Jaunā Gaita nr. 319. ziema 2024

Ilze Lāce ir juriste un tulkotāja, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus, stāstus raksta kopš 2014. gada. Debijas krājums Baloži uz Žozetes jumta iznāca 2020. gadā, nākamais – Sarunas uz sētas kāpnēm, 2022.gadā. Šogad novembrī iznācis trešais stāstu krājums Plēšputnam līdzi.

Ilze Lāce

Juze un čekas kāpurs

 

Kāpņu telpa oda tieši tāpat kā pavirši saļēpinātā deviņstāvu māja Imantā, kur, tuvojoties kaut kādai asiņainā kara jubilejai, Juzes vectēvam bija piešķirts četristabu dzīvoklis, proti, pēc kaļķa un cementa. Avīžu un žurnālu tornis bija uzbūvēts pirms vairākiem gadiem, bet, acīmredzot, tikai ārkārtas situācijām domātās kāpnes palikušas nemīlētas – helsistu kustība vēl nebija pat iedīglī, tāpēc visi izmantoja liftu, par veselīgu bezmaksas fitnesu pat neiedomājoties, bet pīpmaņi, pretēji ugunsdrošības noteikumiem, kūpināja redakcijās. Tā nu augstceltnes kāpņu telpa bija palikusi bez kaut cik omulīgākas apdzīvotības smakas.

Juze īsu brīdi mīņājās vestibilā, sakaunējusies par savu iztapību. Bija atskrējusi teju pusstundu pirms noteiktā laika. „Un nestāsti te sev, ka tu gluži vienkārši visur un vienmēr ierodies bez nokavēšanas,” viņa pašpaņirgājās. Kaut daļēji par attaisnojumu varētu minēt priekšnieces Jēkabsones neizturamo skatienu, kurā godbijība mijās ar nosodījumu – vecā partijniece nespēja izlemt, kā izturēties pret redakcijas jaunpienācējas izsaukumu pie čekas darbinieka, kura pārziņā bija gan prese, gan grāmatu izdevniecības. No vienas puses, Juzefa Korkliša pinās ar apšaubāmām dzejdaru kompānijām, bet no otras – viņa bija Antona Korkliša mazmeita. Tā ka bija iespējamas divas galējības. Vai nu orgānos viņai bargi pakratīs ar pirkstu, vai piedāvās sadarboties. Un varbūt viņa šo piedāvājumu pieņems.

Jēkabsonei bija tādas bālzilas, izvelbtas zivs acis. Telpu trūkuma dēļ Juzei vajadzēja sēdēt vienā kabinetā ar priekšnieci un viņas sekretāri. Pat ikdienā tas aukstais, caururbjošais skatiens uzdzina skuras, kur nu vēl torīt. Kad Juze cēlās no rakstāmgalda, nomurminājusi, ka laiks braukt uz paredzēto tikšanos, Jēkabsone atzinīgi palocīja galvu – tā bija pareizā attieksme pret izsaukumu no orgāniem.

Juze nolēma uz to sazinkuro stāvu kāpt kājām. Jo viņai ir klaustrofobija, grūti paciest liftus un maršruta taksometrus. Turklāt novilcinās laiku un vēlreiz pārdomās Burbuļ­andža ieteiktās atbildes. Jautājumi, kurus tur uzdod, esot visai trafareti. Andžam bija liela pieredze, to tango ar atbildīgo čekistu viņš dabūja dejot vismaz reizi mēnesī. Ja vien nepamanījās aizdzerties kaut kur ārpus galvaspilsētas. „Galvenais, neko neparaksti,” tā viņš bija pamācījis. „Mirkšķini skropstas un dves, ka tevi interesē tikai sekss un šampanietis.” Juzei gan bija padomā cita kārts, jo tādu totālo beibi viņa diez vai spētu pārliecinoši notēlot.

