Bailes vai mīlestība?

 

Valts Kalniņš. Arnolda bailes un mīlestība. Rīga: Dienas grāmata, 2024., 311 lpp.

 

Grāmatas ceturtais vāks šoreiz tik izsmeļoši vēsta par autoru un viņa literāro debiju, ka nez vai pievilinās nejaušus lasītājus. Tas vienlaikus ir gan liels ieguvums apzinātiem absurda literatūras, distopijas un tamlīdzīgas lasāmvielas cienītājiem, gan arī ierobežojums, kas ikdienā varas absurda un paradoksu nogurdinātu grāmatmīli var atturēt lasīt, tādējādi palaižot garām iespēju saņemt citu ieguvumu – baudīt bagātu latviešu valodu.

Arī grāmatas nosaukums Arnolda bailes un mīlestība ir vismaz divējādi uztverams: pirmkārt, bailes un mīlestība ir divi galvenie pasaules izveides un pārveides spēki, kuri, dažādi saukti, analizēti un sastatīti, darbojas nemitīgā simbiozē; otrkārt, cilvēks tos, tik pašsaprotamus un cilvēkam dabīgus, visbiežāk arī aizmirst, tie noslīkst starp pārējiem darba, cīņu un uzvaru utt. vektoriem, izceļoties vien tad, kad cilvēkam, konkrēti romāna varonim Arnoldam, nekas cits nav palicis, jo nekas cits vairs nav viņa izvēlē, noteikšanā, varā. Bailes ir pārsvarā, šķiet, tās sabiezē, līdz beidzot Arnolds arī piedzīvo sava veida apokalipsi.

Valta Kalniņa grāmata Arnolda bailes un mīlestība balstās nosacītībā, ko it viegli vispārināt, jo nosacīts ir viss, lai kā romāna varonis veidotu savu karjeru, domātu par savu dzīvi, komunicētu ar apkārtējiem, lai par ko viņš sapņotu, lai ko atcerētos vai plānotu. Arnoldu, piedošanu, lasītāju katrā no trijām romāna daļām ievada (pavada) kāds iepriekšējo gadsimtu dzejnieks vai rakstnieks. Vispirms Eduards Veidenbaums mums izskaidro romāna pasaules kārtību: „Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara; / Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt – neko.” Neko nenojauzdami, vienlaikus ar divdesmitgadīgā Arnolda fizkultūras kampaņu ienirstam šajā pasaulē – 21. gadsimta sākuma autoritārajā valstī, kurā viņš mācās un sāk darba gaitas, brīžiem pat neapjēdzot, kas ir „pašam, pašam. Kāds jocīgs vārds. Kas ir pašs? Nē, patss, pac” (78. lpp.). Līkumojam cauri nosacītu problēmu labirintiem, ik pa brīdim iebaroti ar vēsturiska vai intelektuāla, vai praktiska jautājuma ēsmu, kas nereti uzkarināta uz reminiscenču vai valodas āķa, nereti vairākžuburu āķa. Piemēram: „Viņš nēsāja stereotipiski apaļas inteliģenta brilles, kas, aizspriedumaini raugoties, viņa darba pienākumiem nepiestāvēja. Strādnieks parasti smaidīja un nemainīgi izteica vienu no divām frāzēm: „ja man būtu, es tev iedotu kādu naglu klāt” gadījumos, kad Arnoldam naglu nebija sevišķi daudz, vai „tagad gan viņi varbūt priecāsies” – kad naglu bija pavairāk. Pie tam pirmajā gadījumā viņš smaidam uzklāja tādu kā sāpīgu virskārtu.” (29.-30. lpp.) Vai: „Runcis Arnoldu piemeklēja pirms trim mēnešiem, kad bija pārdzīvojis savu vientuļo saimnieku, kuru pāragri iedzina kapā nemitīga dzeršana. Agrāk nama iedzīvotāji šo dzīvnieku pazina kā vienīgo solīdo parādību līdzās Jēkabam – mātes vārdu [es gan rakstītu: mātesvārdu – S. D.] dārdoņas un laika gaitā arvien stiprākas smakas apņemtam vīrelim bez noteiktas darbavietas, bet ar noteiktu dzīvesvietu pirmajā stāvā.” (44. lpp.)

