Andris Dzenītis

 

ESEJA NR.19

ATKLĀTI SAKOT

Es nezinu, kā tas ir. Smilškastes viducī esmu iesēdies kā sviests kartupeļu biezputrā, grabinos ap krāsainu stikla lausku kolekciju, oranži krāsotu skārda spaini, dīvainas formas koka automašīnu bez diviem riteņiem, toties ar daudzkrāsainu auklu lielā metāla cilpā, kaut ko savā nodabā runāju, sejā vasara. Nesaprotu, kādēļ viņi visi apstājuši manu balto smilšu ovālu plašā perimetrā, it kā tās būtu kaut kādas atvadas vai bēres; skatās uz mani aizgrābtiem skatieniem, dažs – krampjaini savilktām uzacīm, it kā acis būtu „atzūmojušās” atpakaļ kādu metru caur pakausi, tālu ārpus sejas kā atvilkts loks. Daļa kā krustu pret lietuvēnu pret mani pagriezuši digitālo plāksnīšu acis, bet kāds pagalam salīcis kungs platā uzvalkā uz mani rāda ar zemu drebošu pirkstu. Klusums, kurā trūkst tikai mācītāja, vai arī kaut kur tālumā pamazām tuvojoša operatīvā transporta sirēna. Kas noticis? Vai kaut kas ir savādāk kā parasti? Nesaprotu.

„Viņš nu gan ir pagalam atklāts!” – kāds želejaini ķemmēts vīrietis noburkšķ un pavēršas pret blakus stāvētāju rožainā sarafānā, kura stāv sacukurojusies kā marcipāna figūra ar nedaudz pavērtu muti. Palūkojos uz sevi – man ir apģērbs. Bikses uz pareizo pusi, kreklam vīles iekšpusē, pogas – ārā. Mana āda ir veselīgā krāsā, nemanu sevī nekādas vērā ņemamas izmaiņas, ja nu vienīgi tas ir kaut kas, kas atrodas uz manas sejas vai muguras, ko nekā nevaru ieraudzīt. Bet ļoti šaubos – neatceros šodien ne ko krāsainu ēdis vai dzēris, neatminos arī kādu klupienu, kas būtu radījis rētas, asiņošanu vai norautu sterbeli apģērbam. Ar roku izbraucu cauri matiem – kunkuļus, mušas, saķepumus nesataustu. Stāvētāji stāv kā stāvējuši, mani aplenkuši. Dažiem, acīmredzami, tā stāvēt jau apnicis, novērsušies tie kaut ko knibinās, vēro purngalus, taču projām neiet, citi nemaz neskatās, tomēr joprojām turpina filmēt. Ja nu noder?

Šad tad sanāk iepazīties ar kādu marginālu personību:

– Tu tiešām spēlēji filharmonijas orķestrī? Kad? Nebiju tevi nekad tur manījis..

– Eh, nu jā, es jau esmu tāds… nemāku turēt muti, vienmēr saku, ko domāju. Kad jau varēja, tika no manis vaļā – iemeslu tak vienmēr var atrast.

Citkārt – kāda komponista atraitne:

– Nu jā, viņš jau ko domāja, to teica. Nepatika tiem „čiekuriem” pelēkajos uzvalkos. Diezgan ātri no repertuāra arī pazuda. Varēja lūgties un prasīt – vairs nespēlēja un citiem arī ieteica labāk jau nespēlēt. Sliktu slavu izplatīja ātri. Mazā dīķī ātri sāk smirdēt.

Nezinu, kā tas ir. Ne jau nespēlēt. Turēt vai neturēt muti. Dzīvoju. Vai patiesība un skaņas intensitāte decibelos ir korelējoši lielumi? Pēc skaņdarbiem, kuri beidzas skaļi un triumfāli, ovācijas, sausi statistiski, ir lielākas. Bet klusums var būt pilns aizgrābta īstuma. Vai arī ne. Skaļums var būt patiesība. Daudz neizturamāk rīb skaļš teātris, bet sarkano joslu decibelos pārsniedz dziļvagas klusums tur, kur klusēt nevajadzētu.

Bildē vēroju komponista Alfrēda Šnitkes kapakmeni – melns granīts, piecas zeltītas līnijas, pauze, virs pauzes – fermāta, bet apakšā – trīs „fff” zīmes – „fortississimo”!

Bet tikpat labi varētu būt arī kaps, kur bukšos apslēptā monitorā visu laiku rāda Toma un Džerija multenes, bet, pie priedes piesiets, pieejams kafijas automāts, kur par vienu eiro piecdesmit, kuri nevienam un nekam netiek ziedoti, iespējams dabūt lati vai espresso, kamēr tur apakšā, patiesībā, neviena nav – ar kolorīto atmiņu vietu godinātais personāžs sen nokurināts, sabērts plastmasas kulītē, kura savukārt sen jau kā izkaisīta virs Lielupes kāpām un tagad viņi abi tur plivinās vienā decibelu zonā ar Šnitki. Vai ziema, vai vasara.

