|
Džena Andersone
tu neesi saticis tēvu piecpadsmit gadus
tad saņem ielūgumu uz bērēm
neaizbrauc
autobusi kursē turp reizi dienā
uz labu laimi atšķir Bībeli
mīli savu tuvāko kā sevi pašu
gribot negribot aizdomājies
vai pietiekami stipri mīli savu tuvāko
atbildes nav un šī diena pagaist
kopā ar tūkstošiem citu
tad saulgriežu naktī redzi sapni
pie tevis atnācis tēvs
pirmo reizi dzīvē
viņš – pirmo reizi nāvē
saruna ris viegli un savādi
atmostoties tu jūti tu zini
ka mīli savu tuvāko pirmo reizi dzīvē
un pirmo reizi nāvē
sajūti sevī to daļu, kas mīl savu tuvāko sevī
mēģini apgūt neesamības mācību
kurā mīlēt savu tuvāko ar visu viņa prombūtni
svešo laiku telpu klusumu tajā
tu apjaut ka savs tuvākais ir savējais
vispārākajā pakāpē
nezinot vai jelkad esi bijis viņējais
vispārākajā pakāpē
taču tagad jūs abi pirmo reizi
tu dzīvē viņš nāvē mīlat savus tuvākos sevī
bet darāt to paralēli viens otram
nesaskaroties
* * *
pieraudāju pilnu vannu
vannas istabu virtuvi
tad vēl gaiteni istabu
tad jau es raudāju lejā pa kāpnēm
piecstāvu
mājas pagalmā
koki pazuda skatam
vien galotnes liesmoja zaļām lāpām
uz palodzes bažīgi raudzījās putns
pārpeldēt pāri vai pagaidīt
žūstam
* * *
viss kas atlicis pāri no vasaras tās
ir mūsu brauciens ar riteni
tu vedi mani uz velosipēda rāmja
pie katras sarkanās gaismas
skūpstīdams pakausi
maigi
neskarot lūpām
lija augusta sudrabs
vasara iztvaikoja reizē
ar laiku
tikai luksofori punktēja
vienvirziena trajektoriju
pilsētas kartē
aizmirstot iezīmēt zaļās gaismas
tās izdzisa kopā
ar smiekliem
pirmajos saules staros pēc lietus
* * *
tīra veļa pie tīras miesas
pie tīras, nesūrstošas virsmas
pie gludas, neskartas
ādas
tīras plaukstas ar siltu, sausu dvieli
tīrs krekls uz mitriem pleciem
tīri mati, slapji un neklausīgi
baltas kamejas ziepes
uz baltas izlietnes malas,
kur spuldze pārraksta tumsu
par gaismu, baltu un tīru,
kā
glancētu krītpapīru,
caurspīdīgu un plānu
kā
kristāla medūza Klusajā
okeānā
mirdz vientulība tīra, auksta un stipra
kā
slapjā
rozetē
ieslēgta elektrība
* * *
mana trauksme ir
proporcionāla
attālumam līdz mājām
manas bailes ir
proporcionālas
atslēgai durvju slēdzenē
manas dusmas ir
proporcionālas
naktī
nogāztam kokam
manas skumjas ir
proporcionālas
tavai slimības vēsturei
mana vientulība ir
proporcionāla
kontaktu sarakstam tālrunī
tikai mana asimetriskā
pasaule
nav proporcionāla nekam
* * *
vajadzētu saņemties
nesēdēt trešo stundu darbā
tik nekustīgi
maksā
taču ne slikti
vajadzētu saņemties
aizbraukt pēc teātrī
aizmirstā
termosa
kurš
vispār
ņem līdzi uz teātri termosu?
(turklāt
nozaudē
to izrādes laikā)
vajadzētu saņemties
aizvilkties uz parku
kur atstāju saulesbrilles uz soliņa vai zem soliņa,
kāpēc vispār oktobrī
jāsēž
lietū
uz soliņa?
