kā teikdams: mea culpa, mea culpa. Nāca smiekli, valdījos un prom nedzinu, uzskatīdams, ka arī viņš kopā ar mani lūdz Dieviņu. Šie rituāli mani nenomāca. Tieši otrādi. Es pakļāvos tiem labprāt, jo kvēli ticēju baznīcas leģendām. Manā bērnībā Dievs bija bargs soģis, Viņš visu redzēja. Kad tuvojās negaiss ar pērkona dārdiem, vecmāmuļa teica: „Dieviņš barās”. Mākoņi vēlās virsū ar zibeņiem un pērkona grāvieniem. Un es ticēju, ka aiz tiem tik tiešām ir Dieva bargais vaigs. Taču visšaušalīgākās bailes izjutu, kad piedzīvoju krievu uzlidojumu. Biju uz lauka, kad ļoti zemu pāri mums kaukdami lidoja viņu iznīcinātāji, mezdami bumbas uz vācu kolonnām. Gribējās ielīst zemē, saplūst ar to. Kad bombardēja Rēzekni, manai klases biedrenei Halinai bija tikai septiņi gadi. Viņa kopā ar mammu un citiem slēpās pagrabā. Rēzekne un Jelgava cieta visvairāk. Sprādzieni tricināja namu, kauca bumbas te tuvāk, te tālāk, Halina no bailēm drebēja un lūdza: „Ak, jumprava Marija, apžēlojies, glāb mani no šausmām, dari tā, lai bumba krīt mums tieši virsū, apžēlojies, sūti mums ātru nāvi!” Vai vari iedomāties, bērns lūdza nāvi! Vasarās ticības mācību stundās sēdējām Preiļu baznīcas dārzā. Centrā priesteris, mēs apkārt, bet pāri mūra žogam uz mums dvakoja nošauto mežabrāļu šķebinošais līķu smārds. Ir saskaitīts, ka pēdējai asiņainajai parādei pie baznīcas vārtiem tika nomesti 70 vīriešu līķi. Un mēs, bērni. piežmieguši acis un aizspieduši degunus gājām tiem garām uz Kristus mācību. Karš iesēja mūsos neaprakstāmas bailes un bažas par nākotni. Un tas ilga daudzus gadus. Tēvu vācieši aizrāva leģionā. Mamma mira pavisam jauna 33 gadu vecumā. Mūs gribēja nodot bērnu namam, bet vecmāmiņa nepieļāva. Dzīvojām lielā trūkumā. Sievietes jūdzās vissmagākajos darbos. Mātes māsai Anniņai bija tikai 22 gadi, kad pārņēma mūs bāreņus savā gādībā un es augu starp lielajām meitām, kurām nebija cerību tikt pie vīra. Viņas bija skolotas, sapņoja uz labāko, bet vajadzēja jūgties zemes darbos. Taču cieņā bija gāmatas, kopā sanākšanas, lai klausītos lasījumus. Tas notika mūsu mājās un es biju tas lasītājs. Dziedājām, sarunas bija gaišas un ticības pilnas, jo viņas tomēr vēl bija jaunas. Man laimējās piedzimt sirds gudros un krietnos cilvēkos, kas alka pēc gara gaismas un mani vadīja uz to.

 

3. Mēs kā skatītāji gandrīz vai no galvas zinām Tavu filmu varoņu spārnotos teicienus un frāzes, jo gandrīz ik gadus Latvijas televīzija mums ceļ priekšā te Limuzīns Jāņu nakts krāsā, te Cilvēka bērns vai Mans draugs – nenopietns cilvēks, Teātris un vēl Rūdolfa mantojums, jo tās lieliski portretē gan laiku, gan sabiedrību. Kuras no savām filmām Tu pats uzskati par mākslinieciski veiksmīgākajām un kuras – par mīļākajām filmām? Kāpēc?

 

Tās, kuras tautai iet pie sirds. Un arī tās, ja darbs bija saistīts ar kaut ko dziļi personīgu. Cilvēka bērnā tā ir sarakstīšanās un draudzība ar Jāni Klīdzēju. Filmai aiz kadra ir janvāra barikādes, Atmodas reibonis un Latgales atklāsme, jo īstenībā, lai cik jocīgi tas arī neizklausītos, līdz tam es nebiju tur iegājis tā pa īstam. Un arī jau gatavā filma man daudz ko deva: Ameriku, starptautisko atzinību, jaunus draugus. Savukārt filma Teātris sakrita ar krasu dzīves pagriezienu uz Lietuvas pusi, un klāt tam tas bija smags materiāla pretestības pārvarēšanas eksāmens. Ja Nenopietnajam cilvēkam, filmai par mūsdienām, tika doti 340 tūkstoši, tad divsēriju Teātrim ar retro kostīmiem un interjēriem tikai 300. Ar šo nabadzību man vajadzēja radīt ticamu vidi, un varoņu organisku dzīvošanu tajā. Filma tika rādīta Londonā. Kinoteātris atrodas blakus Vaterlo tiltam, ceru daudzi mani vienaudži atceras fantastisko filmu ar šo nosaukumu. Tur skatītāji pēc seansa jautāja, kā tas iespējams, ka cilvēks, kas nav bijis Anglijā vat uzņemt tik ticamu filmu, kas nerada šaubas ka darbība notiek pie viņiem. Uz ko atbildēju: „Mēs esam maza valsts un tāpēc mums jāzina pasaule pat labāk kā lielvalstu pilsoņiem”. Es augu lasot Dikensu, Šekspīru, Takkereju, Bernardu Šovu, Danielu Defo, Kiplingu, Stivensonu… tāpat kā Dimā, Balzaku, Igo, Moljēru. Pieminu to, lai teiktu, ka visīstākos apbalvojumus sniedz ne žūrijas un komisijas, bet cilvēki, kam veltu savu darbu. Piemēram, Čeļabinskā. Nenopietnā cilvēka seansā, tai mirklī, kad noņemot zārka vāku, atklājās Ēvalda Valtera seja, sāpēs ievaidējās visa skatītāju zālē un iestājās nāves klusums. Svēts mirklis man, un liels gandarījums.

Limuzīns vispirms bija velte Lilitai Berziņai un Ēvaldam Valteram kā pateicība, ka viņi man noņēma bikluma kompleksu pret izciliem aktieriem, Tas bija noticis filmējot Nenopietno cilvēku. Ar Lilitas svētību es atraisījos jaunai kvalitātei. Un vēl Limuzīnā aiz kadra ir manas jaunās dzīves sākums par ko liecina fināla kadri, kuros mūsu gadu vecā Viktorija kartupeļu vagā sper pirmos soļus. Lilita aiziet mūžībā, bet ceļas jaunā audze, mana gadu vecā meitiņa. Kadra pravietojums ir piepildījies. Mana Viktorija ir aktrise Kauņas muzikālajā teātrī. Jaunības lielo lomu laiks viņai jau aiz muguras, un nu ir sācies režisores ceļš.