Kāda sena darba kolēģe reiz man rakstīja, ka tad, kad pārņem neziņa vai nedrošība, viņa vienmēr atceras, ka var taču izpausties tik atklāti un personiski, kā es to darot. Nezinu, kā tas ir. Un vai tas ir labi? Kā pasakā „Palle viens pats pasaulē”? Iztēloties, ka staigā pa pilsētu, kurā neviena nav, darīt visu, kas labpatīk? Nevēlos te satikt nevienu, kurš norādītu, kā būtu jādara pareizāk, kuru sētas stabu labāk nekustināt un ar kurām durvīm var dabūt pa ausi, ja pārāk rūpīgi klausīsies, kas aiz tām notiek.

Kad lekni saaugušas, (varbūt) ērču pilnas pļavas vidū šņukst dzīva un kaila sirds, pie tās, protams, došos pa pašu nātru pudura malu, apejot mēslu čupas, dūksnājus, pieļaujot, ka gan jau kādā no tiem iešļūkšu, varbūt apdedzināšos, bet iešu pa iespējami taisnāko ceļu. Laikam jau nekad nekavēšos pļavas malā, blociņā skicējot iespējamās stratēģijas, virzienu trajektorijas, domājot, vai vispār iet, jo nevar jau zināt, vai tas, kas tur vidū smeldz, vispār ir sirds, vai tā ir dzīva, vai tai sāp, un galu galā – vai tur kaut kas vispār ir? Vai tas attiecas uz mani? Varbūt varu to ignorēt? Nedomāju arī par to, vai kādā veidā nebūšu diskriminējis siena pļāvējus, kam pēc tam manis nostampātā zāle būs jāpļauj. Eju tur, jo jūtu, ka sirds ir.

Nuja, ka sāpēs. Tā ejot sāpēs ne tikai sirdij, bet arī nātrēm, skudrām, smilgām, noliektām balandām, kas zina – kādam zalktim. Sāpēs vairāk tev, mazāk man. Sāpēs vairāk man, mazāk – tev. Sāpot mēs būsim sadzirdējuši, vismaz kādu brīdi klausījušies viens otru. Pat tad, ja pēc tam nekad vairs nesarunāsimies, viens otru izmetīsim no feisbuka un nobloķēsim vacapā. Pat tad, ja pasaule pamazām iztukšojas?

Tikai samērā nesen sāku ievērot, kā gadiem ejot pasaule ap mani iztukšojas. Kā tajā Palles pilsētā. Paliek tikai tas, ko bez brillēm varu saskatīt kā īstu. Varbūt tā jābūt! Vai tā jābūt? Skaļklusums, skaļskaļums vai klusskaļums var būt riebīgs, derdzīgs, kaitinošs. Es par to neraudu, nesūdzos. Ej! Pagriezies un ej, ja gribi!

Arī no manas palodzes, no manis paša elkoņa kādu reizi tev uz galvas ir uzkritis ģerāniju pods. Es tā negribēju, piedod! Es domāju. Vai TAD es domāju tikai par sevi? Tad uztver to kā manu atvainošanos.

Arī man pakausī ir trāpījis tavs it kā nejauši no karnīzes atdalījies ķieģelis, kurš, kā stāstīji, izkustējās, jo sava prieka nenormālībā kā negudrs lēkāji pa dīvānu savā septītā stāva jumta dzīvoklī. Es par to uzzināju tikai pēc tam, kad no bezsamaņas biju atjēdzies slimnīcā. „Savu ķieģeli nedzirdēsi” – ir tāds stulbs joks. Tāpat kā neredzēsi ausis, nevienam nepaziņosi, ka esi aizmidzis vai miris.

Es nezinu, kā tas ir. Smilškastes viducī esmu iesēdies kā sviests kartupeļu biezputrā, grabinos ap krāsainu stika lausku kolekciju, oranži krāsotu skārda spaini, dīvainas formas koka automašīnu bez diviem riteņiem, toties ar daudzkrāsainu auklu lielā metāla cilpā, kaut ko savā nodabā runāju, sejā vasara. Man garām lielā ātrumā traucas izplūdušas kustīgu ķermeņu ēnas, kurām ir pilnīgi vienalga. Ēters ne brīdi nestāv uz vietas, neko nevar saskatīt. Nekā nav. Neviena nav. Viss ir kustībā. Viss ir aizklāts un virpuļojošs. Vēl nekas nav atklāts vai arī ir kļuvis ļoti aizklāts. Kas noticis? Vai kaut kas ir savādāk kā parasti? Es esmu tāds kā vienmēr. Nemāku nebūt es. Atklāti – nemāku būt aizklāts ne-es. Atklāti sakot – tagad gan jūtos atklāts.

 

Esmu komponists, kurš mūziku raksta nu jau 40 savas dzīves gadus, lai arī nemaz tik vecs vēl neesmu. Tomēr vienmēr man licies svarīgi savām skaņām meklēt arī apstiprinājumu, paralēles, sakarības, līdzdarbības arī vārdos, krāsās, dažādās citās formās, kuru pārvaldīšanā sevi par ambīciju pilnu profesionāli saukt nevarētu. Un tomēr – vārdi ir zināma pašterapija, dienasgrāmata, atmiņu un noskaņu grupēšana, kurā vēlāk arī pašam ir interesanti ielūkoties, un, cerams, tas var šķist interesanti arī vēl kādam. Ja tā ir – laipni lūdzu manā pasaulē! Gadā, kurā manā dzīvē ir notikušas būtiskas pārmaiņas, pievērsos esejas žanram.