Dagnija Dreika

GAIŠIE VECĪŠI. EGONS

 

„Mēs pēc to jūru bijām kā traki, zin, un pēc kuģiem,” šo citātu sarunā ar Arturu Kunstbergu pierakstīja Egons Līvs. Tāda gaišo vecīšu patērzēšana, sak, viens atradis dzintara gabalu kā ķieģeli, otrs dabūjis pērienu ar striķa galu un bišuraušus ēst. Es allaž ausos, ko padzirdēšu, lai nepalaistu neko garām. Cik vien sevi atceros, esmu priecājusies par lieliskajiem cilvēkiem, kurus esmu pazinusi. Simtgade – gluži neiedomājami. Nezinu, kur palicis laiks… Pagājušais gadsimts bija ne tikai Egona, bet arī mans. Tad dzejnieki un rakstnieki bija autoritātes, tiem nevajadzēja uz skatuves dejot repu vai staipīties ar kājām gaisā pidžamās, metot kukuriņus, lai pievērstu sev uzmanību, jo tā viņiem bija. Cieņa un gods. Tādus es atceros savus vecākos kolēģus – Egonu un Olafu Gūtmani, kuram arī drīz jubileja. Toreiz bija pieņemts mācīties no vecākajiem, nevis bīdīt viņus malā, kā notiek šodien. „Bet bišķiņ jau sev ar‘ paņēmām zem tilgaļa, un tā, zin.” Atkal Egona pieraksts, ir ko pastudēt, tie tilgaļi esot tilaudas. Tā, lūk. Tagad esam pieraduši peldēt pa seklumiem. Atkal kā Kunstbergs teicis: „Bet ūdens bija tik sekls, ka viņi laikam neko tur nenogrima – varbūt kāda pēda tikai zem ķīļa”. Tā vien dzirdu Egona balsi runājam un smejamies. It kā tas būtu bijis vakar.

Sastapu Egonu sešdesmito gadu beigās, kad kārtoju savu pirmo grāmatu Brūnās zvaigznes, tajā daudz rakstīju par vikingiem. (Šis izdevums nāca klajā 1971. gadā. Tad man bija 19 gadu.)

Viņš bija bezgala vēlīgs, jautrs vīrs ar patīkamu auru, kā teiktu metafiziķi. Notika diezgan komisks gadījums. Kādā reizē parādījos literārās apvienības sanāksmē, uz kuru mani – pavisam jaunu skuķi – bija atvedusi mana aizgādne Nora Kalna. Egons, mani ieraudzījis, iesaucās: „Paklau, tu tak esi vikings!”

Es nopētīju viņu un atbildēju: „Tu arī!”

Par to smējās vēl ilgi. Mēs noskaidrojām, ka Egons dzimis Jelgavā, tātad ir manas vecāsmātes novadnieks, vienos gados ar manu māti.

Kādā reizē Egons ieradās dzejnieku pasēdēšanā, atnesdams līdzi pudeli švirlaka un zivi. „Sveiki, gaišie vecīši!” viņš teica. Es iebildu, ka varbūt esmu gaiša, bet ne vecenīte. Tas esot laika jautājums – tā Egons. Laiks visu nokārtošot.

Nora Kalna atcerējās – viņa, vēl būdama jauna žurnāliste, braukusi no ostas busiņā kopā ar zvejniekiem. Tajā sēdējis arī Egons, kuram nule iznākusi pirmā grāmata. Viņš priecīgs to rādījis vīriem, kuri laiduši sējumiņu no rokas rokā un arī lustējušies. Tāda visnotaļ kolorīta aina.

Vienā reizē mēs abas ar Noru dūšīgi dziedājām Egonam līdzi:

Kad ar uzvaru šo kauju

Līdz galam nobeigsim,

Tad lielgabali klusēs

Un daudzi mierā dusēs…

Kāds ienāca un teica, ka tūlīt būšot klāt „melnā Berta” un mūs arestēšot. Tā tomēr neparādījās. Un mēs turpinājām ar „Zilo lakatiņu”.

Ar Egonu varēja gan braukt jūrā, gan iet izlūkos. Zinu daudzus, ar ko nevarētu.