Bet tagad par tiem tekstiem. Kad Sommersets Moems no romānu rakstīšanas pārslēdzās uz dramaturģiju, viņš sajuta milzu atvieglojumu, jo līdz tam, kaut vai raugoties burvīgā saulrietā bija spiests domāt, kā šo skaistumu aprakstīt savā nākošajā sacerējumā. Un tā nemitīgi vērojot jebkuru dienas notikumu. Un nu šīm mokām bija gals. Cilvēki savā starpā runājas, pārējais atkrita un viņš no prieka sarakstīja tik daudz lugu, ka pats vairs nezināja tām skaitu. Ak, laimīgais! Bet man dialogi ir vislielākās mokas. It sevišķi ekrānam. Kādreiz slavenais lietuviešu aktieris Stasis Petronaitis atzinās, ka, gatavojoties jaunajai lomai, vislielākās bailes ir atvērt muti pirmajam vārdam. Ir jāsaņemas kā pirms lekšanas no ierakuma, lai dotos uzbrukumā. Liekas, nav nekā vienkāršāka par valodu un nav nekā tik neizdibināma, ka gribas to pielīdzināt ūdenim, bez kura nav iespējama dzīvība, kas tik pat ikdienišķs, taču zinātnei joprojām liela mīkla. Arī valoda slēpj sevī lielus noslēpumus un te būtu plašs darba lauks mākslīgajam intelektam, kas atklātu, no kurienes esam nākuši un kādi dzīves apstākļi deva priekšroku mēleņiem, lūpeņiem, šņāceņiem un citām skaņu būšanām.

Esmu pārliecināts, ka pastāv tāda lieta, kā dzīves patiesības izjūta, līdzīgi tam, kā ir absolūtā dzirde mūziķiem. Būsi taču piedzīvojis, ka skatoties izrādi vai filmu, kaitina aktieru runa. Tu jūti, ka tā nav dabiska. Jūti tāpēc, ka tai protestē tava dzīves patiesības izjūta. Domāju, ka tāda piemīt ikvienam, lielākā vai mazākā mērā. Diemžēl, kad ir jāataino dzīve daiļdarbā, tā daudziem zūd. Diriģentiem ir kamertonis, viņš uzsit tam ar nagu, atskan vajadzīgā nots. Režisoram tāda mehāniskā palīga nav. Ir tikai šī dzīves patiesības izjūta. Staņislavskis pie visas savas tā saucamās sistēmas, ar kuru piesārņoja aktieriem galvas, galu galā vadījās tikai no paša izjūtas, kad mēģinājuma laikā no zāles uzkliedza aktierim tikai vienu vārdu: NETICU. Maestro aptur mēģinājumu, skaidro. Kaut citam, tas pie vienas vietas, jo viņš dara kā liek daba, un Meistars stāda to par paraugu citiem. Mums teātra fakultātē skatuves runu pasniedza izcila pedagoģe Olga Bormana. Viņas skolas turpinātāji bija Arnolds Liniņs, Aina Matīsa un Antonija Apele. Bet es laidu viņas pamācības gar ausīm. Taču runas eksāmenos Amtmanis Briedītis teica, ka vislabāk runā Streičs un viņam vajadzētu konsultēt citus. Tas saniknoja lāga Bormanīti un viņa nicīgi atbildēja: „Streičs ir ģeniāls diletants, viņš citiem neko neiemācīs.” Taisnība. Es nemācu. Tikai filmēju un skatos, lai sanāk dzīves ticamība. Zini kas ir vissvarīgākais manā profesijā? Filmēt un redzēt to ne savām, bet skatītāja acīm. It īpaši montējot uzņemto materiālu. Un vēl atklāšu kādu noslēpumu. Ko man uzticēja draugs Eldars Šengelaja no Grūzijas. Ja filmējot kādu komisku ainu aktieru darbošanās izraisa skatītājos, tas ir, režisora palīgos, smieklus, tad met to kadru laukā, jo publika nesmiesies. Un viņam taisnība, esmu to pārbaudījis savā praksē. Un otrādi. Par ko, skatoties uz ekrānu smejās skatītāji, filmēšanas laikā grupas biedri pat viebjas no riebuma. Piemēram, nu jau hrestomātiskie mīlas reibuma kadri ar Uldi Dumpi Limuzīna epizodēs, kur viņš lec pāri runkuļu vagām un plivinās kā nakts tauriņš ar rokās izplestu palagu virs galvas. Pat mans uzticamais operators Harijs Kukels šķendējās: „Nu tādu bezgaumību, Jāni, nebiju no tevis gaidījis!” Nerunājot par citiem. Ciemos bija dokumentāliste Irīna Mass. Filmas pirmizrādē viņa smējās, no sirds apsveica un atzinās, ka skatoties kā filmēju, esot bijis bijis kauns par manu gaumi. Re ka tas notiek. Par ko smiesies, nevaru paredzēt. Brīžiem smiekli nomāc nākošo tekstu. Un tas pazūd. Bet es klusībā šķendējos. Būtu to paredzējis, ieturētu pauzi un aizpildītu ar kādu darbību. Nekad neesmu filmējis, lai tas izskatītos smieklīgi. Tas sanāk pats no sevis. Tas mums gēnos. Māsai Stasītei neklājās viegli. Sirds pilna, viņa gribēja padalīties savās bēdās ar kolēģēm, stāstīja savas nebūšanas, bet tās smējās. Tas aizvainoja māsiņu, viņa turpināja vēl pārliecinošāk, bet draudzenes smējās kā kutinātas. Stasīte apklusa, skatījās uz smējējām un sāka smiet tām līdzi. „Ja jau tas ir tik smieklīgi, tad nav ko bēdāties.” Tā ir ar mani. Tādi mēs esam. Jaunības sarunās bieži es mīlēju par sevi pasmieties. Bet tad atklājās, ka draugi to ir ņēmuši nopietni un laiduši tālāk tautiņās. Bet mans brālis Ēriks ar to blēņojās visu dzīvi. Un izcils ar savu muļķošanu ir mūsu kopējais draugs Bērtulis Pizičs, bijušais Dailes teātra direktors. Viņš Rīgas naivuļiem sastāsta, ka Latgelē alus stiprumam pieberot dustu, un svinībās tā žvidzinot ar mietiem, ka visi žogi tiekot izlauzti. Un pats gavilē, kad tie notic. Mīlu atkārtot, ka žanrs ir autora skats uz dzīvi. Protams, ka no mākslas teoriju skata, tā ir nepilnība, vai aplamība. Bet ja runājam par komiskajām situācijām un dialogiem, tad tikai tas arī izsauc smieklus. Mana attieksme pret situāciju, pret problēmu, mans varbūt visu piedodošais un ironiskais skats, kas sakrīt ar skatītāja viedokli. Limuzīns ir spilgts paraugs autora solidaritātei ar skatītāju. Varoņi runā vienu, domā citu un skatītājs lasa viņu domas un gavilē par savu gaišredzību. Un vēl, ja runājam par komisko tad atkal patvarīgi gribu apgalvot, ka tā vispirms ir ētikas kategorija un tikai pēc tam estētikas problēma. Man šo patiesību atklāja vecmāmiņa, kad teica: „Smieties vari par vecu cilvēku un bērnu, tāpēc, ka bērns biji un vecs kļūsi, bet nedod Dievs, ka smiesies par kropli, slimo vai nabagu. Dievs tevi sodīs.“

 

4. Iztēlojoties par režisora darbu ir skaidrs, ka tas prasa visa „spēles lauka” pazīšanu sākot jau ar izpildāmu scenāriju, veiksmīgu aktieru tipu atrašanu, benzīnu operatoru un gaismotāju mašīnas bākā un beidzot ar skaistu saulrietu tieši tajā vietā, kur aktierim jāsaka liktenīgais monologs. Lai gan režisoram ir gan palīgi, gan asistenti, lai radītu šedevru viņam ir nepieciešama pārskatāma, sakārtota, respektīvi, harmonizēta sistēma. Tātad, režisors zināmā mērā ir organizators, menedžeris, bet viņa priekšrocība ir sistēmas pārzināšana. Vai šajā vietā es drīkstu vilkt paralēles arī ar izpratni par Latvijas valsti, zemi un tautu kā vienotu sistēmu, kurā Tavs ideālista skats vēlas redzēt drošu, garīgi bagātu un pārtikušu sabiedrību?