Lai cik lēni Juze centās kāpt, sazinkurais stāvs nenovēršami bija sasniegts. Viņa paskatījās mazajā rokaspulkstenītī. Septiņas minūtes pirms laika. Pāris minūtes varēja izlikties meklējam attiecīgo kabinetu. Atlikušo nieka piecu minūšu dēļ nedz Juzei būtu sevi jāšausta par vēlmi kādam ātrāk rociņu pabučot, nedz tam čekistam jāizdara secinājums par viņas gatavību sadarboties.

Vai Juze bija noraustījusies? Not really. Lai gan tajā brīdī, kad vairs nevarēja novilcināt klauvēšanu pie durvīm ar plāksnīti „A. Rutkiņš” (jo pa gaiteni kāds tuvojās), viņa sajuta aukstu čūsku aizlokāmies kaut kur vēdera rajonā.

Kad uzsvērti laipna balss bija aicinājusi ienākt, Juze atvēra durvis. No prāvā aizgalda, pagorīdamies vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi – tā teikt, ar pretenziju uz eleganci – izvingroja neliels, bet brangi apaļīgs stāvs. „Kā tāds kāpurs,” nodomāja Juze. Un bija pateicīga par saviem diezgan stīvajiem vaigu muskuļiem. Pretējā gadījumā būtu bijis grūti novaldīt smīnu. Par spīti baisajai iestādei, ko šis radījums pārstāvēja.

Dejas solī piesteidzies pie Juzes, biedrs Rutkiņš („Labdien, Juzefa Korkliša, vai drīkstu saukt jūs par Džo, sauciet mani vienkārši par Aldi”) palīdzēja novilkt vējjaku, uzlika to uz pleciņiem, pakarināja, lūdza apsēsties. Un tālāk viss norisinājās tieši tā, kā Burbuļandža scenārijā – vispirms saruna par dažādām kultūras norisēm, pataustot, ko Juze pazīst, ko zina, kas interesē. Un tad seko tiešie jautājumi. Vai saprotat, ka mūsu valsts ir ienaidnieku ielenkta, ka mēs nedrīkstam zaudēt modrību, vai starp jūsu paziņām ir kāds, kas vēl mums sliktu. Liekot uzsvaru uz attiecīgo personvārdu. Mēs, mūsu un zemtekstā – mums jāturas kopā.

Juze sariktēja nožēlas pilnu smaidu. „Man diez ko neuzticas, jo...”

Kāpurs neļāva pabeigt. Jā, protams, viņš zinot – Juze nāk no iekārtai pārāk uzticīgas ģimenes. Vectēvs Antons Korklišs pat sargājis vadoni, pavisam jauns puika būdams, mamma Dzidra aktīvi darbojusies komjaunatnē, bet varbūt tomēr... saviesīgos saietos jau mēles kļūst vaļīgākas.

Juze nebija paguvusi pateikt, ka par Džo viņu drīkst saukt tikai draugi (tātad kāds no draugiem par šo pavārdu ir tam biedram stāstījis), bet to „vienkārši Aldis” laikam bija sapratis pēc viņas sejas izteiksmes. Vectēvu Juze mīlēja, viņš nu nemaz nebija kaut kāds aptaurēts komītis. Pensionētais zinātniskā komunisma pasniedzējs, avīzes lasot, neapmierināti burkšķēja un izmeta sīvas piezīmes, turklāt nemaz neiebilda, kad, iekārojusi savu privāto stūrīti dzīvojamās istabas aizskapē, Juze bija pārvietojusi uz sienas sakarinātos vectēva goda rakstus un medāļus uz viņa rakstāmgalda atvilktni. Vectēvam Juze varēja pārmest tikai savu vārdu, jo poliete Juzefa bijusi viņa jaunības mīlestība.

