JG319: Agija Ābiķe: Gunta Šnipke

Līdzsvars ne dzīvē, ne tekstā nav viegli iegūstams. Šķietama pamatpatiesība, ko zina katrs autors un lasītājs, bet kuru tomēr vērts atgādināt: jebkurā rakstītā tekstā un literārā darbā, jo īpaši – dzejas krājumā – struktūrai un dzejoļu kompozīcijai ir liela nozīme.

Pārdomāts darba koncepts un koncepcija, kura nav pašmērķis, reizumis nav pa spēkam arī meistarīgākajiem pieredzējušiem autoriem. Darba iecere un iekārtojums gan no autora, gan redaktora prasa disciplīnu, tālredzību un bieži arī pragmatisku atteikšanos no kādu tekstu publicēšanas, tāpat arī māku iespējami distancēties no sevis radītā un visai smalku, intuitīvu maņu – grāmatas tapšanas gaitā iedomāt par kopdarbu, kopnoskaņu un, protams, arī par lasītāju. Vai dzejniece Gunta Šnipke, redaktors Kārlis Vērdiņš un projekta vadītāja Jūlija Dibovska krājuma Kā radīšanā ir domājuši par lasītāju? Atbildes īsā versija: priecē, ka retorisko vaicājumu te var pārvērst par apgalvojumu.

Pārvarot vilinājumu recenziju pārsteidzīgi pārvērst par „slavinošu opusu” (rakstnieka Vlada Spāres jēdziens), tomēr jānorāda krājuma veiksmes. Kā jau pieteikts – koncepts un sakārtojums ir viena no tām. Autore ir vienlīdz dzejniece un atzīta, godalgota, daudzpusīga arhitekte, profesionālajā dzīvē bijusi Liepājas pilsētas galvenā māksliniece un Liepājas pilsētas būvvaldes arhitekte, strādājusi arī arhitektūras žurnālistiskā. 2024. gada 4. maijā Valsts prezidents apbalvojis Guntu Šnipki ar Atzinības krustu. Intervijā Orestam Silabriedim autore, runājot par savu profesionālo identitāti, zīmīgi uzsvērusi, ka „arī rakstot dzeju, joprojām paliek arhitekte.”[1]

Patiesi – kā veidota pilsēta, tikpat rūpīgi būvēti arī dzejoļi, saglabājot struktūru un jau pieminēto iekārtojumu, savstarpējās attiecības starp elementiem, kas pastāv vienota kopuma labad. G. Šnipkes pilsētas ir gan Liepāja, gan katra viņas grāmata. Šī ceturtā pieaugušo dzejas krājuma pilsētā adjektīvi jeb īpašības vārdi ir namu fasādes, bet saiklis „kā” te funkcionē kā katra nama ieeja, car kuru ieejam dzejoļa pasaulē. „Kā” lietots gan mūsdienu sakāmvārda formulā, gan epiteta un salīdzinājuma veidošanai, gan savienojumā ar metaforu. Ieeja vai atslēga gan nav pati māja, un tā ir vēl viena no krājuma veiksmēm. Dažviet dzejoļa ievada daļa veidota paradoksa estētikā, dažviet – klasiski liriskā vai loģiskā salīdzinājumā, bet teksta turpinājums nav paredzams, tas ir mākslinieciski oriģināls, spilgts un arī spēcīgs.

Nedaudzi no dzejoļu ievadiem atklāj plašo motīvu un intonatīvo spektru, kas ietverts šajā grāmatā: „Mīļa / kā / sirdsmiera labad ciet cieti turētā mute (..)”, „Bikla / kā / staburadze”, „Perfekta / kā / parlamentāriete, kad uzrunā pustukšu sesijas zāli”, „Naiva / kā / operete”, „Skaista / kā / slieka”, „Slēpta / kā / patiesība”, „Nenovēršama / kā / rudens tīrīšana”, „Tukša / kā / gružkaste labklājīgā mājā”, „Laba / kā / piemiņa, kura nomazgā visus aizgājējus baltin baltus”, „Pilna / kā / Dieva acs visa”, „Žēlojama / kā / simtpirmā dzīvokļa babiņa”, „Vērtīga / kā viena diena”, „Trekna / kā / svītra”, „Garlaicīga / kā / ēzopa deja uz savas valodas kapa”, „Pazemīga / kā / es katru vakaru”.