 

Zināmā mērā tev taisnība. Bet… Reiz jautāju diriģentam Mārim Sirmajam: „Saki, kāda nozīme ir diriģenta žestiem. Viens vicina rokas kā vējdzirnavu spārnus. Cits kustina pirkstus un tikai pa retam atvēzējas plašākam žestam, bet Andris Vecumnieks pilnīgi vai dejo. Viņš ir tik plastisks un organisks, ka prieks ne tikai klausīties, bet arī skatīties.” Māris atbildēja: „Žestiem nav nozīmes. Galvenais ir zināt, ko tu gribi un panākt to.” Es apstulbu par tik vienkāršu atbildi, kas neko nenoskaidrojot pateica vissvarīgāko kā mākslā, tā cilvēka un valsts dzīvē. Galvenais ir zināt, ko tu gribi. Kā pie nama celtniecības, tā pie Bēthovena piektās simfonijas iestudēšanas. Tāpat arī pie valsts vadīšanas. Un nu mēs redzam, kas ir noticis ar Latviju, kad iepriekšējā premjera griba tika koncentrāta tikai koalīcijas saglabāšanai. Un kā lai viņš necenstos, ja par to uztraucās sabiedriskie mēdiji? Tie ar bažām seko svārstībām, kas varētu iedragāt koalīcijas stabilitāti un, nedod Dievs, sagraut to. Un rezultātā esam kur esam. Pēdējie starp Baltijas valstīm. Diemžēl valsts nav koalīcija, bet process, kas bez mērķa buksē Latvijas partejiskās birokrātijas smiltīs. Nesen dzirdēju aksiomu: Valstsvīrs domā par tautas labklājību, bet politiķis par uzvaru nākošajās vēlēšanās.” Laikā, kad veidojās mūsu valsts, pasaulē slavenais ekonomists Kārlis Balodis no tālienes šaubījās par tādu iespējamību. Taču, pārlūkojot Eiropas pieredzi, nāca pie slēdziena – „Jā, var pastāvēt, tikai valdībai nemitīgi jādomā par vienu, kā veidot Latviju kā pārticības zemi. Jo mazas valstis var ātri tikt pie bagātības, ja to grib un dara visu, lai tā būtu. To rādīja pasaules pieredze”. Bet mūsu nācija šodien svētā mierā pieņem jebkuras partijas paziņojumu: „Mūsu uzdevums it nākošajās vēlēšanās panākt vairākumu.” Komentāri lieki. Ja tādā lietu kārtībā man būtu jāizlieto filmai piešķirtās finanses, es pie darba netiktu. Naudiņa izkustu liekajās birokrātijas instancēs ar noskaidrošanām, saskaņošanām, pārbaudēm u.t.t. Filma patiesībā ir ražošana, kurā nav vietas demokrātijai. Kino pirmsākumos darbojās ne kino studijas, bet kino fabrikas. Asistenta gados man bija darīšanas ar dažiem vēl mēmā kino meistariem, kas jautāja: „Vai tālu līdz jūsu kinofabrikai? Cik filmas gadā ražo jūsu fabrika?” Mani tas tā kā aizskāra, domāju, ka tā ir viņu augstprātība, bet nē, atklājās, ka tā bija aktieru jaunība, mēmā kino ziedu laiki, slavenajā Aleksandra Honžonkova kino fabrikā, ko atņēma revolūcija. Vārdu studija izdomāja radošie darbinieki, vēlēdamies savā statusā celties augstāk par fabrikas preču ražotājiem. Kaut patiesībā bijām visīstākā ražotne ar savu obligāto produkcijas daudzumu un ražošanas termiņiem pēc stingru grafika, kurā filmas tika godātas kā ražošanas vienības. Tu precīzi uzskaitīji to darbu lērumu, kas man jāpārvalda. Kaut ir posmi, par kuriem man nav ne jēgas. Piemēram filmu attīstīšanas un kopēšanas cehs. To veica pamatīga un priekšzīmīga mašinērija, kas apkalpoja pat citas mazākas Padomju Savienības studijas. Un kaut arī visas manas filmas tika tur materializētas, man nebija ne mazākā priekštata par šī darba mehānisko pusi, ja tik vien kā zināšanas par foto filmas attīstīšanu un kopēšanu, ar ko nodarbojos jaunībā. Mums kā fabrikās pastāvēja cehi, kas nodrošināja filmēšanas procesa materiālo pusi ar auto transportu, ar dekorācijām, apģērbiem, rekvizītiem, gaismām, pirotehniku u.t.t.

Zviedru kino klasiķis Ingmārs Bergmans atzinās, ka visas šīs klapatas radošajam darbam atstāj tikai 10 procentus no laika un enerģijas. Man, ķeroties pie filmas ir sajūtā kā stāvot ar lāpstu pie papuves, kas jāuzrok līdz horizontam un jāapsēj ar labību. Vienam pašam. Protams ir palīgi, un ikviens, kas saistīts ar attēlu uz ekrāna un ar skaņu ir pakļauts man. Tālāk seko: subordinācija, uzticēšanas, konsekvence, un stingra likumu ievērošana. Kad mana meita ieinteresējās par Karnegi, tad lasīja to un gavilēja, jo tanī ir aprakstīts, kā strādā viņas tētis un māca savu meitu, nezinot šo grāmatu.

 

5. Man bija jaunums, ka Tu esi Valda Zatlera „Reformu partijas” nosaukuma autors, aicināts nākt politikā, bet redzot, cik tukšvārdīga un mazefektīva likumdošanā, valstiskās sistēmas uzlabošanā un ekonomikas attīstīšanā, Tu savu enerģiju labāk velti izglītībai, zinātnei, kultūras sabiedrības veidošanai. Kāda ir Tava stratēģiskā doma par valsts un pārvaldes attīstības līkločiem, par mūsu ekonomikas kāpumiem un kritumiem, par Rīgu kā galvaspilsētu un Latgali kā dzimto novadu?