Viņš ar nopietnu seju varēja stāstīt tādus pekstiņus, ka mēs vai plīsām.

Atceros, ka toreiz mēs pulcējāmies, kaut ko iedzērām, pļāpājām, lasījām dzejas un dziedājām leģionāru dziesmas – viņš tās prata paša biogrāfijas dēļ. Tā lielā mērā bija pie vainas, ka viņu dižo rakstnieku kontekstā labprātāk nepieminēja, sak, ka tik kaut kas… Tik un tā šī monumentālā figūra slējās pāri toreizējiem klasiķiem, kuri tagad ir aizmirsti un izkūpējuši putekļos. Patiesībā viņš pat nebija liela auguma, bet tāds šķita. Kaut kas no lauvas, sacīsim, jūras lauvas zvaigznāja pārklājās, laikam tāpēc viņā bija tik daudz saules un vājā vieta – sirds. Itin kā praktiskā Jaunava, bet nekā nebija. 31. augusts.

Egons vienmēr rakstīja par lietām, ko pazina, nekad „neizzīda no pirksta”, jo visu bija izpētījis, izjutis uz savas ādas, izpratis „līdz kaulam”. Šo principu esmu no viņa mācījusies. Bija tā vērts.

Viņa darbu „apdzīvotāji” lielā mērā tiešām bija varoņi, nevis tēli. Iezīmīgi, paliekoši, darbīgi. Tie domāja, izlēma, rīkojās, nevis veģetēja, aplūkoja savus iekšējos orgānus un lauzīja galvas par to nezin ko. Pēc uzrakstītā lielā mērā var pateikt, kas kurš ir. Vai nav.

Tas arī ir iemesls, kāpēc Egonam galvenie allaž bija „jūras ļaudis” – tā tos mēdz saukt lībieši. Vētrainos ūdeņos zvejotāji, vieglas peļņas un tukšas, toties skanīgas šābrīža slavas nemeklētāji.

Sešdesmit devītajā gadā Egons pārcēlās uz Rīgu, es tāpat, jo gatavojos studijām – biju nolēmusi mācīties franču valodu. Manā ģimenē visi prata vairākas, neviena no tām nebija lieka. „Tu gribi studēt tādu mēli, ko skolā neesi mācījusies? Nebūdama komjauniete ceri iestāties universitātē?” Egons kādā reizē man vaicāja. „Tev gan ir drosme!” viņš piebilda. Es devos uz kursiem, lai varētu nolikt iestājeksāmenus, un noteicu tikai: „Esmu taču vikings!” Mēs pasmējāmies – un es noliku.

„Tu esi lauva!” Egons teica, kad sastapāmies. „Nē, tu!” es atbildēju. „Es esmu kuģa priekšvadņa valkīra”. Kapteiņu ģimenēs bija tradīcija prast valodas, es to turpināju. Lasu Egona pierakstīto par kapteini Jāni Ērmani: „Dažkārt mājās nav iegriezies pat piecus gadus. Tekoši runājis angļu, vācu, krievu valodā. Izteicies, ka protot arī igauņu un spāņu valodu.”

Mēs tikāmies izdevniecībā „Liesma” un Rakstnieku savienībā, kad viņš bija prozas konsultants. Mans padomdevējs gan vairāk bija Ēvalds Vilks un recenzente Regīna Ezera, tāpēc mēs ar Egonu vairāk draudzīgi triecām. Un, cik vien atceros, allaž daudz smējāmies. „Jautrie vecīši!” es teicu. Septiņdesmitajos iestājos Universitātē, svešvalodu fakutātē, gatavoju izdošanai grāmatu Stāsti un sāgas, kas iznāca ar Pētera Jurciņa gādību 1975. gadā. „Atkal vikingi!” Egons teica. „Vai tev tā ir apmātība?” „Nē,” es atbildēju. „Sliktāk. Tā ir ģenētika!” Mēs atkal smējāmies. Viņš zināja, ka mans vecvectēvs Otto Roberts bija kuģa kapteinis, vecvecmāte zviedriete, bet vectēvs Johans – jūras muitnieks, kurš arī bija izsūtījumā, kur 1944. gadā mira. Tēvs mācījās jūrskolā, taču nebeidza, jo viņam paziņoja, ka uz ārzemēm nekad netiks. Tad viņš kļuva par arhitektu.

