CEĻOJUMS UGUNSZEMES AZERBAIDŽĀNAS KULTŪRĀ

 

Azerbaidžānas mūžīgie dārgumi UNESCO
– Rīga: „Domas spēks”, 2024., 72 lpp.

Teksta redaktore Dr. Nigara Sultanova; tulkotāja Madina Mustafejeva

 

Kaut arī Latvijas galvaspilsētu Rīgu no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku šķir turpat 3100 kilometri, gan abu valstu kultūras sakari, gan sadarbība starp dažādu nozaru pārstāvjiem kļūst arvien ciešāka. Pavisam nesen lasītājiem Azerbaidžānā viņu dzimtajā valodā kļuva pieejams latviešu rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa pirms simt gadiem pirmoreiz izdotais romāns Nāves deja, ko tulkojusi Dr. Nigara Sultanova. Zinot, ka no 1915. gada novembra līdz 1918. gada beigām mūsu klasiķis kopā ar savu dzīvesbiedri un meitiņu Liliju dzīvoja Baku un savus tā laika iespaidus ir attēlojis iepriekš minētajā romānā, kļūst saprotama tulkotājas izvēle azerbaidžāņu valodā pārtulkot tieši šo darbu. Romāna Nāves deja tulkojumu izdevusi viena no lielākajām Azerbaidžānas izdevniecībām „TEAS Press”. Savukārt, lai iepriecinātu latviešu lasītāju, 4. septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (Vecrīgā) telpās notika prezentācija grāmatai Azerbaidžānas mūžīgie dārgumi UNESCO. Teksta redaktore ir Dr. Nigara Sultanova – Azerbaidžānas Republikas vēstniecības Latvijā vēstnieka Elnura Sultanova dzīvesbiedre, kura nepilna gada laikā perfekti apguvusi latviešu valodu. Tulkotāja ir Madina Mustafejeva.

Tāda veida izdevums par ugunszemes Azerbaidžānas kultūru, mākslu un arī dabu latviski laists klajā pirmoreiz. Grāmata strukturēta divās daļās. Pirmajā tiek vēstīts par materiālo kultūras mantojumu, kā, piemēram, Baku pilsētas valni ar Širvanšaha pili un Jaunavas torni, Gobustānas akmens mākslu, ieskaitot akmens mūzikas instrumentus, seno Šeki pilsētu ar grezno hana pili kā vienu no lielākajiem dārgumiem šajā apvidū, Hirkanas mežu un citām vietām. Otrajā daļā lasītājs daudz jauna var uzzināt par Azerbaidžānas nemateriālo kultūras mantojumu. No izdevumā iekļautā daudzveidīgā piedāvājuma latvietim, iespējams, vislabāk zināmais varētu būt tradicionālā azerbaidžāņu paklāju aušanas māksla un varbūt arī azerbaidžāņu mugams – unikāla mūzikas forma. Kādēļ tieši tas? Tādēļ, ka „pirmie azerbaidžāņu mugamas dziedātāju ieraksti tika veikti 1906. gadā Rīgā 'Gramophone' firmā” (25. lpp.). Vēl nodaļā „Nemateriālais kultūras mantojums” uzzināms par dažādām šīs tautas svinību reizēm, piemēram, tradicionālajiem granātābolu svētkiem, kā arī par nacionālās virtuves meistarstiķiem, piemēram, dolmu, kas lielai daļai latviešu samērā sveša, plakanmaize, kā arī tēja. Jā, patiesi, azerbaidžāņu dabīgās tējas, ko ugunszemē pieņemts pasniegt kopā ar saldumiem, cukuru, citronu, ievārījumu (tajā skaitā valriekstu ievārījumu) vai žāvētiem augļiem, ir pieskaitāmas pie šīs tautas nacionālās kultūras stūrakmeņiem. Gan Azerbaidžānā, gan kaimiņvalstī Turcijā „tējas kultūra [..] simbolizē viesmīlību, sociālās saites un svinības kopienās” (62. lpp.). Šī dzēriena baudīšana kļuvusi par rituālu katrā azerbaidžāņu namā, taču katrā valsts reģionā tai raksturīgas savas nianses. „Tējas kultūra Azerbaidžānā iedvesmoja daudzveidīgas mākslinieciskās izpausmes formas, veidojot dzejoļus, tautasdziesmas, leģendas un pat sakāmvārdus. Viens no šādiem sakāmvārdiem atspoguļo tējas pasniegšanas paradumus dažādos reģionos: Kā Azerbaidžānā pasniedz tēju? Šeki – ar joku, Baku – ar smaidu, Lankaranā – ar cieņu, Tovuzā – ar diženumu, Gandžā – ar gudrību, Šušā – ar lepnumu, Agdamā – ar mūziku un visur – ar laipnību” (62. lpp.). Rakstot recenziju, izvēlējos tieši šo piemēru, jo ar tā palīdzību vēlējos parādīt, ka par katru no grāmatā atspoguļotajām materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām iekļauts plašs, vispusīgs un interesants apraksts. Kopumā senā ugunszeme lepojas ar 28 savas kultūras elementiem, kas iekļauti UNESCO sarakstos.

Grāmatas vēstījums bagātīgi papildināts ar fotogrāfijām, kurās apskatāma katra no tekstā aprakstītajām lietām. Izdevuma noslēgumā iekļauta informācija par tām kultūras vērtībām, kas iesniegtas provizoriskajā sarakstā.

Šis izdevums ir Azerbaidžānas Republikas vēstniecības Latvijā un Azerbaidžānas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības UNESCO kopprojekts, kas īstenots ar Azerbaidžānas Republikas UNESCO Nacionālās komisijas finansiālo atbalstu. Grāmata izdota par godu Azerbaidžānas Republikas un Latvijas Republikas diplomātisko attiecību nodibināšanas 30. gadadienai.

Un visbeidzot, ja kāds man jautātu, kāpēc šo grāmatu ieteicams izlasīt latviešu lasītājam, mana atbilde būtu īsa – lai labāk sagatavotos ceļojumam uz Baku un citām Azerbaidžānas pilsētām!

Lāsma Gaitniece