 

Politikā iesaistījos jau kopš 1986. gada, kad uz Pugo galda gūlās sūdzību kaudze par manu revolucionāro runu Kinematogrāfistu kongresā Kremlī, kas veicināja apvērsumu. Mēs bijām braša Baltijas trijotne: Jonas Gricijus no Lietuvas, Kaljo Kisks no Igaunijas. Kopā ar draugiem no Ukrainas, Gruzijas, veicām lielas izmaiņas. Vissavienības Kinematogrāfistu savienība bija visrevolucionārākā sabiedriskā organizācija. Maskavas diktatūras vietā radījām konfederāciju. Tas bija romantisks laiks. Mūsu domubiedri bija Oļesju Adamovičs un Eldars Rjazanovs. Bet gadījums pēc gadījuma, pilnīgi kā tāda Likteņtēva roka bīdīja mani nost no ceļa uz politiku. Par to varētu daudz stāstīt, bet par Reformu partiju taisnība. Tikai šis vārds kļuva vientulis, kas izrauts no programmas, ko piedāvāju līdz ar partijas vārdu VĀRPA, kas atšifrējumā lasītos kā „Valsts ārkārtas reformu politiskā apvienība”. Nosaukums apstiprināja manis rosinātās reformas, lai izkustinātu valsti no stagnācijas, kādā mūs ir iespundējusi politiskās birokrātijas diktatūra. Šo manu diagnozi kādā diskusijā par demokrātiju Latvijā atbalstīja Aivars Endziņš. Viņš savā priekšlasījumā bija ļoti kritisks, apšaubot patiesas demokrātijas iespēju Latvijā. Interesanti, ka tad iepazinos ar jauno ārstu Hosanu Abu Meri no Libānas. Puisis runāja latviski un par brīnumu alka ņemt līdzdalību valsts dzīvē. Pat dedzīgāk nekā mēs latvieši. Mani reformu priekšlikumi ietvēra sevī: 1. Saeimas sastāvu veido novadu pilnvarotie deputāti. 2. Likumdošanas varas atdalīšana no Izpildvaras. 3. Ministru posteņos likt ne politiķus, bet speciālistus. 4. Tautas vēlēts Valsts prezidents. 5. Likums par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu. Tā ir sena mana un Jāņa Stradiņa ideja. Jo Satversmē Rīga kā galvaspilsēta ir tikai pieminēta. Tāpat arī nesen tapušajā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā. Tur demokrātiski pēc alfabēta un pēc kārtas numura astotā, Rīga ir Valsts pilsēta. Likumā nav ne vārda par galvaspilsētu. Tāpēc tā kā astrāla būtne ir Domes platības īrniece un kurai savi nodomi un rīkojumi jāsaskaņo ar Domi, kas var atļaut valstij naidīgām organizācijām rīkot savas akcija pie Brīvības pieminekļa. Rīga kopš laika gala ir bijusi internacionāla pilsēta. Bet Saeima kopš dzimšanas bija un, gods godam, turas kā latviska institūcija. Un kā tādai ir bijuši konflikti un nesaskaņas ar Domi, kad tanī gūst pārsvaru citi spēki. Atcerieties interfrontistu un citu revanšistu bļaustīšanos pie Brīvības pieminekļa. Tas attiecās arī uz apbūvi, jo ir uzcelti monstri, kas sveši pilsētas garam. Rīgas osta un citas ienesīgas vietas ir veicinājušas domnieku korumpētību un patvaļu līdz ar nepieļaujamu izšķērdību. Esmu pārliecināts, ja Galvaspilsētas dome tiku iekļauta Ministru kabineta struktūrā un ja Galvaspilsētas mērs būtu ministru kabineta loceklis, jebšu Ministrs bez portfeļa, tas nāktu tikai par labu. Rīga pieder Latvijas pilsoņiem un to vajag īstenot

Toreiz pie Zatlera tiku uzklausīts, taču pabīdīts malā. Sapratu, ka tiem, kas lipa viņam apkārt no svara tikt pie siles. Pāc laika uzzināju ka top jauns politiskais spēks, Zatlera reformu partija. Diemžēl bez reformu piedāvājuma. Tagad jūtu vainas apziņu pret krietno vīru Valdi, ar kuru man joprojām ir jaukas attiecības. Es atkāpos, necīnījos, atstāju viņu šo politisko hiēnu ielenkumā. Bet es skaidri redzēju, ka tas ir bezcerīgi. Esmu piedzīvojis ne vienas vien partijas dzimšanu un tūdaļ kratījies nost, jo ar diegiem nav aršana. Redzēju, ka nevienam nav bijis tās politiskās gribas restartēt valsti uz satversmes pamata. Vēl trakāk, nevienam nav skaidrības par diagnozi. Tas, ka „ir slikti”, nav diagnoze, tā ir pašsajūta. Un tāda tipa politiķi, tikai ar iedomu, ka „es būšu labāks” laužas pie teikšanas. Iespēju bija atliku likām. Pirms katrām velēšanām tiku vervēts. Vienas partijas līderis man piedāvāja Kultūras ministra posteni. Uz ko atbildēju: „Nē! Prasu vairāk: pirmo vietu listē un Satiksmes ministra portfeli. Tad es no tiesas varēšu palīdzēt kultūrai. Man ir šofera tiesības. Es pārzinu dzelzceļu, jo kad biju asistents ar karodziņiem, devu komandas lokomotīves vadītājam kad braukt, kad apstāties. Kad Melnajā jūrā filmējām Tobago, es vadīju jūrnieka bēru rituālu tik ticami, ka garām peldošie kuģi atdeva mums godu ar karogu pusmastā un komandu miera stājā uz klāja. Arī ar lidmašīnām ir sava pieredze. Vadīju bumbvedējus, Tiesa, tie bija maketi, bet uz ekrāna izskatījās kā īstie un, kad pieliku skaņu tie kļuva vēl ticamāki. Re, kāds diapazons! Vai tam, kas tagad vada ministriju ir lielāks vēriens?” Parteigenosse domāja, ka jokoju. Bet es runāju nopietni, izsmejot partejisko pieeju kadru politikā.

 

6. Daudzi no mums, un arī tu, bijām iesaistīti 2017. gada 5.-6. maijā plānotā Latgales kongresa simtgades pasākuma organizēšanā, kuram vajadzēja kļūt par krāšņu Latvijas valstiskuma idejas briedināšanas un nacionālās konsolidācijas idejas atceres pasākumu. Bet tas izvērtās par pilnīgi pretēju nostādņu paušanas forumu, un rādīja ar pārējo Latviju konfrontējošu, gandrīz vai atšķēlušos Latgali. Vai no Latgales puses skanošo pārmetumu par nevienlīdzīgajām centra un perifērijas attiecībām mērķis ir šķelt Latvijas vienotību? Vai bažās par šāda nevēlama scenārija attīstību 2023. gada pavasarī tu kļuvi par Latgales kultūrai, vēsturei, valodai, tautsaimniecībai un drošībai veltītas konferences iniciatoru? Kur mūsdienu Latgales kultūrpolitikā tu saskati riskus novada un Latvijas drošībai?

