Lāsma Gaitniece

 

Andreju Lihtenbergu pieminot

 

Šogad aprit 45 gadi kopš savulaik ļoti populārā latviešu dziedātāja Andreja Lihtenberga (22.05.1938.- ziema 1979.) traģiskās bojāejas. Lihtenbergs cēlies no ļoti cienījamas dzimtas – viņa vectēva Augusta Bangerska brālis bija Latvijas pirmās brīvvalsts Kara ministrs, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Savukārt dziedātāja tēvs – leģionārs Arvīds Lihtenbergs nošāvās Volhovas purvā, lai netiktu saņemts gūstā.

Patriotu mēnesī novembrī, kad tiek svinēta mūsu valsts dzimšanas diena, dziedātāja piemiņai viņa dzimtenē tiek veltītas dažādas aktivitātes, kā, piemēram, radio pārraides un publikāciju sērija, kā mērķis ir mūsdienu cilvēkiem atgādināt par šī mākslinieka devumu, kā arī viņa nelokāmo nostāju attiecībā pret padomju varu un tās pakalpiņiem.

Netipiski, taču pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Andreja Lihtenberga repertuārā bija vairākas patriotiskas dziesmas. Viena no tām – Raimonda Paula komponētā „Tautas acis” ar dzejnieka Māra Čaklā vārdiem. Ar šo dziesmu Lihtenbergs pabeidza savus koncertus, turklāt pēc publikas vēlēšanās to vajadzēja izpildīt vairākas reizes. Tāpat viņš nebaidījās izpildīt dziesmas „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, „Paliec sveika, baltā bērzu birze”, „Zilais lakatiņš” un citas, kas tolaik skaitījās aizliegtas. Patriotiski motīvi konstatējami arī dziesmā „Ugunssardze” no cikla Ugunsdzēsēju dziesmas (1978) un citās. Piebilstams, ka Lihtenbergs labprāt dziedāja arī angļu un vācu valodā. Vācu valodā dziedātājs varēja arī sarunāties – viņš šo valoda prata. Dziedātājs strauji kļuva populārs gan savas samtainās balss, kurai līdzīgas vēl aizvien neatrast, gan staltā izskata, gan manieru dēļ.

Būdams pašapzinīgs un lieliski apzinādamies savu vērtību, Andrejs Lihtenbergs sāka „spēlēties” – apzināti kaitināt padomju varai uzticamos kalpus. Viņam piemita padomju cilvēkam neraksturīga, krāšņa stila izjūta – dziedātājs uzstājās, ģērbdamies spilgti zilas krāsas biksēs ar paplatinātiem galiem (kļošenēs) un spilgti oranžā kreklā. Spilgtāka iespaida radīšanai viņš šad tad izmantoja žabo – mežģīņu vai smalka auduma krokojums, ko izmanto tērpa rotāšanai tā krūšu daļā vai pie kakla izgriezuma. Kāpēc to mūsdienās ir svarīgi pieminēt? Tāpēc, ka padomju okupācijas laikā tas nebija pieņemami un tā rīkoties uzdrošinājās vien retais. Lihtenbergs bija arī viens no pirmajiem, kurš dziesmu izpildīšanas starplaikos dažkārt no skatuves ar publiku sarunājies, kas arī līdz šim nebija pieņemts, turklāt šad un tad atļāvies pretvalstiskus vai vismaz divdomīgus jokus.

Pienāca 1979. gada 20. janvāris. Diena, kad dziedātājs izgāja no savām mājām Lapmežciemā un bezvēsts pazuda. Viņš intensīvi tika meklēts vairāk nekā mēnesi, līdz februāra nogalē beidzot izdevās atrast līķi. Pēc oficiālās versijas Andrejs Lihtenbergs bija izdarījis pašnāvību, pakaroties kokā, taču šai versijai ticēja vien lietas izmeklētājs un viens otrs čekists. Zinot mūziķa cīnītāja raksturu, kā arī regulārās domstarpības ar padomju varu – ar dažādām iestādēm, varasvīriem, 98 procenti laikabiedru saprata, ka notikusi slepkavība.

Lai dziedātāja devumu aizmirstu, liels „paldies” sakāms Ilmāram Janovičam Īvertam, kurš aizliedza atskaņot Andreja Lihtenberga dziesmas pa TV un radio. Kļūdams par Latvijas TV un Radio raidījumu komitejas priekšnieku, Īverts rūpīgi „iztīrīja” šo masu mediju arhīvos uzkrātos materiālus no visa, viņaprāt, komunistiskajai ideoloģijai nepiedienīgā.

Paldies Dievam, šī komunista nodoms neizdevās, jo Andreja Lihtenberga vārds un devums nav aizmirsti.