G. Šnipkes dzejas valoda glabā sevī spoža intelekta skaistumu, dzimtas ģenealoģiju, personiskas mikropasaules detaļas, tehnoloģiju laikmeta zibsnīgo trauksmainību, nācijas vēsturi, ķermenisko pieredzi, sievietes realitāti, līdzcilvēku mīlošos un prasīgi vaicājošos vaibstus, un sadzīves smalkos tvērumus, refleksijas. Trulais un muļķīgais sastop svēto un viedo, rutinēti sadzīviskais – neikdienišķo, ļaunais – sirsnību, ciešanas – sirdsmieru, neizprotamais – skaidrību.

Zīmīgs autores dzejas aspekts un caurvijus motīvs – šī dzeja ir sieviete, dzejoļu ievada adjektīvos marķēta dzimte un arī jau pieminētā sievietes ķermeniskā, sociālā, institucionālā, vēstures un kara realitāte. Caurspīdīga, teju nemanāma, ironija un precīzā poētiskā valoda dekonstruē priekštatus par labo, tikumisko un vērtīgo sievietes un vīrieša izpausmē un rīcībā. Ja runājam par sievietes tēlu un varoni krājumā, tad reizumis tai ir autorpersonības vaibsti, reizumis tā ir ikviena no mums, mūsu tik dažādo, bet pieredzē saistīto dzīvju krustcelēs. Dzejoļos iekļauti neizstāstītie stāsti un neredzamās sievietes tēls – kad personība paliek darbu, rūpju, necieņas, patriarhāli paģērošās attieksmes un vienkārši aizplūstošā laika ēnā. Viens no spilgtākajiem šī motīva dzejoļiem emocionālo smagumu transformē gaišumā, aplūkojot dzejoļa tēlu kontemplatīvi – „Izbalējusi / kā / sievietes seja – gadi, gadi, bērni, radi, sasodītā / mīlestība, vējš, lietus, mērķēti sitieni un aiz / neuzmanības (..) / izbalo nenotikušās tikšanās pēdas, pat rētas izbalo, pat vīstošo / vaigu aprises, tik nekonkrēta sieviete, gandrīz / neredzama, bet smaida gaiši, kad izbalējusi saplūst ar / gaismu” (54. lpp.)

Sadzīviskā, rutinētā, laikmetīgā un priekšmetiskā realitāte saplūst ar garīgo, pārlaicīgo, mūžīgo. Pagājušās piecgades pasaules haoss un saārdītība, fragmentārisms, sašķeltība un netaisnība caur dzejoļu poētiku tiek it kā harmonizēta, piegludināta. Krājums Kā ir uztaustījis ne tikai lielos eksistenciālos jautājumus, kas urda tautu un sabiedrību, tas uzrunā arī katru lasītāju ļoti personīgi, nevairoties no dzīves patiesības un novatoriska skata uz zināmo, pierasto. Neatkarīgi no jau pieminētās grāmatas radītāju profesionālās trīsvienības (autore – redaktors – projekta vadītāja) un citu izdevuma līdzradītāju mērķiem un nodomiem, subjektīvs secinājums pēc krājuma izlasīšanas – mēs jau sen pelnījām šo grāmatu, bet visvairāk tā mums vajadzīga tieši tagad. Pārsteigums, prātojums, piedošana, pateicība, prieks un piepildījums – to var piedzīvot gandarīts lasītājs savā mijiedarbē ar šo dzeju, neaizmirstamu un spēcīgu mākslu, kas mudina dzīvot, radīt, cerēt un ticēt.

^{^[1]} Atzinības krusta virsniece Gunta Šnipke: Es skaidri zinu – arī rakstot dzeju, joprojām palieku arhitekte. Silabriedis, O. Kultūrtelpa. Lsm.lv.

<https://tinyurl.com/kulturtelpasnitke>