 

Mūs tanī blēdīgajā pasākumā iesaistīja, cerēdami, ka būsim ar to pagodināti un nejauksimies rīkotāju nodomos. Tā daudzkārt notiek krāpšanas gadījumos, atsaucoties uz pazīstamu personību vārdiem. Tos ieraksta kā drošinātājus un liek mierā, lai ir vaļa darīt savu. Arī labos nodomos. Taču šoreiz tie, maigi izsakoties, bija nelietīgi. Tu, es un akadēmiķis Barševskis nebijām tik naivi un atdalījāmies no šīs grupas, kurā daudz lāga cilvēku, kas akli neapzinās, ka tiek vadīti no Maskavas. Jā, tieši tāpēc biju iecerējis šo pagājušā pavasara pasākumu Aglonā. Tas bija ievērojams notikums manam novadam, par ko esmu bezgala pateicīgs Akadēmijai. Kaut neesmu apmierināts pats ar sevi. Jo man personīgi vajadzēja kontaktēties ar katru referentu, lai pārliecinātu un noskaņotu, cik politiski aktuāla ir viņa tēma. Tāpēc uzstāšanās bija akadēmiski perfektas un interesantas. Taču ar distanci no Lielā kaimiņa gara elpas Latgalē. Ja runājam par riskiem kultūrpolitikā, tad man šķiet, ka vilciens jau aizgājis. Un uz Latgali tas attiecas tikai kā Latvijas daļu. Nepilnības kultūrpolitikā ir visā valstī, jo nav kopējā mērķa un valstiskās gribas īstenot labklājības programmu. Un tikai tāpēc, ka Latvijas valsts ir saskaldīta partiju hercogistēs. Par to jau runāju. Mūs uztur Eiropas inerce, NATO un Ukrainas varonība. Dzīvoju savos uzskatos ar cerību, ka laiks darīs savu un tauta kļūs gudrāka.

 

7. Pavisam pelnīti tu esi Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis. Ikviens akadēmiķis – vienalga, vai viņš pārstāvētu eksaktās vai humanitārās zinātnes, tevi ciena, mīl un apbrīno tavu domu un radošo ideju pasauli, tavu skaidro un poētisko valodu. Bet nav noslēpjams, ka tevī arī mājo ļoti cieša piederības sajūta Akadēmijai un tās saimei, jo tu aktīvi papildini Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas dzīvi. Ar ko tev ir svarīga šī piederība un klātbūtne Latvijas izglītības un zinātnes procesiem?

 

Būt savas valsts zinātņu akadēmijas Goda loceklim ir pagodinājums, ko stādu augstāk par valdības apbalvojumu. Tā tas ir vai visās Eiropas valstīs. Ko lieki kautrēties, es jutos aplaimots un celts saulītē ar Akadēmijas Raiņa un Cicerona balvām, kā arī Ministru prezidenta balvu, kas bija Akadēmijas ieteikums. Bet pāri visam ir draudzība ar Latvijas intelekta izlasi. Jānis Stradiņš, kuru bez gala cienīju, kļuva domu biedrs un centienu līdzgaitnieks. Viņš piedāvāja pāriet uz Tu, kas man nebija viegli izdarāms. Tāpat bija grūti uzrunāt uz Tu arī tevi un vēl citus no mūsu saimes. Un zini, savu mājas sajūtu un piederību es jūtu nevis kino vidē, bet Akadēmijā.

Bet atļauj pakavēties pie kāda sānis gadījuma, kam tomēr ir sakars ar šo notikumu. Tas notika 1984. gada maijā Vissavienības festivālā Kijivā. Piedalījos tajā ar savu filmu Svešās kaislības. Delegāciju vadīja Latvijas kino lielākais priekšnieks biedrs Ilmārs Īverts. Pirms filmas seansa viņa pavadībā gājām skatītāju priekšā, lai tie mūs iepazītu. Stāstot par mani, Īverts piedzejoja, ka esmu tautas mākslinieks, mākslas zinātņu doktors un kas tur vēl. Es smējos. Bet ko nu apstrīdēšu priekšnieku, jo galu galā tam nav nekādas nozīmes un tas nekādi nevar iespaidot filmas kvalitāti. Ar tituliem tika pušķota arī aktrise Vizma Ozoliņa. Bet mums tas kā pīlei ūdens. No svara, kā skatītāji un žūrija vērtēs filmu. Uzņēma lieliski un mēs tikām pie divām balvām. Pēc nedēļas Kinostudijas Mākslas padomē piecēlās redaktors Viktors Lorencs un bargā balsī vērās pie auditorijas: „Sakiet biedri, vai pie mums strādā tāds mākslas zinātņu doktors Jānis Streičs, kā viņš pieteica sevi Kijivā. Visi apmulsa, es piecēlos un teicu: „Atvainojiet, ne jau es pieteicu sevi, bet biedrs Īverts. Es taču nevaru ārzemēs skatītāju priekšā apstrīdēt savu augstāko priekšniecību. It sevišķi tāpēc, ka savās atskaitēs visi priekšnieki pieliek klāt lielākus ciparus.” Kolēģi sāka smieties un Miks Savisko teica: „Viktor, beidz ķēmoties! It kā tu nezinātu Īvertu. Nu un kas par to, ka Streičs vēl nav Zinātņu doktors. Uz galvošanu nākotnē tāds kļūs.” Un vajadzēja ar laimīgi sagadīties, ka pēc piecpadsmit gadiem, verot Akadēmijas durvis, lai ietu uz svinībām, kur man pasniegs Goda akadēmiķa diplomu, pretī iznāca Mihails Savisko, jo viņa žurnāls Māksla plus mājoja augstceltnē. „Miku, – es sveicināju viņu ar patiesu prieku, – tavs pravietojums ir piepildījies. Es eju saņemt Goda akadēmiķa diplomu.” Viņš nesaprata. Kad atgādināju seno notikumu, tas nelīdzēja, Miks to bija aizmirsis, taču kļuva makten priecīgs par savu tālredzību. Šobrīd, kad esmu tālu no Rīgas, ļoti pietrūkst trīs lietas: mūsu Akadēmijas saimes. Ir iespēja piedalīties pasākumos no tālienes. Taču sirdi tas neglāsta kā tikšanās ar līdzgaitniekiem augstceltnē. Trūkst Misiņa bibliotēkas un Valsts arhīvu, jo esmu iestrēdzis kādā vērienīgā literārā darbā, kas skar mūsu vēsturi, un nu jūtos kā bez rokām.

 

8. Ar savu kultūras redzējumu un padomu tu piedalies Latgales augstskolu dzīvē. Tu, kopā ar Jāņiem Anmani un Strupuli, esi Jāzepa Pīgožņa balvas dibinātājs. Tevi tāpat kā mani, saistīja draudzība ar gleznotāju Osvaldu Zvejsalnieku, Antonu Kūkoju, ar dzejnieku Andri Vējānu, ar profesoru Pēteri Zeili. Tu glezno Latgales ainavas gan dabā, gan pēc atmiņas. Es gribu salīdzināt tavu darbošanos Latgales labā ar otra Jāņa – Stradiņa – centieniem iedzīvināt Sēlijas kā novada attīstību, tās ļaužu un kultūras cildināšanu. Jūs vieno censoņu un savas zemes patriotu gars, kas tavu dzīvi padara par misiju. Atceros, tavā 80 gadu jubilejas sveicienā viņš tevi nosauca kā vislatviskāko latgalieti.