Šāds pamats bija mūsu jociņiem par vikingiem un kuģa priekšgala lelli. Man ļoti patika Egona grāmatas. Īpaši Kapteinis Nulle un Velnakaula dvīņi (zinu, ka viņš gribēja rakstīt romānam turpinājumu, bet nepaspēja. Velnakaulam vajadzēja emigrēt un dzīvot ārzemēs, bet šis sižets tā arī netapa). Zinu, ka viņš bija iesācis darbu ar nosaukumu Ūbeles dziesma, bet arī to droši vien pabeidz tur, kur viņš ir.

Strādāt ostā, veicot kuģu mehāniķa pienākumus rakstniekam nav vienkārši, bet palaikam ir svētīgi. Pirmo stāstu viņš publicējis 1959. gadā, kad es biju sākusi iet skolā, bet jau rakstīju dzejas un pasakas. Vēlāk nāks kinostudija, varbūt pat slidenāks ledus nekā no kuģa motora eļļas. Iespējams, tieši tur centīgie cenzētāji sabeidza Egonam nervus un sirdi, lai arī viņš, būdams ļoti savaldīgs, nesūdzējās. Bet mani sajūsmināja nostāsts par Veltu Līni, kura uzņēmusi viņu sasmaržinātā mājā, bet mākslas padomē runājusi briesmu lietas. Sak, ja reiz cilvēks ir neīsts, tad ir, tur neko. Toties Cilinskis bijis kārtīgs cilvēks, par savu neizdevušos līdzautorību atdevis naudu. Tāda nemūsdienīga rīcība.

Filmu par Velnakauliem uzņēmuši lietuvieši, jo mūsējiem pietrūcis drosmes, un Itālijā saņēmuši prēmiju. Atceros, biju ciemos pie Egona un Edītes Vesetas ielā, bet tajā reizē tur bija tik daudz ļaužu, ka nekur apgriezties. Esmu redzējusi visas filmas, kurām Egons rakstījis scenārijus. Bija jēga.

Piecas stāstu grāmatas nebūt nav maz. Skaitu un atceros: Selgas vīri (1962), Kapteinis Nulle (1963), Prelūdija (1964), Vecā romantiķu pirts (1968), Pārnākšana (1977). Atceros, ka Prelūdija visus skolas gadus stāvēja manā plauktā pa ķērienam. Man vienmēr patikuši viņa attēlotie spēcīgie, viengabalainie raksturi, stiprās kaislības, pašcieņa un neatkarība no apstākļiem, mūžīgās tēmas par izvēlēm, sirdsapziņu. Lielās, nevis saprātotās un samākslotās.

Rakstnieku savienībā dzirdēju stāstu, kā Egons kļuvis par Līvu. Kad viņš tur parādījies, Olafs Gūtmanis jau bijis populārs – un tur teikuši, ka otru Gūtmani nevajagot, lai viņš meklējot sev pseidonīmu. Un viņš izvēlējies Līvu, lai gan neesot bijis rados ar lībiešiem.

Biju ļoti vīlusies, ka tajā reizē, kad Noru Kalnu nominēja Egona prēmijai par ļoti labu dzejoļu krājumu, žūrija viņas kandidatūru noraidīja, jo ar dzeju Egonam neesot sakara. Tā gan nav taisnība, jo vienā Egona grāmatā ir arī dzeja. Turklāt viņam vienmēr patika to lasīt un klausīties. Zinu no pieredzes.

Nora Kalna savā atmiņu grāmatā Dzīve nepāriet minējusi, ka Egona aizraušanās ar jūru „pielipusi” visiem autoriem, kas ar viņu draudzējušies. Tā arī bija. Viņš sabijis par matrozi pie kapteiņa Einiņa, „lai iepazītu drēbi”. Iepazina ar. Lasot neviens zvejnieks neteiks, ka rakstīts tā, kā nevar būt, jo nevar.

Egona kinoscenāriji arī ir spēcīgi un dzīvīgi, nevis kaut kas par neko.