(turklāt
saulenēs melnās kā
Gantenbeinam)
vajadzētu saņemties
pārrāpot pāri
šai dienai kā
gliemezis pārceļo
ceļmallapu tik noputējušu augusta smiltīs
kā
nūbiešu piramīdu
vajadzētu saņemties
nopirkt kalendāru nākamam gadam
varbūt, ka noder
vajadzētu saņemties nenovecot tik strauji
neslimot, neīdēt, neīgņoties, un pats galvenais
–
neskumt
(turklāt
grūtsirdība taču ir grēks)
vajadzētu saņemties
aizmirst, nu vismaz pārstāt domāt par vecākiem un bērnības traumām,
jo bērnība, it
īpaši bērnība, ir visīstākā
kalmāra spēle
vajadzētu saņemties
nečakarēt prātu, visvairāk sev pašai
vajadzētu saņemties
nebaidīties no augstuma, kukaiņiem, kaimiņiem, cilvēkiem
nebaidīties no tumsas un
ātruma
vai tumsai arī
ir
ātrums?
vajadzētu saņemties
neuzdot stulbus jautājumus,
nelamāt katru, kurš
jautā,
vajadzētu saņemties
pārstāt izlikties,
pārstāt gaidīt
rītu, nakti un vakaru
atgriešanos, savu augšāmcelšanos,
jaunos gadus ar ananāsu uz paplātes,
draugus, mīļākos, saprašanu,
atklāsmi par saņemtu piedošanu
vajadzētu saņemties
vismaz nokāpt no palodzes,
tad piekļauties zemei ar vaigu
un nostāties rindā
aiz skudras
pēc lietus pilienu
ūdens
* * *
vajadzētu vēlēties tādu košu, sarkanu kleitu
kā
parkā
sēdošai sievietei,
vajadzētu vēlēties būt tādai sievietei,
sēdošai parkā
bez steigas,
nu vismaz gribēt tādus matus kā
šampūna reklāmā,
mazu somiņu un to mikroskopisko sunīti,
nē,
sunīti tomēr labāk nevajag,
sunītis
–
tā
uzreiz ir atbildība,
bet es vairs negribu nekādus pienākumus,
nekādas rūpes, dalīšanos,
trauciņš
izžuvis sauss, ceļiniek, piedod
netieku gudra,
vai serdenis manī
pārlūzis vai tikai izrakstījies
tukšs, tukšs, tukšs, tik tukšs,
ka mana balss pazūd starp nullēm
nez, cik liels ir tas izsistais caurums man krūtīs
vai to maz izdotos paslēpt zem tās sarkanās kleitas
* * *
Ainiem
–
Japānas pirmiedzīvotājiem ziemeļu salā
Hokaido
ainas aiz loga statiskas neelpo nemainās
ventilators aplaudē
neatvainojas
precīzs esošo ainu skaits nenosakāms
lēsts līdz diviem simt tūkstošiem
ainu valodu zina vien simts ainu
aizlaiku sakuras ainas ainu sapņos
vītala zari izliecas jautājumburtos
asahi-dake virsotnē
trīs
īsi trīs gari
trīs
īsi signāli smiltīs bez pauzēm
yezo ziemeļu zemei atņemtie vārdi
birzguļo vulkāna pakājes kristālu
melnzemes smiltīs dzindzindzinnn
ainas airis nogrimis zvejojot baļķus
išikari līcī
kas neizsīkst ziemā
guļus uz elkoņiem pūķis dzer upi
spāres ar plīvuriem kustina gaisu
jūras tuvums tik sāļš
zemmēles ostā
izšķiļas boja no
čaumalas sprosta
izdīdzis rambutāns sakustas mostas
lukturi sadžinkst saklindzsaskand
sakliedzas ainas kā
ziemeļu sniedzes
spindz spindzeles džinkst džinksteles
svilpj lodes ložmetējos spriedze
ainas aiz loga statiskas neelpo lāči
rūsas apgrauztas apglaustas plaukstas
sensenajam ventilatoram hokaido
|