 

Paldies, ka atcerējies. Tas toreiz gāja man pie sirds, Un paldies arī tev par atzinību, kaut mana līdzdalība Latgales lietās varētu būt pamatīga. Un arī gleznojis Latgali esmu gaužām maz, jo man tuvi visi Latvijas novadi. Tāpēc katram no tiem esmu veltījis pa filmai: Limuzīns – Vidzemei. Likteņdzirnas – Kurzemei, Svešās kaislības – Zemgalei un Cilvēka bērns Latgalei. Par mīlestību uz Kurzemi jau stāstīju.

Vidzemi man tuvināja Rūdolfs Blaumanis, Brāļi Kaudzīši un tuvākais draugs Pauls Putniņš. Kad rakstīju scenāriju Limuzīnam, es visus notikumus redzēju Paula mājas pagalmā. Diemžēl filmai nederēja ne viņa senču gruntīgais nams, ne sakoptā vide. Izmisīgi meklēju kaut ko iztālēm līdzīgu, bet neatradu, un kad izvēlējos Raiskumu, man bija grūti iejusties svešajā platībā. Vidzemē esmu svinējis Jāņus vairāk nekā Latgalē. Manas vislabākās auditorijas bija tur: Siguldā, Limbažos, Cēsīs, Mazsalacā, Valkā, Valmierā, Latgalē tikai Preiļos un šad tad Daugavpilī. Es runāju par patstāvīgajām auditorijām, kur tika demonstrētas vai visas manas filmas. Tur bija skatītāji, kas mani gaidīja. Apustulis Pāvuls ir teicis: „Kur būs tava manta, tur būs tava sirds.” Es gribētu sacīt: „Kur pieliksi savas rokas, tur pielips tava sirds”. Un filma jau ir tā rokas pielikšana vietai, kas tiek iemīlēta. Tāpēc tāda īsta rūpe par Latgali man sākās ar Atmodu. Tiku iesaistīts TV raidījumā Latgola, ko vadīja Anta Rugāte. Sadarbojos ar Broņislavu Spridzānu, kas veica to pašu radiofonā. Un tad nāca filma Cilvēka bērns. Latgaliski! Bet bija tādi tautas brāļi, kas rakstīja uz Kaliforniju Jānim Klīdzējam, lai apturot Streiča neprātu. „Jau tā mūs par valodu izsmej un nu būs negods visiem latgaliešiem.” Arī agrāk, pēc Limuzīna kāds latgalietis no Tukuma rakstīja uz Maskavu sūdzību par frāzi: „Latvija zem čangaļu spiediena sabruks.” Tāda apsaukāšanās notikusi tikai buržuāziskajā Latvijā, bet tagad, sociālisma saulītē tas vairs nenotiekot. Es neapzinājos, ka Limuzīns jau bija latgalieša ieiešana kino mākslā. Bet Cilvēka bērns atvēra vārtus uz Latgali visai Latvijai. Un arī man pašam, atklājot, ka piederu dižai ciltij, kas deva mūsu valstij valodu, vārdu un karogu. Šobrīd visciešāk esmu saistīts ar Preiļiem, kas neatkarības laikā ir izauguši par ievērojamu kultūras centru. Preiļu vadība atbalstīja domu par Pīgožņa medaļu un naudas prēmiju, ko viņi apmaksā jau vairākus gadus. Mana ideja bija kristīgo konfesiju brālības ass: Rīgas Pētera baznīcā izstādes atklāšana Jāzepa dienā un Preiļos septembrī balvas pasniegšana Pīgožņa dzimšanas dienā. Esmu iesaistījies projektā par Preiļu centra pārbūvi. Esmu patrons arī skolnieku patriotiskās dzejas konkursam, kas tagad notiek Preiļos. Sākums bija Salacgrīvā. Desmit gadus pēc kārtas Lāčplēša dienā devos līdzi mūsu dzejniekiem uz konkursa noslēgumu. Esmu aizbildnis arī Salacgrīvas projektam bibliokuģis Valdemārs. Kā arī skolnieku Kultūras universitātei Daugavpils augstskolas paspārnē, kur mani iesaistīja Maija Burima, Nu jau akadēmiķe.

Jā, šis tas ir veikts, bet lai izdarītu vairāk, ir jādzīvo tur un jāstrādā. Bet ir darbi, kas veicami tikai Rīgā, lai vairotu Latgales labo slavu. Būtu palicis Preiļos, nebūtu Cilvēka bērna, kas cēla godā Latgales valodu. Un nebūtu Limuzīna, kas ieveda latgaliešus ekrāna un teātra mākslā. Esmu leģendārās 1958. gada Latgales kultūras nedēļas Rīgā auglis. Tā pieteica Latgali visai valstij kā īsti latvisku novadu, kas nav atdalāms no Zemgales, Kurzemes, Vidzemes. Jo boļševiku varas gaiteņos brieda doma likvidēt „vēsturisko kļūdu ar Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas”. Kad sāku studijas Rīgā, tad māk­slas dzīvē latgalieši bija mazākumā. Pirmajā praksē Dailes teātrī man blakus apsēdās kāds ļoti slavens aktieris, lai noskaidrotu, kas es par putnu te esmu ielidojis: „Ak tā, mācieties režiju un ko pēc tam? Strādāsiet Preiļu kultūras namā?” Es apstulbu, neatceros, ko atbildēju. Tagad smejos. Nākotnē mūsu ceļi dikti savijās kopā. Bet tad – re kā! Ko darīt? Pastāvēja tāda vīzdegunīga attieksme pret Vitebskas latviešiem. Tā ir jāsaprot, jo tik tiešām bijām atpalikuši par veselu gadsimtu. Kurzemē dzimtbūšanu atcēla 1817. gadā. Bet Latgalē 1861. Taču zemnieki turpināja dzīvot pēc krievu sādžu modes līdz pat mērnieku laikiem Latgalē. Tātad līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Tikai tad, jau izejot viensētās, latgalietis guva tās priekšrocības, kas tautas brāļus bija virzījušas tālu, tālu tiem priekšā. Par simts gadiem. Ko te apvainoties, ja ir ar ko lepoties. Nepilnu divdesmit gadu laikā Latgale pierādīja, ka varētu stāties brāļiem līdzās, lai saskatītos ar tiem vienā acu līmenī, kā teiktu prezidents Levits. Un tagad Rīgā vairs nav skaidrības, kas no kurienes cēlies, jo būtībā esam vienoti Latvijai un ceļš no Preiļiem līdz Rīgai ir kļuvis simtkārt īsāks nekā mana jaunībā. Bet man tā vien šķiet, ka šodien daudzi Latgales „patrioti”, nezinot savu vēsturi, runā par kaut kādu mītisko Latgali, reducējot to tikai uz valodu, ko cītīgi piesārņo ar rusicismiem, poļu ksendzu labdabīgajiem centieniem, kā arī ar nostūru leksikas izrakteņiem. Bet uzvarēs darītāji, un tādi ir.

