Agnija Lesničenoka
 

Arnolds Sildegs

dzīvē un mākslā Latvijas Nacionālā arhīva dokumentos

 

„Latviešu tautas māksla ir bagāts un vienreizējs mantojums tautas rītdienai un jaunatnei” – Arnolds Sildegs

Mākslinieks Arnolds Sildegs lielāko daļu mūža veltījis latviešu kultūras darbam, sevišķi latviešu mākslas veicināšanā un uzturēšanā. Viņa vārds lielākoties saistīts ar 30 gadu garumā izdoto žurnālu Latvju Māksla, taču viņa profesionālās, radošās, pedagoģiskās un sabiedriskās darbības atstātās liecības, kas aptver fundamentālu dokumentāro materiālu bāzi Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA), ļauj gūt objektīvu un vispusīgu priekštatu par latviešu nacionālās mākslas procesiem trimdā. Neiztrūkstoša daļa ir arī Arnolda biogrāfiskie materiāli, kas stāsta, iespējams, mazāk zināmus faktus par viņa dzīves gaitām.

Lai gan lielāko dzīves daļu Arnolds nesis Sildega uzvārdu, viņš ir dzimis 1915. gada 10. janvārī Valkā kā Arnolds Rūdolfs Frīdrichs. Tēvs Kārlis Frīdrichs bija kurpnieks un tirgotājs, māte Ieva Rozālija pirms apprecēšanās strādāja pie sava brāļa, tā laika ievērojamākā fotogrāfa Antona Rudīša foto studijā Valkā. Arnoldam bija vecāks brālis Antons, bet abu bērnība un jaunības gadi nebija viegli. Abi zaudēja tēvu, kad Arnolds bija vien pusotru gadu vecs. Viss ģimenes apgādes slogs bija uz mātes pleciem, kas laikam ejot, iedragāja veselību. Pagūdams pārņemt tēva amata prasmes, Antons sāka strādāt par kurpnieku un uzņēmās gādību gan par māti, gan jaunāko brāli. Tālākajās dzīves gaitās izglītības iegūšanā un iztikšanā Arnoldam bija jāpaļaujas vien uz saviem spēkiem. Pirmo izglītību Arnolds ieguva Valkas pilsētas Ādama Tērauda pamatskolā. Šajā laikā ap 13 gadu vecumu Arnoldam bija pirmā un, iespējams, izšķirošā sastapšanās ar latviešu glezniecību – Valkā bija izdevība redzēt dažas ceļojošās izstādes, tostarp „Zaļās Vārnas” izstādi. Vēl vecumdienās viņa dzīvā atmiņā dzīvoja Jāņa Plases un Kārļa Baltgaiļa izstādītie darbi. 14 gados Arnolds pirmo reizi iemēģināja roku gleznošanā, bet par nopietnu pievēršanos tam vēl nedomāja. 1933. gadā viņš iestājās Jelgavas Valsts arodskolas pasta-telegrāfa nodaļā, ko apmeklēja nepilnus divus gadus. Iespēja Jelgavā satikties ar Kārli Baltgaili un Rīgā apmeklēt mākslas krātuves deva ierosmi uzsākt mākslas ceļus un turpināt izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā. Līdzekļu trūkuma dēļ Arnolds akadēmijā iestājās vien 1938. gada janvārī kā brīvklausītājs. Līdz tam Arnolds strādāja dažādus gadījuma darbus, lai uzkrātu līdzekļus, kā piemēram, par amatnieku un fotogrāfu. Arnolda sākotnējais nodoms bija mācīties akadēmijā tikai vienu semestri, lai ieskatītos mākslinieciskā darba norisēs un pēc tam nodotos mākslai tikai vaļas brīžos, taču beigās Arnolds palika akadēmijā līdz pat 1944. gada rudenim. Tiesa gan, mākslai bija jādalās ar cīņu par eksistenci. Arnolds dzīvoja kopā ar līdzīgā situācijā nonākušo bēdubrāli, attālu radinieku, jauno komponistu Albertu Jērumu. Krīzes punktu sasniedzis kāds Ziemassvētku cēliens, kad īres naudas iegūšanai abi strādāja Rīgas ostā, izkraujot kuģu kravas tālākam transportam ar smagajiem ormaņiem. Ar laiku finansiāli kļuva vieglāk – nāca darbi teātru dekorāciju darbnīcās un grafiska rakstura pasūtījumi. 1939. gada nogale nāca ar lēmumu mainīt uzvārdu. Tas lielā mērā skaidrojams ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izvērsto latviskošanas politiku – iedzīvotāji tika aicināti latviskot vietvārdus, iestāžu un ielu nosaukumus, dažādus citus objektus un uzvārdus. Lēmums par uzvārda maiņu no Frīdrichs uz Sildegu stājās spēkā ar 1940. gada martu. Jauno uzvārdu pieņēma arī brālis Antons. Tiesa gan, pamatojumu par konkrētā uzvārda izvēli arhīva dokumentos nav izdevies noskaidrot.