Kādā reizē Egons stāstīja, kā braucis uz Budapeštu un nakti pārlaidis Čopā – vagonā, kuram mainīja riteņus. Man bija tieši tāda pati pieredze. Es izstāstīju, ka braucu kristīties Budapeštas bazilikā – mans tēvs strādāja vadošā amatā, beidza karjeru kā ministra vietnieks, kāda tur baznīca… Egonam varēju uzticēties un atklāt lietas, kuras nebiju teikusi nevienam. Bijušais leģionārs neies klāstīt šādas ziņas tur, kur nenākas. Tā sacīt, rēta lūpas iekšpusē.

Liktenīgie gadi (1942-1945) palikuši iegrebti apziņā, izsūtījums uz Belomorkanālu (1945-1950) tāpat. Tas viss notika pirms manas dzimšanas, apmēram kā pirms mūsu ēras, bet gēnos viss ir. Kad Egonu izsūtīja, mans vectēvs Kungurā jau bija nomiris badā, atdevis atlikušo maizi manam tēvam, kurš toreiz bija puika.

Arī savā simtgadē Egons paliek nenosvinēts, pieminēts tikai garāmejot. Labi, ka apgāds „Zvaigzne” savulaik paveica svētīgu darbu, izdodot piemiņas grāmatu Viņu laiks. Egons un Edīte (2019), kuru sakārtoja Edīte Gūtmane un Ēriks Kūlis. Un pirms tam (2014) – Egona Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem. Tai uz vāka ir ļoti zīmīgs citāts: „Dieva vārds, viņam ir dvēsele. Katram kuģim ir savs raksturs. Ir tādi kuģi, tici man, kas ir labsirdīgi, un ir tādi, kas ir ļauni.” Manuprāt, Egons arī bija kuģis. Liels, ar dziļu iegrimi un nestspēju. Viņam allaž uzkrāva daudz.

Viņu nereti salīdzinājuši ar Hemingveju, lai gan… Hemingvejs bija ļaunais kuģis, kas aiz sevis atstāja katastrofas. Satriektas sievietes, nogalinātus zvērus, nodotu labvēli. Zinu, jo esmu apguvusi viņa biogrāfiju – vairāk gan sakarā ar savu iemīļoto autoru – F. S. Ficdžeraldu, kurš „izveda draugu un kolēģi ļaudīs” un saņēma par to melnu nepateicību. Es teiktu – neskati vīru pēc bārdas.

Egona aizraušanās ar lībiešiem un viņu kultūru savulaik „piesaistījās” arī man. Grāmatā Mūskrasta sāgas, ko izdeva apgāds „Daugava”, ir ne tikai vikingi, bet arī lībieši. Nemaz nenoliedzu, ka „gaišais vecītis” mani iespaidojis ar saviem stāstiem par klabautermaņiem – spokiem, kas klauvējušies uz kuģiem. „Jūras gars” viņš teica. Lībieši sakot „garā”. Tas, kurš dodot jūrniekiem norādījumus, kā rīkoties. Un, kad šis kuģi pametot, tas ejot postā. Ja nākot virsū viesulis, vajagot nolaist bikses un rādīt šim pliku dibenu. Esot jābļauj, lai šis kļūst tikpat pliks un apstājas. Šo pamācību atcerējos, kad Rīgā uznāca nebijusi vētra un manā guļamistabā nobruka griesti. Laimīgā kārtā tikai uz datora monitora, ne man uz galvas. Svelpa un kauca, nezinu gan, vai tā būtu mitējusies, ja izbāztu pliku dibenu pa logu. Neizmēģināju, bet sāku smieties. Tā Egons ar savām jautrībām man palīdzēja pat situācijā, kad no griestiem gāzās ūdens kā Niagārā.