 

9. Kino – tā ir māksla ļoti plašai sabiedrībai un žanrs, kas vizuāli atspoguļo sabiedriskās norises. Bet tu esi arī scenāriju autors, tu raksti dienasgrāmatu un ne mazāk kā kino, arī rakstos tev patīk izteikties sulīgi un krāsaini. Tas garais cilvēkbērna gads – ļoti iespaidīga un pilsoniski aktīva grāmata. Tava dzīve un tu pats līdzinies enciklopēdiskai krātuvei, kurā tikai ir jāuzšķir vēlamā lappuse un tajā kā glezna atklāsies laikmets un kultūrvēsturiskā panorāma. Uz atmiņu var paļauties tikai tas, kas pats ir piedzīvojis aizgājušo notikumu elpu, sajutis gan krāsu, gan asins un sviedru smaržas. Kāds ir tavs atminēšanās mehānisms un par ko tu tagad raksti?

 

Tu saki? – tā mīlēja pārjautāt kino varone dullā Paulīne. Jā, tik tiešām ir daudz pieredzēts. Piecdesmit gadu vecumā biju Spānijā. Daudz runājos ar savu pavadoni, Krievijā dzimušo spāņu emigrācijas atvasi Arturo. Viņš brīnījās: „Un jūs to visu esat piedzīvojis, ir karu, ir Staļina, ir Hruščova un Brežņeva valdīšanu? Neticami!” Bet nu ir pagājuši trīsdesmit astoņi gadi un tajos ir tādi notikumi, kas ne man, ne spānim pat sapnī nevarēja rādīties. Mēs, pirms kara dzimušie, esam kā laipa no viena Latvijas brīvības krasta uz otru. Savus saules gadus jau apdzejoju. Tie nebeidzās ar krievu okupāciju un kara sākumu, jo turpinājās vecāku atmiņās un sarakstē ar saimnieci Lību. Mēs smagi pārdzīvojām Arāju dēla jaunā ārsta Valda pāragro nāvi, viņš mira no tuberkulozes vācu laikā, otrs dēls kļuva Latvijas neiroķirurģijas pamatlicējs Kārlis Arājs. Arī atturības biedrības dibinātājs un vadītājs. Viņš ir uzrakstījis divas atmiņu grāmatas par savu dzimtu un vienu par savu profesiju. Rakstīšana bija tā, kas mūs atkal saveda kopā. Es zināju, ka Arāju Kārlis strādā pirmajā slimnīcā, biju viņu pat redzējis dokumentālajā filmā. Bet kautrējos tuvoties tā iemesla dēļ, ka mums tika iedalīta viņa tēva zemes daļa. Tie bija rūgti maldi. Kad apciemoju savu tēvu Anglijā, viņš atklāja patiesību, par ko jau stāstīju. Viss bija otrādi. Slavenais dakteris bija izlasījis Karogā manu atmiņu stāstu par bērnu dienām Kurzemē. Uzrakstīja man vēstuli un stādījās priekšā un uzaicināja ciemos. Cienījamais vīrs apbrīnoja manu bērnu dienu atmiņu. Arī no bērnības dienu lielā drauga Kārļa, kas spēlēja mandolīnu, saņēmu vēstuli un apciemoju viņu Cilvēkbērna vasaras Jāņu dienā. Tā bija aizkustinoša tikšanās ar cilvēkiem, kas pazina manus vecākus, kad viņi bija jauni un Latvija bija plaukstoša valsts.

Mudīte Šneidere sūdzējās, ka maz ko atceroties no tiem tālajiem gadiem. Es teicu: „Mīļo Mudīt, tu esi aktrise, zini kas ir darbošanās lomā un „dotajos apstākļos”. Tas pats ir rakstot. Ieej savā varonē kā lomā un laid viņu savu jauno dienu apstākļos. Tici, viņa sāks darboties pati, tik paspēj tikt līdzi un rakstīt!” Teicu pus pa jokam un pus ar pārliecību, ka tā jādara. Rakstnieks frontinieks Georgijs Baklanovs man stāstīja: „Liekas, nu neko vairs neatceros, bet piespiežos, grimstu pagātnē, līdz ieraugu kādu sīkumiņu. Pieķeros tam kā pavedienam, velku un velku un tā pamazām sāk šķetināties notikums pēc notikuma, noārdot aizmirstību kā vecu zeķi.” Bet tas attiecas uz atmiņu kā radošā procesa nepieciešamību, jo jebkurš rakstnieks visu mūžu to vien dara kā noraksta pats sevi, vedot savus varoņus.

Runājot par atmiņu, ir smagi jānopūšas, Jo daudzās narkozes un skābekļa trūkums asinīs ir darījis savu. Atceros, bija laiks, kad filmas montāžu varēju veikt galvā. Filmas sižets tika līmēts kopā no atlasītajiem gabaliņiem, kas glabājās rullīšos montāžas skapī. Montāžas galds ar monitoru jau skaitījās liels tehnikas sasniegums. Un es biju apguvis šo tehniku kā īsts meistars un veicu to pats. Palīdzes kārtoja atgriezumus un rullēja, klasificēja pa kārbām, sakārtoja, jo montāža ir process, kas ilgst līdz pēdējam. Katrs jaunais materiāls kaut ko izmaina un ir jāpārmontē no jauna. Un es to darīju mājās savā galvā, jo atcerējos kadru aiz kadriņa, kā tas salīmēts, un tie bija tūkstoši. Pēdējās filmās to vairs nespēju. Montēju tikai skatoties monitorā. Bija laiks, kad varēju uzskaitīt visas Jāņu dienas kur un kādos apstākļos tās tika svinētas. Bet nu vairs nē. Pieļauju, ka ne jau atmiņa ir galvenais, bet mērķis un griba. Psihologs Rūdolfs Krūmiņš mums stāstīja, ka Čarlzam Darvinam esot bijusi ļoti vāja atmiņa. Bet līdzējusi pierakstu sistēma, ko piekopa pētot dzīvо dabu. Kaut kas līdzīgs Apple sistēmai datorā, tikai Darvinam tas glabājās mapēs, plauktos un skapjos. Atmiņu var piespiest atvērties. Zinu dažus piemērus. Prāts, šķiet, vēl turas. To jūtu, kad kontaktējos ar jaunajiem kolēģiem. Paldies Dievam, neesmu aizmirsts, man zvana, prasa padomu. Pirms pāris dienām mūsmājās notika īsta meistarklase, kas mani tā sapurināja kā būtu dabūjis dopingu. Bija pārsteigums pašam par sevi, kur daudz derīgus ierosinājumus devu jaunajiem. Somersetam Moemam taisnība. Vecuma posts ir tas, ka tev ir liela dzīves pieredze, bet nav vairs iespēju to izmantot. Taču viņš nebija pesimists. Ir rīta skaistums un ir saulrieta burvība. Gadi mūs atbrīvo no liekajām kaislībām, noskaņo uz pozitīvu apceri un labvēlību.