Studiju laiku akadēmijā Arnolds savās apcerēs vienmēr vērtējis kā labāko pieredzi savā profesionālajā izaugsmē. Zināšanas un prasmes viņš smēlās pie Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Voldemāra Tones, Kārļa Miesnieka un citiem. Arnolds nekad neaizmirsa senatnes un arheoloģijas mācības arheologa Valdemāra Ģintera vadībā, kas nereti notika muzejā, iepazīstoties ar izrakteņiem. Otrs bija vēsturnieks Boriss Vipers un viņa māk­slas vēstures lekcijas. Abi devuši daudz nozīmīgu atziņu Arnolda tālākos dzīves ceļos un paša meklējumos glezniecībā. Studiju beigu cēlienā Arnolds pievienojās Jāņa Kugas vadītās dekoratīvās mākslas meistardarbnīcas audzēkņu pulkam. Viss studiju laiks pagāja varas maiņu epicentrā. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā mākslinieki tika mobilizēti dekoratīviem darbiem – ārpus akadēmijas Arnolds tika piesaistīts dažādu „valsts” uzdevumu un pasūtījumu izpildīšanā kopā ar Oskaru Norīti, Jāni Plēpi u.c. 1942. gadā Arnolds apprecējās ar Dailes teātra aktrisi Galliju (Helēnu) Kalniņu. Kāzas esot svinētas Oskara Norīša darbnīcā. Vācu okupācijas laikā studentu rindas kļuva arvien retākas. Studenti tika iesaukti armijā – gan kā ierindnieki, gan kā kara ziņotāji-zīmētāji. Arnolds tika norīkots kādā no jaunorganizētajiem frontes teātriem par skatuves gleznotāju un sastāvēja Arodu savienības dienestā kā dekorators Grafiskajā daļā. Arnolds bija nonācis pie diplomdarba gatavošanas, taču visu pārtrauca karš un sarkanās armijas strauja virzīšanās uz Rīgu. Gan telpu, gan studentu trūkuma dēļ akadēmija vairs nespēja darboties ierastā gaitā un frontes tuvums slēdza akadēmijas durvis. Atlikušie mācībspēki un studenti, kas nevēlējās piedzīvot atkārtotu padomju okupāciju un teroru, pievienojās bēgļu plūsmai. Arī Arnolds kopā ar sievu, brāli un māti lēma par labu bēgļu gaitām un 1944. gada 13. oktobrī atstāja Latviju.

Arnolda Sildega maketa oriģināls Pirmo vispārējo Dziesmu svētku 75 gadu atceres dziesmu dienām Fišbahas latviešu nometnē, 1948. gads.              Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs

1944. gada 20. oktobrī Sildegi nonāca Oldenburgas bēgļu nometnē Bavārijā, kur kalnu pavēnī tika sagaidītas kara beigas. 1945. gada otrajā pusē Arnolds nonāca Minhenē Lohengrīnas nometnē, kurā, pateicoties daudzu latviešu mākslinieku un intelektuāļu pieplūdumam, drīz sāka rosīties latviešu kultūras dzīve. Jau tā paša gada rudenī Arnolds tika aicināts pirmās latviešu ģimnāzijas dibināšanā un darbībā. Arnolds strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Šajā pašā laikā nāca sadarbība ar koktēlnieku Hugo Mercu un citiem baltiešu kolēģiem, Minhenē nodibinot baltiešu mākslas skolu, kurā Arnolds mācīja glezniecību un latviešu rakstus un to kompozīciju latviešu grupai. Neiztrūkstoša bija arī līdzdarbošanās vietējā latviešu teātrī, darinot skatuves ietērpu Rūdolfa Blaumaņa lugai Ugunī un Mārtiņa Zīverta lugai Ķīnas vāze. 1946. gada pavasarī Arnolds piedalījās pirmās latviešu mākslas izstādes organizēšanā un veidošanā. Izstāde notika Minhenes „Schwabinger Kleine” galerijā, piedaloties prāvam skaitam latviešu mākslinieku. 1948. gadā Arnolds tika uzaicināts par Fišbahas latviešu teātra dekoratoru, vēlāk darbojās arī par šī teātra māksliniecisko vadītāju. Darinājis skatuves ietērpu Edvarda Vulfa lugai Svētki Skangalē, Augusta Deglava lugai Vecais pilskungs, Paula Osborna lugai Nāve ābelē, Voldemāra Kārkliņa lugai Sarkanvīns un igauņu autora Raudsepa lugai Sliņķis. Bez skatuves ietērpa Arnolds darināja arī plakātu Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku 75 gadu atceres dziesmu dienai Fišbahā 1948. gadā. Plakāta oriģināls saglabājies LNA. Līdztekus radošajam darbam Arnolds strādāja arī par skolotāju Kārļa Skalbes ģimnāzijā turpat Fišbahā. 1949. gada sākumā Arnolds pārgāja uz amerikāņu militārās pārvaldes dienestu (Office of Military Government for Germany Information Service) Nirnbergā par vizuālās informācijas un izstāžu mākslinieku izstāžu nodaļā. Darbs sniedza nozīmīgu māksliniecisko un žurnālistikas pieredzi lielu projektu veikšanā.

1950. gada decembrī Sildegi emigrēja uz ASV. Pirmā dzīves vieta bija Betlkrīka Mičiganā (Battle Creek), kur Arnolds tika uzaicināts par glezniecības un mākslas vēstures pasniedzēju Betlkrīkas mākslas centrā (Battle Creek Art Centre). 1951. gadā, meklējot plašāku latviešu sabiedrību, Sildegi pārcēlās uz Kalamazū. No 1952. līdz 1980. gadam Arnolds strādāja par māksliniecisko vadītāju un administrācijas vadītāju uzņēmumā „Allied Art and Photo Service” Kalamazū. Ārpus darba Arnolds turpināja nodoties mākslinieciskajai jaunradei un dažādiem pasūtījumiem. Arnolds specializējās grāmatu un citu publikāciju māksliniecisko apdaru veidošanā. Ilustrējis un veicis grafisko apdari ap 200 latviešu autoru grāmatām. Veidojis karogu metus koriem „Dziesmu vairogs”, „Kalvis”, Grandrapidu latviešu jauktajam korim. Darinājis pieminekļa metu Garezera nometnei aizvesto un nomocīto latviešu piemiņai, veidojis kopēja kapu pieminekļa metu latviešu kapiem Saginavā (Saginaw, MI), Grandrapidos (Grand Rapids, MI), kā arī atsevišķiem kultūras darbinieku kapiem. Daļa no Arnolda darinātajiem grafikas dizaina oriģināliem glabājas LNA. Savā pienākumu pārpilnībā Arnolds atlicināja laiku arī teātra dekorāciju darināšanai Čikāgas latviešu teātrim. Arī glezniecība bija Arnolda dzīves neatņemama sastāvdaļa, strādājot eļļas un temperas krāsu tehnikā. Viņa gleznošanas manieri caurvija LMA tradīciju pamatā dominējošais reālisms, taču viņš vienlaikus bija atvērts arī jauniem māk­slinieciskiem meklējumiem un risinājumiem, jo viņam bija svarīgi, lai katram māksliniekam būtu sava „seja” un individualitāte. Pārsvarā gleznoja klusās dabas un ainavas, retāk portretus un figurālas kompozīcijas. Īpaši tuvi viņam bija ostu skati. Viņa „rokrakstu” raksturo vienkāršotas formas, droši otas vilcieni un gaiši, bagātīgi niansēti toņi, kas vienmēr radīja svaigumu un sulīgu tonalitāti.

Arnolds sevi veltīja arī dažādām latviešu organizācijām. 50. gadu sākumā sākās aktīvs periods daiļamatniecībā ar nolūku restaurēt, saglabāt un radīt jaunas latviešu etniskās vērtības. Pirmais daiļamatnieku saiets virzīja Arnoldu būt par Latviešu daiļamatnieku savienības ASV pirmo priekšsēdētāju. Arnolds bija arī 1923. gadā Rīgā dibinātās LMA studentu korporācijas „Dzintarzeme” biedrs. Korporācija savu darbību atjaunoja 1958. gadā Ņujorkā. Pateicoties Arnolda saglabātajiem dokumentiem, ir noskaidrotas iepriekš nezināmas nianses par korporācijas atjaunošanu un darbību. 1969. gadā Arnoldu uzaicināja darboties Amerikas latviešu apvienības (ALA) Kultūras birojā un Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fondā vadīt mākslas nozari. 1975. gadā, sadarbībā ar pie ALA nodibinātā Latviešu kultūras institūta toreizējo vadītāju Marģeru Grīnu, Kanādas latviešu mākslinieku vienības „Latvis” un gleznotāja Kārļa Kronberga finansiālu atbalstu, Arnoldam izdevās realizēt ilgi lolotu sapni par mākslas žurnālu, kas apcerētu un dokumentētu latviešu mākslas dzīvi visā pasaulē. 1975. gada maijā savu dienasgaismu ieraudzīja žurnāla Latvju Māksla pirmais izdevums ar 750 eksemplāru metienu. Galvenā redaktora atbildību uzņēmās Arnolds, vienlaikus uzņemoties rakstīt rakstus par mākslas jautājumiem. Redakcijas kolēģijā tika uzaicināti Arvīds Brastiņš, Anna Graudiņa, Juris Soikans, Eleonora Šturma un Ingrida Vīksna. Gatavojot pirmā žurnāla izdevumu Arnolds kādā vēstulē raksta – „Žurnālā iecerēts apcerēt mūsu tēlotājmākslas gaitu un attīstību. Vecajai paaudzei iepazīt jaunākās paaudzes meklējumus, jaunākajai paaudzei izsekot latviešu mākslu pagātnē un sasniegumos, eminentu autoru sniegumā. Žurnāls dotu iespēju jaunajiem mākslas vēsturniekiem izteikt savas domas dažādo periodu vērtēšanā. Līdz šim mūsu iespējas ir bijušas labākā gadījumā skatīt latviešu glezniecību kalendāru pielikumos, jeb izkaisītus dažāda veida izdevumos kā gadījuma rakstura rakstus. Mākslas žurnāla iznākšana gadījuma rakstura apskatus un dažkārt nespeciālistu spriedumus atveidotu ar sistemātisku tēlotājmākslas un lietiskās mākslas atspoguļojumu profesionālā un objektīvā skatījumā.” Izdevums vienmēr pārsteidza ar krāsainu reprodukciju greznotu vāku, bagātīgiem mākslas darbu attēliem, tehniski labu iespiedumu un grafiski tīkamu iekārtojumu. Tā bija kā svaiga vēsma latviešu mākslas mīļotājiem, kaut vai minot mākslinieku izstāžu katalogus, kas vairumā gadījumu bija melnbalti un grūti uztverami. Šāda veida žurnāls ar labu kvalitāti un krāsainām reprodukcijām izmaksāja dārgi, bet pateicoties Arnolda enerģijai un labām pazīšanām ar spiestuvēm, žurnāls bija dzīvotspējīgs arī ar nelielu tirāžu. Mākslinieks un rakstnieks Anšlavs Eglītis 1983. gada 16. novembra vēstulē Arnoldam izsaka apbrīnu – „Tieši jāpabrīnās, ka kas tāds – ar bezdievīgi dārgajām krāsainajām reprodukcijām, vispār ir iespējams!” Viss ieguldītais darbs šo vairāk nekā 25 gadu garumā Arnoldam nesa pārcilvēcīgu slodzi, ko apliecina apjomīgā korespondence ar rakstu autoriem un sadarbības partneriem tehniskajos jautājumos. Rakstu krājums balstījās uz misijas apziņas, jo tas iztika vien ar saviem līdzekļiem. Ne redaktors, ne redakcijas locekļi, ne rakstu autori nesaņēma atlīdzību. Atlīdzība aizgāja tehniskajam nodrošinājumam – spiestuvei, profesionāliem fotogrāfiem un citiem. Mūsdienās Latvju Māksla ir kļuvis par nenovērtējamu avotu, kur pētniekiem gūt ziņas par ārvalstīs dzīvojošajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem un mākslas dzīves norisēm padomju okupācijas laikā. Jaunu dinamiku saturam piešķīra 90. gadu sākums, kad Sildegs iesaistīja arī Latvijas mākslas zinātniekus rakstīt par latviešu māksliniekiem. Starp autoriem minami Ināra Ņefedova, Dace Lamberga, Māra Markēviča, Zigurds Konstants u.c. Pateicoties Arnolda līdzdalībai, gandrīz 50 gadus šķirtā latviešu māksla varēja atkal kļūt vienota. Starpkontinentālā mākslas apmaiņa rezultējās ar izstādēm, jauniem pētījumiem, līdz šim nezināmu trimdas latviešu mākslinieku mākslas darbu nonākšanu Latvijas mākslas krātuvēs.

Arnolds aizgāja mūžībā 2003. gada 3. oktobrī Kalamazū. Viņa nopelni latviešu sabiedrības labā ir godināti ar PBLA un ALA Kultūras fonda Goda balvām, bet 2000. gadā Arnolds tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Šīs atzinības ir tikai neliela liecība tai gara un materiālajai bagātībai, kas atstāta turpmākajām paaudzēm latviešu mākslas apzināšanai visā plašajā pasaulē.

 

Arnolda Sildega 75 gadu jubileja. Viesu vidū otrā no kreisās puses redzama Eleonora Šturma un Maira Bundža. Blakus Arnoldam sieva Gallija (Helena). 1990. gada marts. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs

 

Izmantotie avoti

LNA Latvijas Valsts arhīva fonds F2652 (Sildegs Arnolds (1915-2003), mākslinieks, žurnāla „Latvju Māksla” redaktors (ASV)):

LNA_LVA F2652_1v_1 – A. Sildega biogrāfiskie dokumenti.

LNA_LVA F2652_1v_2 – Izziņas par A. Sildega profesionālo darbību Vācijā.

LNA_LVA F2652_1v_3 – A. Sildega biogrāfija un autobiogrāfija.

LNA_LVA F2652_1v_4 – Dažādu autoru raksti par A. Sildegu.

LNA_LVA F2652_1v_6 – A. Sildega sarakste ar radiniekiem, draugiem un kolēģiem.

LNA_LVA F2652_1v_43 – A. Sildega grafiskā dizaina darbu skices, maketi u.tml.

LNA_LVA F2652_2v_1, 2, 3, 5, 7 – A. Sildega fotogrāfijas

  

 

Agnija Lesničenoka (1991) ir Latvijas Nacionālā arhīva un Latvijas Valsts arhīva eksperte Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļā. Pēta un popularizē trimdas dokumentāro mantojumu. Latvijas Mākslas akadēmijas doktora grāda kandidāte mākslas zinātnē ar promocijas darbu, kas veltīts latviešu nacionālās mākslas saglabāšanas jautājumiem trimdā.