|
Elīna Līce
dzeja un domas
*
lēni rit laiks
kā brūce
no kuras
plūst
zieda smaržpilnā asins
ik lāses galā
briest jauna vasa
lēni rit laiks
kamolo
un neiztinas ---
apokalipses
I
asinslauki dievību traukos –
palūk čakmola* profils
sastindzis vērīgās gaidās
zeltspārnu mušiņas – tūristu pūļi
trizuļo maldās
Piektās Saules* slīpenam galdam
plakstiņš jau raustās
II
kurjers vārdā sieviete
iznēsā dzīvi
nokalpojušo atdod
deviņām mocībām
III
šī pilsēta smaržo
pēc nedzēšamām skumjām
asinis izkropļo
ielu vaibstus
šī pilsēta atsedz
mežonības iekšas
es nezinu par kuru pilsētu tu runā
–to ir daudzas
*rituāla figūra
*pēdējais laikmets maiju mitoloģijā
*
es dzirdu nākam dzīvi
dzejoļos
izglāstu jūtas no čaulām
dzejoļos
iegrimstu sevībā –
dzejoļos
uznirstu ar atziņas zivi
dzejoļos
ja kāds mani atvērs
tad dzejoļos
ikdienības jātulko prozā
un to es nevēlos
ja kāds vēl mani mīlēs
tad dzejolī
šai Dieva noliktajā olī
pasaules dārza
malējā stūrī
*
Mēs noskūpstām sakāvi,
tās lūpas aukstas–
ciļņi nodomu pieminekļiem,
ar reibumu apvilcies plencis.
Noskūpstām sakāvi,
neuzdrošinoties izteikt
tās (briesmīgo) vārdu…
*
mana dzīve
zem diviem virsrakstiem
“kā piejaucēt nāvi”
“kā piejaucēt bailes”
*
Sasiluša žoga smarža,
tauriņš, kas atgriežas uz kājas,
bīstos, ka nejauši
tam/ nolauzīsi spārnu,
sasiluša koka smarža,
tas ievilcis skabargas sevī,
pagaidām.
*
ja nu rūsa
viss kas no tevis
ja nu tur lejāk
vēl tikai rūda
un negribas vēlreiz
ārdēties
atņemt no sevis
dienu staipekņus, duļķes
atšķelt nebīstoties
no saindēšanās
vai tad asins
nav jēla un atklāta
vai tad asinis
nav sārts
*
viss kas par mani pateikts
vien norādes
ceļš met ādu
sulodams
ceļš vēro sevi
ar uzasinātu līksmi
kā tauriņu ķeramais
vai laso
kā tie mākoņi
pamanās noskūpstīt
šo putnu
ar sakļautajiem spārniem
Domas
Paldies Tev, Dievs, ka Tu man esi!
Paldies Tev, Dievs, ka Tu ar mani esi!
Paldies Tev, Dievs, ka Tu Esi!
*
Mīlēt ir
sirdsveidīgi izplesties.
*
Dzeja ir izbēgšanas un iebēgšanas mēģinājums.
*
Ieredzu sevi par tevis redzēšanu labā gaismā.
*
Maigums ir pilnīgs bezļaunīgums.
*
Jūtas ir mani iemīļotie pedāļi.
*
Es tik ļoti gribēju redzēt to, kā nav, ka arī saņēmu to, kā nav...
*
Sapņa āda ziedlapas trauslumā.
*
Viss, kas manī dzīvo, ir Dzīve.
*
Notikumu zīmes manā sejā–
arī nenotikušais.
*
Mana dabiskā smarža ir mīlestība.
*
Skaties, ka tev pašai savam laimnesim nav jāpienes laime!
*
Puika stāv, izbolījis muti.
*
Pārdzīvojumi lieliski uzasina spalvu.
*
Mani dienas ienākumi ir daži dzejoļi.
*
Mēs nākam atpakaļ uz savu gūstu – gandrīz vienmēr.
*
Es mācos tev pielikt punktu.
Pēc daudzkārtējām daudzpunktēm tas ir sasodīti grūti.
*
Mēs atstarojam
viens otra piesardzību.
*
Pat, ja tevi nesaista nekas,
esi Kaut Kas.
*
Kārdinājuma būtība–
atkārtoties.
*
Viss, kas ar mani notiek, mani rada...
*
Ļoti izplatīta parādība – mīlestībiņošanās mīlestības vietā.
*
Aizņēmumi klejo no viena autora pie otra. Bet vai tādēļ kāds būtu
kļuvis nabagāks?
*
Mirklim piestāv
viegluma švīksts.
*
Sacietējis maigums
izpaužas kā ievainotība.
*
Gaistošas mežģīnes debesīs –
ceļš uz kādu no romām.
*
Uz atkal uz ceļa
atkalas izbāztā mēle.
*
Vai dzejolis pagaidīs,
kamēr runājos
ar ikdienas dzīvi?
*
Kūp jūras mute.
Vai vakar bijušas dzīres?
*
Vai domāt par dzīvi
ir to piedomāt? |