 

10. Jau vairākus gadus, un kopš Covid pandēmijas sākuma jau pavisam, tu kopā ar savu dzīvesbiedri Vidu vadi savas piepildītās dienas netālu no Druskininkiem, gleznaina ezera krastā un, brīvi pārvaldot lietuviešu valodu, esi lieliski iekļāvies arī novada mākslas dzīvē. Par to, cik augstu tevi vērtē Lietuvas kolēģi muzejos, pašvaldībā un mākslinieku vidē, es pārliecinājos pats. Laikam jau šī baltu tautu kopības un radniecības sajūta mūsos atklājas gan valodā, gan raksturos, gan tradīcijās un uzskatos. Kāds ir tavs sveiciens visiem Jāņiem gan Lietuvā, gan Latvijā, un it īpaši akadēmiskajai saimei un Jāņiem – akadēmiķiem?

 

Tā nu ir sanācis. Tālu jābrauc – ja bez apstājas, tad piecas ar pus stundas. Bet Kauņā dzīvo meitas ģimene un ir jāiegriežas pie viņas. Līdz ar to vismaz stunda nāk klāt. Man bija izkarots apbūves gabaliņš Murjāņos. Pat būvmateriāli tika sagādāti. Taču nāca jaunie laiki, materiāli gaidīja. Bet mēs brīvdienā un atvaļinājumos nemitīgi braucām uz šejieni pie sievas vecākiem. Arī pēc tam, kad abi nomira. Līdz sapratu, ka esmu ar sirdi pieķēries šīm mājām, kur pie kājām ezers, bet aiz muguras mežs ar sēņu bagātību rudeņos. Bērnībā tāda vieta liktos neiedomājams sapnis, jo kā no ezera, tā no meža dveš noslēpums un vilinājums. Taču mūsu kopdzīves sākumā tas man nebija galvenais. Ne jau ezera dēļ sākām dzīvot kopā. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka sāku ilgoties pēc šejienes. It īpaši ziemas aukstajās naktīs bieži iztēlojos kā tumsā un sniegos savā vientulība salst māja bez mūsu tuvības ar uguni krāsnī un gaismu logos. Te man labi strādājās, te tapa scenāriji vairākām filmām un te guvu svētību rakstniecībai no Jāņa Klīdzēja puses. Romantiski. Vari iedomāties, tā braucu uz šejieni veselus 28 gadus. Pazīstot tikai tuvākos kaimiņus. Līdz meita izgāja pie vīra. Znots Kestutis Jakštas izrādījās praktisks cilvēks. Kaut kāda vajadzība spieda viņus doties pie mūsu pašvaldības vadītāja Viesējā. Priekšnieks bija pārsteigts, ka viņu apciemo tādas slavenības, lika darbus pie malas cienāja ar kafiju un stāstīja par kultūras pasākumiem viņa valstībā. Gada notikums mazpilsētai esot gleznotāju plenēri, pat starptautiskie, ar poļu, baltkrievu un pat Kaukazas republiku piedalīšanos. Diemžēl latvieši vēl neesot bijuši. To lietu vajadzētu labot. To dzirdot Kestutis teica: „Mans sievastēvs arī glezno.” Ko jūs sakāt, steidzīgi vediet šurp!” – iesaucās pilsētas galva Zenons Sabaļauskas. Ar to tad arī sākās. Protams, atsaucos, tūdaļ velkot sev līdzi Jāzepu Pīgozni, un tā katru gadu gādāju uz šejieni mūsu gleznotājus. Un nu jau te ir pabijuši daudzi. Pēc plenēru noteikumiem gleznotājs atstāj saimniekiem kādu darbu. Gadu gaitā ir sakrājusies liela kolekcija. Plenēru rīkotājs Vitautas ieminējās, ka labi būtu to izstādīt kaut kur tālāk, varbūt pat Kauņā, kas būtu liels notikums. Es neko nesolīju. Bet noorganizēju izstādi Rīgas Pētera baznīcā. Tas mazpilsētas vadībai un garīdzniecībai bija gan pārsteigums, gan pagodinājums. Arī otro izstādi sarīkoju jau kopā ar Lietuvas vēstnieku Ŗičardu Deguti. Tanī mani Lietuvas novadnieki saveda savus kokgriezumus. Nesen VEF kultūras pilī bija skatāmi mana drauga Andrjusa Moteijus grafikas darbi. Par šo darbošanos esmu ticis Viesējas Goda pilsoņu kārtā, ko apliecina gan dokuments, gan spoža nozīmīte, kas lielumā var sacensties ar ordeni. Lai neapvainotu devējus, to ejot uz baznīcu ir jāliek pie krūts.

Vēlos pieminēt par kādu neaizmirstamu svētku tostu. Tas notika 1955. gadā, kad beidzu Rēzeknes pedagoģisko skolu. Svinēt Jāņu dienu jau bija ne tikai atļauts, bet pat mudināts, jo toni noteica tā saucamie nacionālkomunisti. Mūsu kursam tie bija pēdējie kopā būšanas prieki. Priekšā šķiršanās, jaunas darba vietas un tāli dzīves ceļi. Tāpēc neizklīdām līdz pat saules lēktam. Un tad visi brīnumainā kārtā salīdām Halinas un Ritas īrētajā istabiņā. Tur mums katram tika pa cepumam un limonādes glāzei. Mūsu skolotāja Emīlija, paņēmusi savējo, teica: „Mīļie bērni, es vēlos teikt jums tostu.” Godīgi sakot, par tādu ceremoniju bija lasīts un redzēts ķinītī, bet Latgalē tas notika vienkāršāk: Ja alus glāzi laida pa riņķi, tad katrs nākošais, kam jādzer, tika apdziedāts. Bet visbiežāk pietika ar mudinājumu: Priekā! Cits vēl piebilda: Līdz dibenam! Bet te – skolotāja teiks tostu mums kā smalkai sabiedrībai trofeju filmās. Pieklusām un gaidījām. Bet viņa raudzījās glāzē, tad pacēla acis uz mums un teica: „Mīļie bērni, es no sirds novēlu jums tikai vienu… tikai to, lai jums nekad, nekad nebūtu jāpiedzīvo karš… nedod, Dievs, nedod, Dievs…” Asaras aizžņaudza viņai balsi. Tik vien, bet mēs ilgi klusējām, jo zinājām, kas ir nāves bailes, varmācība un bads, es zināju, kā jūties, kad paliec bez vecākiem… kad aizved skolotāju un atstāj bez pajumtes viņas bērnus, kad tiek dedzinātas grāmatas… Nu mans mūžs tuvojas rietam. Lai kā nu bija, bet dzīvoju mierā un nedomāju, ka jaunu dienu bailes atkal iedunēsies manī kā tāls pērkons pie apvāršņa. Tāpēc es tāpat kā mana skolotāja domās vēlos pacelt limonādes glāzi un atkārtoju viņas novēlējumu. Kaut tas pats par sevi jau mājo mūsu domās un labajā gribā. Bet lai! Mūsu kopējā balsī tas tālāk un augstāk būs sadzirdams. Mūsu draugs Rauls Ciličava, bijušais Ukrainas vēstnieks Latvijā, mūsu Goda akadēmiķis teica, ka Latvijas himna ir viena no skaistākajām pasaulē, jo mēs lūdzam Dievam prieku dzīvot. Prieku Tev, mīļā Akadēmijas saime!

 

Dr. habil. art. Ojārs Spārītis

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors