Maksims Krivcovs

Dzejas no šaujamlūkas

No ukraiņu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

* * *

Viņš pārcēlās uz Buču 2021. gada marta vidū,

noīrēja mazu dzīvoklīti puspagrabā un sadabūja kaķi,

kura spalva bija eklēra glazūras krāsā.

Viņš gāja uz angļu valodu, trenažieru zāli un grēksūdzi,

viņam patika skatīties, kā snieg sniegs

un kā iela izgaist miglā.

Viņš klausījās Radiohead, vecus Okean Eļzi albumus,

                klausījās lietū, pērkonā un meitenes sirdspukstos,

tās, ar kuru viņš iemiga mazajā puspagraba dzīvoklītī

un ar kuru modās mazajā puspagraba dzīvoklītī,

skūpstīja viņas silto seju,

pieglaudās viņas iesvīdušajam augumam,

ar roku nira viņas matu vilnī

un plosījās tur kā muša zirnekļa tīklā.

Viņa pameta viņu rudenī

kā putni pamet mežus,

kā inženieri fabriku pēc maiņas beigām,

un aizbrauca uz Poliju,

lai paliktu tur.

Viņš paņēma kūkai līdzīgo kaķi

un sacīja: „Kaķi, mums jābrauc,

ar mums kā rīts,

kā dzīve,

kā slimība

ir noticis auksts

kā ledus

karš.

Mācību stunda, ko sauca „Mierīga dzīve”, ir beigusies.”

* * *

Iela izgaist miglā,

līst lietus,

tajā neviens neklausās,

kaķis izskrējis laukā un viņu sauc „vējš”.

Uz krusta kā uz ID kartes rakstīts:

„Še dus numurs 234, mūžīgu piemiņu tam.”

Viņa sapņoja par ceļojumu uz Patagoniju,

par romānu ar rokmūziķi,

par reinkarnēšanos carienē vai zivī,

trausla kā brilē krēma virskārtiņa,

ievainojama kā mīlestība,

izbirst kā smiltis starp pirkstiem

un pazūd,

izgaist,

nav.

Viņa mīlēja savu velosipēdu,

saldējumu ar kondīšpienu,

vāca nodzeltējušas lapas

kā pastmarkas,

mīlēja skatīties mākoņos,

tādos kā popkorns, ko izbārstījis

nevīžīgs puika kinoteātrī.

Viena klimta pa kalniem,

lai veiktu meža un gaisa inhalācijas,

vāca piparmētras un ugunspuķes,

vāca zvaigznes, saliekot tās atmiņā

                kā fotoalbumā.

Viņas tēvs gāja bojā četrpadsmitajā,

viņai bija četrpadsmit, kad mamma aizbrauca uz Itāliju

un neatgriezās.

Viņai nebija attiecību, jo arvien gaidīja

                rokmūziķi.

Kad ziema nolēma palikt

vismaz līdz nākamajam rudenim,

skaļi un sāpīgi pavēstot par to,

un ielās oda pēc

klusuma šausminoša,

uguns un zemes,

un aizlaidās vārnu bari,

viņa neapjuka.

Augšējā plauktā sadabūja burciņu

ar kaltētām asinszālēm un mārsilu,

savārīja zāļu tēju,

ielēja termosā

un aiznesa uz posteni

Zemessardzes puišiem.

Uz krusta itin kā ietetovēts:

„Še dus numurs 457, mūžīgu piemiņu tam.”

Viņa dzīvoja blakus parkam

nelielā mājā,

baroja vāveres,

baroja suņus,

baroja žūpas,

bija sargātāja – rudens

un atmiņu

izkaisītu kā cukurs.

* * *

Viņai bija 54,

viņa strādāja komunālā uzņēmumā,

nēsāja darba tērpu „Epicentrs”

un brauca ar velosipēdu.

Krāsoja nagus tumšsarkanus,

krāsoja lūpas tumšsarkanas

un katru nakti viņai rādījās tumšsarkani sapņi.

Viņa skatījās raidījumu „Runā Ukraina”,

slaucīja asaras ar baltu kabatlakatiņu,

atcerējās bērnību –

cik silta tad bija saule,

pirms miega lasīja Kokotjuhu[1]

un lēca, kā peldētājs ūdenī, savos sapņos,

tumšsarkanos kā nagi,

tumšsarkanos kā lūpas.

Gaidīja sestdienu,

lai noslaucītu istabās putekļus,

izmazgātu drēbes,

izceptu šarloti

un domātu par pagātni.

Viņu nokāva piektajā martā,

kad viņa atgriezās savā ielā

ar velosipēdu,

nokāva, kā nakts nokauj dienu,

kā rudens nokauj vasaru,

sita krustā ar ložmetēja kārtu.

Uz krusta kā uz sludinājumu dēļa rakstīts:

„Še dus numurs 451, mūžīgu piemiņu tam.”

Ielās un laukumos jaunas Golgātas parādījušās,

tikai lodes naglu vietā,

tikai artilērija šķēpu vietā.

Gribējās

skaitīt dienas līdz vasarai,

skaitīt kaķēnus,

skaitīt bērnus,

aizmiegot skaitīt līdz simtam.

„Še dus numurs 176, mūžīgu piemiņu tam.”

„Še dus numurs 201, mūžīgu piemiņu tam.”

„Še dus numurs 163, mūžīgu piemiņu tam.”

„Še dus numurs 308, mūžīgu piemiņu tam.”