Jaunā Gaita nr. 319. ziema 2024
|
Kristīne Jučkoviča literāri izglītojusies gan rakstniecības maģistrantūrā Liepājā, gan literārajās akadēmijās; raksta dzeju un prozu. 2024. gadā izdevniecībā „Latvijas Mediji” iznācis viņas pirmais romāns Nesaki ne jā, ne nē. Šī dzejas kopa tapusi Ivara Šteinberga un Ronalda Brieža vadītajās darbnīcās.
|
 |
|
Kristīne Jučkoviča
bērnības mīļākā grāmata
varones autobiogrāfiskā poēma varētu vēstīt par kapakmeni no kura aizlienēts viņas vārds bērnunamu, kurā izkalpināšana, nostrādināšana un izsmiekls plaukst kopā ar rūtainiem galdautiem un priekšautiem
viņas laimīgā stunda būtu apvīta efejām un aizdomām par pedofiliju jo mācības apmaksājis kāds inkognito cukurtētiņš taču viņa iztēlojas, iedomājas, sapņo un vienīgais, pēc kā patiesi izsalkusi, ir piederēt, un pavisam nedaudz – kļavu sīrupa uz tikko ceptām pankūkām
tad viltvārdis ielaužas viņas dzīvē un iegūst tīru mīlestību visur neziņa, apmāns, noklusēšana līdz pat īsti, neapstrīdami un patiesi laimīgajām beigām
es raudu visi raud
P.S. ā, starp citu, viņa grib būt rakstniece
* * * sviestainiem pirkstiem nopleķotas Kaspara Zalāna telegrammas brēc uz mani: es esmu tava iedvesma TAVA IEDVESMA liec nost Štelmaheri es rakstu franciski, redzi?
visas iespējamās zāļu formas ir norītas izšķīdinātas kuņģī apskaidrota rītdiena bez sāpēm neklibo neklibo vairs
nenolasīta telegramma uz slimnīcu mosties mīļā mosties vai tu esi dzīva? bez atbildes
mūsdienu telegrammas ir whatsapp ziņas izlasītas tāpat – bez atbildes
Marta spēlē
kad 1941. gada 5. jūnijā Argentīnā piedzima pianiste Marta Argeriha tava māte vēl nebija dzimusi, tēvam bija seši gadi viņš tikko bija sācis pīpēt kareivju pamestos cigarešu galus tiešām nezini šo pianisti? viņa ir pasaulslavena brīnumbērns, sākusi spēlēt trīs gadu vecumā tad Otrais Pasaules karš vēl nebija beidzies tomēr tava māte bija piedzimusi un izdzīvojusi netieši nodrošinot, ka pēc trīsdesmit gadiem ieradīsies tu Argerihu ģimene pēckara Eiropā atgriezās 1955. gadā kad tavas mātes ģimeni pameta tēvs – dzērājs un kauslis nedaudz vēlāk sešpadsmit gadus vecā Marta uzvarēja klavierspēles konkursos Šveicē un Itālijā bet tavu tēvu pirmoreiz izmeta no tehnikuma kā valsts ienaidnieka dēlu lai gan bija jau Hruščova atkušņa laiks sešdesmito gadu sākumā pianistei bija mākslinieciskā krīze – viņa gandrīz pameta klavierspēli un kļuva par ārsti jo nenonāca skolā pie Vladimira Horovica Ņujorkā tava māte toties aizbrauca uz profskolu, kur deva ēst un ģērbties bet tēvs pirmoreiz apprecējās, un viņam bija studentu kāzas tomēr pasaulei paveicās, un Marta turpināja spēlēt Listu, Čaikovski un Rahmaņinovu tava māte satika tavu tēvu, un padomju valstij par prieku neplānoti radies tu Martai piedzima trīs meitas no trīs dažādiem tēviem bet viņa tikai spēlēja, spēlēja un spēlēja, kļūstot par pasaulē labāko pianisti saņēma Grammy, ordeņus un gada mākslinieka titulus kamēr tu kāpi, kāpi un kāpi hruščovkas piektajā stāvā kur deviņdesmitajos jums bija divistabu dzīvoklis kā visiem kārtīgiem latviešiem un tad pienāca tava kārta bērniem un nebeidzamam darbam tavs tēvs par Martu un viņas spēlētprasmi uzzināja tikai sava mūža pēdējā gadā kad viņa kopā ar Gidonu Krēmeru ieradās Cēsu koncertzālē Bēthovena 2.klavierkoncertā izspēlēt savu un arī tavu dzīvi
* * * pāri siena zārdiem purpursārtām atblāzmām pāri svešā dārzā kazbārdis sārtbaltiem ziediem goda vārtus kā kārtis debesīs izstiepis izčukstējis buramvārdus vakara mieru pārpārēm baudījis nu pāri Bārtai baisu saulrietu sadimdina
nāc manā dārzā gaišmati bezvārdi es tev nepārmetīšu par Pērkondārdu saukšu asinssārti kāvi pārpeldēs debessjumam – tavi ceļavārdi sakārti vārtu staba galiņā vēl nenoskārsti manu dvēseli ar vienu vienīgu pusvārdu izārdījuši
Velgas Kriles motīvs
I pa vienu stariņu, pa zilu dzīsliņu es aiziešu projām. mani pavadot snigs ceriņziedu sniegs lauzdams ozolzarus vēl neplaukušus, nemodušos būs nakts, un mēnesnīcā liesmos mana ēna zili sprēgās ledi, zila bezgalība līs maigumā trīsēs cerību putni uz baltā lielceļa un lietus mīlas skūpstu un baltu, pelnu ieskautu puķi man sniegs es aiziešu, paliekot upuru birzē, strazda dziesmā es būšu nemeklējiet miglā un kūpošā rudens pavardā, katra koka ēnā un zvēra sirdī tur es būšu radusi mieru ja tāds vispār ir
II ļauj saplūst ar zemi šo zeme ir laba tā ņem klēpī un ieskauj manu kaistošo miesu nemierīgo prātu paglābj un pasargā vai tas beidzot ir ilgi gaidītais miers? vai dosi man ziņu, Dievs par to, cik bezgalīga un mūžīga ir vientulība? starp piedzimšanu un nāvi garantēts ir tikai zaudējums
III neziedēja ābele tūces neplīsa vālodze sauca pamirdama asinis izlija no mātes klēpja ieskrēja vējš nolieca zemē – nelauz, vējiņ ziedēšu citgad – ieskrēja melnais vīrs nodraudēdams – nekauj, vīriņ dzemdēšu citgad – citgad ābele ziedos līks citgad māmiņu neatradīsi
IV zilzili ceriņi maigi kā jūra cerību rītā rasas pilienā viz piedošana
|