Par mammu vispār bija smieklīgi. Jā, viņas mutuļojošā enerģija nevarēja gaidīt, vai aizjūras onkas kādreiz atkal pielems neatkarību šim zemes stūrītim. Dzidra Korkliša, sarkanā strēlnieka meita, gribēja darboties. Bet biežās pasēdēšanas ar biedriem komjaunatnes rajona komitejā noslīcināja viņu alkoholā. Mamma bija ārstējusies, kaut cik pārvarējusi, bet no aktivitātēm vai nu atstādināta, vai pati vairs negribējusi, un darba dzīvi aizvadīja kā smagi pīpējoša bibliotekāre.

Tā nu Juze ar vainīgu sejas izteiksmi bubināja, ka viņa diemžēl neko konkrētu nevarot pateikt, tajos dzerstiņos jau pārsvarā par dzeju, seksu un kur dabūt trūkstošo naudiņu nākamajam polšam. Nekādu baiļu viņa vairs nejuta, vien iekšēji noskurinājās. Par to, ka viņai vispār te jāsēž un jāākstās. Un tas tuklenītis, kas, pats vēl gana jauns būdams, runā ar viņu aizbildnieciski tēvišķā tonī, tāpat saprot, ka viņi abi te vienkārši māžojas.

Izņēmies ar visiem iespējamiem pie pilsones sirdsapziņas klauvējošiem argumentiem, kāpurs beidzot padevās. Bet, palīdzot Juzei uzvilkt vējjaku, tomēr sazvērnieciski klusinātā balsī apvaicājās, vai viņa ziņošot, ja tiks plānots kāds terora akts ar iespējamiem cilvēku upuriem.

Juze atcerējās, ko viņai bija piekodinājis šitādos riņķa dančos atbildes noslīpējušais Burbuļandžs – “neklusē ar sakniebtām lūpām, vienmēr atbildi, nenovērs acis un kādu štruntu viņiem iedod, lai šiem ir, ko ierakstīt atskaitē”. Juze apsolīja ziņot, ja padzirdēs par tik šausmīgu terora aktu. Ar tīru sirdsapziņu, jo bija pilnīgi droša, ka nekad par kaut ko tādu neuzzinās.

Kad durvis aiz jaunās sievietes bija aizvērušās, Aldis Rutkiņš atgriezās pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes trīs mapītes, uz vienas ar melnu tinti bija rakstīts „IR”, uz otras ar sarkanu - „NAV”, bet uz trešās tikai prāva, ar zīmuli uzšvīkāta jautājuma zīme. Brīdi skalināja ap zobiem siekalas, vilcinādamies vēra vaļā mapīti, kas bija paredzēta gadījumiem, kuri nebija izdevušies, bet tad paraustīja plecus, savilka lūpas urskulī un iebāza Juzefai Korklišai paredzēto kartīti mapē ar jautājuma zīmi. Tā teikt, šobrīd nesanāca, tomēr īstu profesionāli tik sīka neveiksme neapturēs. Kas zina, varbūt nākamreiz tā meiča būs atsaucīgāka.

Juze pa to laiku jau bija iekāpusi liftā, no atvieglojuma aizmirsusi par klaustrofobiju. Kad, klusi šalkdamas, aizvērās lifta durvis, viņa gandrīz varmācīgi lika lūpām savilkties smaidā un pacēla uz augšu labo roku ar izstieptu vidējo pirkstu. Būtu gribējusi šādā pozā nobraukt līdz pat pirmajam stāvam, bet pa vidu liftā iekāpa divi spurdzoštarkšķoši sievišķi un ar fotokamerām apkāries puisis. Juze steigšus pabāza roku zem vējjakas atloka. Vidējais pirksts palika izstiepts.

Kāpuru viņa pēc tam redzēja tikai vienu reizi. Raiņa Daugavas izrādes beigās, kad vairākums skatītāju vēl tā diezgan pabailīgi cēlās kājās, lai dziedātu Dievs, svētī Latviju. Pirmajā rindā, divām blondīnēm elkoņos ieķēries, sirsnīgā aizrautībā galvu locīdams, dziedāja drosmīgais biedrs Rutkiņš.