Otrajā nodaļā dodamies ar Aleksandra Čaka rindām „Tramvajā / svārciņus augšup ceļiem / ar acīm / es pacēlu augstāk” un iekļūstam dzīves rūgtajā pusē, ko saldina meitene kolēģe, precējusies birokrātiskā aparāta darbiniece Katrīna un klubā sastaptā Evija. Daudz laiktelpas atvēlēts filozofiskām idejām, pārdomām un sarunām, piemēram, par Prokrusta gultām, kurās tiekam iedzīti, par svērteņa kustības principiem, par dzīves pārmaiņām, par multiversa teoriju. Arnolda realitāte izšķīst sapņu un čukstētāju pasaulē, un runājošais kaķis turpina vecā sarga pārdomu līniju, kurā autors jūtas savā elementā. Kā tādā barokālā pasaulē autors uzbūvējis Arnolda sajūtu un izjūtu nestabilo celtni („Visu ķegļu vienlaicīgs kritiens izšļakstīja serotonīnu. Arī skaļruņu izdrebinātā mūzika uzkurināja. Primitīva terapija. Blīkšķošie ķegļu irbuļi spaidīja Arnolda dvēseles virskārtu.” 177. lpp.), kuru paspilgtina kaķa ekvilibristiskās izdarības: „Kaķis draiskojās uz bāra letes, kas kā lidojošā šķīvīša mala veidoja boulinga celiņa kompozicionālo atsvaru, un ar dumbrajām priekšķepām ķēra virs letes otrādi iekarinātās glāzes. Pēc tam viņš iegrima jautrībā, ko sniedza skaidrā cilvēka valodā izteikts lūgums pēc piena ar ledu un sekojošais apjukums lācīgā bārmeņa sejā. Puiša mute atvērās un palika kā atirusi vīle. Savukārt kaķis žestikulēja ar ķepu, pavērsis augšup aso nagu ietvertos spilventiņus.” (177. lpp.) Vai tā ir mīlestība? Vai mīlestība uzvar? Vai tai ir spēks? Vai mīlestība iemiesota sievietē? Varbūt kaķī, kurš sēž „iekšpus durvīm uz taburetes kā retušēts cēlmetāla akcents melnbaltā fotogrāfijā” (45. lpp.), spēj runāt (vai zemapziņas balsī?) un atzīst, ka „drošības dēļ nebija vērts dzimt” (46. lpp.)? Iespējams, atbildi katrs izlasīsim citādi.

Teiciens no Džozefa Hellera romāna Āķis 22 (aptuvenā tulkojumā no angļu val.: „īsti traks nav neviens, kurš vēlas izvairīties no karadienesta”) ieved vēl dziļāk nosacītā, absurdā, pat apokaliptiskā pasaulē, kuras izpausmes tomēr šķiet pazīstamas ne vien no daiļliteratūras lappusēm. Arnolds „jūt tikai bailes. [..] Turklāt nāves baiļu augonim sāka augt metastāzes – sekundāras bailes [..]” (242. lpp.), ko papildina demonstratīvas pieglaimības, neapvaldāmas šausmas, agresivitātes fons. Šajā nodaļā šķietami blīvāk nekā iepriekš lasītāja acu priekšā tiek veidotas fizikālām parādībām caurstrāvotas iedomu, redzes un dzirdes gleznas, piemēram: „Augšā debesis ilgojās pēc Katrīnas matu atspulga, un lejā liedags gaidīja, kad meitene ar zeltainajām cirtām iepūtīs tajā dzīvību. Pašā sākumā kristāliskais okeāns un dzirkstošā gaisa telpa kā dzīvsudraba lode aptvēra visu. Bet virsmu iešķēla šaura, no abām pusēm ūdens apskalota kāpu josla. Rimti šļaksti izvizēja pilnu zilizaļo gammu, ļaujot iztēlei uzburt krāšņu koraļļu valstību.” (262.-263. lpp.) Vai viņam izdosies izkļūt no zombēšanas tīkliem, pasaules noārdīšanās un pamatu pārtvaicēšanas akcijas? Cik spēcīgas ir cilvēka domas, kas sekmē vājprāta materializēšanos? „Pārāk daudziem cilvēkiem nepatīk pasaule, kurā viņi ir. Tāpēc daļa tāpat izvēlētos ticēt no korupcijas brīvai sabiedrībai, citi – taisnīgai ekonomiskajai sistēmai, bet vēl citi – „Viņam”. Glābējam vienalga kādā zirgā,” (308. lpp.) domā Arnolds. Uz kādas kārts viņš liek turpmāko – uz baiļu vai mīlestības? Taču „neviens nezina visu. Pat es ne” – secina viens no kolorītajiem romāna varoņiem, aizverot priekškaru.

Romāns izaicina ar bagātīgu salīdzinājumu un metaforu birumu, kurā uzdzirkst arī okazionālismi: noraibīts stāvoklis, piedrūzmēta telpa, vilnains lietelis u.c. Pārsteidz daudzas kolorītas un vienlaikus filozofiskas ainas, piemēram, Temīdas tēlojums 84. lappusē. Ja lasītājam nosacītības un absurda piepildītajā pasaulē nav izgaisusi humora izjūta, tad noteikti varēs atrast arī kādu prieka avotiņu un ironijas strūklu.

Aicinot ar prieku lasīt Arnolda bailes un mīlestību, es nebūtu patiesa, bet, ja būtu jāapraksta, kas un kāds ir grāmatas lasītājs, es teiktu: filozofijas, absurda un distopijas cienītājs, pēc labas un bagātīgas valodas izslāpušais, pacietīgais, kurš spēj iejusties nosacītā, bet nepievilcīgā pasaulē un panes arī lēni lasāmas lappuses, kā arī katrs, kurš izjutis varu, bailes un mīlestību.

 

Sanita Dāboliņa

.