Egons manā uztverē bija kā lībiešu mātes un tēvi – vēlīgs, izpalīdzīgs garā. Man žēl, ka viņš nesagaidīja barikādes un neatkarību – maz pietrūka, jo nebija lemts. Viņš bija pelnījis nesaņemtās prēmijas, ordeņus un goda zīmes, lai gan tam visam patiesībā nav nozīmes. Kā viņš teica – laiks visus noliek pa vietām, tas ir lietpratīgākais kritiķis. Man neprātīgi patīk stils, kādā Egons pierakstījis veco jūrnieku stāstus. Mūsdienīgi bez gala, kaut vai: „Esam uz lielā kuģa klāja, priecīgi, lustīgi! Arī kaut cik apģērbti – silts. Bet divas trešdaļas ir pliki. Pliki tie, kas izskrēja bez biksēm.” Vai tad dibenus viesulim būtu rādījuši? Lasu tālāk: „Pliki visi dieninieki – kapteinis un otrais stūrmanis, un jūras kadeti. Arī elektriķis un buru meistars no Hamburgas ar garo, melno bārdu un lielo vēderu – visa apakša plika, triko krekliņš tikai līdz nabai. Japānis un ķīnietis – tie arī puspliki.” Vai nav īsteni visaptveroša pasaules aina? Ielīksmota raugos, kur vēl „ieķerties”. Ir, kā nebūs. „Tātad tagad bij izdevīgs brīdis un paša reize, kad kuģis klārs jūrā iet. Bet ļaudis ķildojas un paģēr pavisam citādu kārtību.” Cik garda tā valoda, cik jauki, ka tā nav nogrimusi nebūtībā kopā ar šiem cilvēkiem! Slava Egonam! Esmu tikai stūrējusi jahtu un ar tauvu vilkusi ārā no ūdens dažu tur iekritušu, bet šie stāstiņi ir man. Izgaršoju visu, ko Egons atradis un pierakstījis, lai neaiziet. Kaut vai: „Arī bocmanis bij tāds ķūlis, viņa vārds Kārl Silabrams, ar šis līda kapteiņam biksēs.” Vai nav jāpārsmejas? „Atnāca šifslenderu kāķeris, kas mūs un mūsu lietas aizvestu malā.” Tulkojumos biju visvisādu terminoloģiju sastapusi, bet šitādu zelli gan vēl ne. Piefiksēju: „Es pagriežu par vienu špagu, un kuģis iet kā pa diegu”. Un: „Ir tādi, kas pa vētrām vien visu laiku cīnās”. Zinu, ka tā ir taisnība. Egons bija no tādiem. „Bet ir kuģi slepkavas, kur daudzi nositas. Viņš tevi sakropļo, cilvēki pārkrīt pār malu”. „Kuģim ir tāds pats liktenis kā cilvēkam. Cits noslīkst, aiziet bojā vai tāpat jūrā salūst, cits piedzīvo sirmu vecumu, un viņu noplēš dzelžos. Katrai lietai, ko cilvēks ir taisījis, viņš ir ielicis kaut ko no savas dvēseles”. Tas ir par pašu Egonu. Viņš visā, ko darīja, atstāja savu nospiedumu. Tādu kā firmas zīmi.

Kad braucu pie lībiešiem uz Mazirbi, pie baznīcas allaž atminos Līvu un viņa stāstīto par tās torņa glābšanu, kad uz Kolku – par kājgriežiem, kas griezuši nogrimušu kuģu jūrniekiem nost kājas ar visiem zābakiem, jo citādi šos laikam nav varējuši nomaukt.

Simtgade pienākusi un paiet, salikums izklājies, pārlūkots, aizmirsts netop. Citēju: „Kuģa deķis un visas vietas bij tik pilnas ar cilvēkiem, ka vairs nebij tiem rūmes, kam tiesības uz kuģa būt. Aizliedzējs bija, es stāvēju pie kuģa vārtiem un vēlēju tā cilvēkiem nākt uz kuģa, ka rūmes viņiem ir…” Šis ir fragments no Kārļa Einblūta dienasgrāmatas, kas tapusi 1906. gadā. Bet mainījies nav nekas – lai cik pilns, Egonam vieta allaž būs, viņš ir to pelnījis.

 

 

Dzejniece, rakstniece, tulkotāja Dagnija Dreika dzimusi 1951. gadā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības literatūras komisijas vadītāja, Itas Kozakevičas nacionālo kultūru savienības valdes locekle un daudzu grāmatu autore. Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs.