|
Laima Ābele
kultūrslānis
1.
manas bērnības pagalmā
mēms lamuvārds
pēdotu soļu mazums
pārlieku pieskatīts laiks
aiz ēnas neaizslēpties
savās šaubās pakarāties
kā čīkstošu parka šūpoļu rūsošā rāmī
kā sašķiebtos futbollaukuma vārtos
aizsist garām
lai asfalts pa seju notek
iztek caur acīm
starp laika brūcēm
ieeja izejā
2.
neredzamo dievnamu baro biokomposts
pilsēta rok bet negrib izrakt
atkal aizrok savas ēnas
sliežu ceļus nepaceļ
dēļu šuvju puve
pelējis laiks
smilškastē
zem apraktām dzeltenām zvaigznēm
audzē manī kultūrslāni
fotopalielinājums asaro
1.
vecas fotogrāfijas noskrāpētas ar laiku
starp gaisa molekulām
mazu dienu nepareizie griezumi ar apziņas plūsmu
bezpalīdzīgs tuvums
fotopalielinājums asaro
aizspogulijā
2.
parasta vakardiena
bez kaisles
bez kauna
par klaunu klīst
bez noilguma svilpes
nosprauž varbūtības robežas
bezdibenī
putnēn?
1.
viens pieturas punkts
pietur berlīnes centrālstacijā
kavē
maina platformas
un augstpapēžu kurpju pasitnīšus
atsitas pret dubultstikla logu
kas rāda radības kroņa sakaplētu līdzsvaru
2.
aptumšotajā skatlogā spēlējas pilsētas sejas
bieži mēdzu te piestāt
sapņot nodoma sapņus
izdomāt nereālus dialogus ar reāliem cilvēkiem
kurus nekad neesmu satikusi
arī ar tevi
mēs tikāmies ielas pretējā pusē
kafejnīcā kas sen jau slēgta
sēžu un gaidu
esmu atbraukusi par agru
3.
pirms nokaut gaili
pirms nospiest gaili
pirms dziedās debesu karapulku kori
pirms cilvēkbērnus ziedos uzvaras mielastam
tos ziedos sistēmai
4.
trīs tūkstoš reižu un vēl tūkstoš reižu un trīs un trīcoši
es tevi noliegšu
pirms
vēl reizi noliegšu
kā noliegt protu
tikai sevi
5.
pusēnās tik ļoti viens
džinkst mūžīgais pasaku vērdiņš
puslēnām rūtainos sienēnu gleznojumos izgaist shematisks dzīves
uzmetums
vienmuļš acu skatiena pieskāriens
vientuļā ceļā uz patiesības dzemdībām no maldmelu medainām mēlēm
6.
vai tagad tu zini kas ir mīlestība
putnēn
es drīkstu tev ticēt
neticēt
visuma acis
1.
kūko mana dzeguzīt
lūko kur dēsi nākošo svešumu
kur spēsi aizlidot
brīvību reizinot
savus bārus nezinot
2.
aviobumbu izsista izeja uz debesīm
visums summmm
zummmmm
drebbbb
izdreb
izlok pelnu putru
atloka zvaigžņu segu
un pārklāj ar bālganām plēksnēm
3.
viņai bija zilas neaizmirstulīšu acis
viņam bija dziļi brūnas nakts acis kas neskatījās tavējās
viņam bija pelēkzilas acis kas skatījās tumsā bet neredzēja
viņai bija tumši pelēkas tīras ticības pilnas nolemtībai ieķīlātas
acis
viņai bija gandrīz sūnzaļas acis kas nekad vairs neieraudzīja mežu
visuma acis
4.
laika lodes trajektorija
pārplēš skaņu uz pusēm
piezemējas zempasaules bunkurā
tieši mums blakus
vai tici
ka acis kliedz arī pēc nāves?
neizrunāt galotnes
vēsturei beidzoties vēsturiskās vērtības zaudē vērtību
manas nenosūkātās ledenes pielīp pie vaiga pie grīdas pie laika
vārdi pielīp pie lūpām
tukšām
straumēm liets klusums
uz ilgu ceļa
nāk putekļi izgaismot ēnas starp dienām
ar sagrieztu mēli
nemaņā aizejot
paliek
tiesības neizrunāt galotnes
|
