Vai par parāda atdošanu ir jāsaņem sods?

 

Rolanda Bula. Gulbja zvaigznājs. Latvijas Mediji, 2024., 255 lpp.

 

Rolandas Bulas Gulbja zvaigznājs ir pirmais darbs jaunajā sērijā, kuras darbu nosaukumos iespējams būs vārds zvaigznājs, līdzīgi kā tas bija autores iepriekšējā sērijā, kuru vienoja termins lieta. Darba žanrs grāmatas titullapā nav minēts, bet skaidrs ir tāpat – kriminālromāns, precīzāk – policijas-bāriņtiesas psiholoģisks kriminālromāns, kurā saskaņā ar žanra labākajām tradīcijām ietilpst arī romantiskā sižeta līnija.

Rolanda Bula ir rakstniece, kura savā darba mūžā bijusi saistīta ar tiesību aizsardzības jomu, strādājot Valsts policijā par izmeklētāju. Tāpēc lasītājam autores detektīvromāni ir arī uzticams izziņas avots par šo jomu – katrs ar krimināltiesībām saistīts termins būs vietā, visas policijas darbība būs aprakstīta tieši tā, kā tas dzīvē notiek. Šāds profesionālās vides atveidojuma autentiskums ir svarīga un cildināma Gulbja zvaigznāja iezīme. To vēl vairāk pastiprina autores „mentu” valodas stils, kas ieved lasītāju policijas darba un izmeklēšanas gaisotnē un, no vienas puses, tuvina vēstītāju lasītājam, no otras puses, policista klātbūtne, kaut tikai valodas veidolā vien, disciplinē, liekot paturēt prātā atbildību, kas varētu iestāties, ja tiktu pārkāpts likums.

Rolandas Bulas romāni nedrebina lasītāju ar asiņainiem šausmu skatiem, nebiedē ar līķu kalniem un sajūtu, ka slepkava visur seko pa pēdām. Arī Gulbja zvaigznājs šajā ziņā ir atturīgs – ir viens bojāgājušais, kaut noziegumi ir divi, otrajā gadījumā cietusi tikai manta. Romāns visvairāk nodarbojas ar nozieguma atšķetināšanas prāta spēli, lasītājam jāiesaistās domas loģikā, kuru autore izveidojusi par gandarījumu katram, kurš detektīvā priekšroku dod risinājuma gaitai un priekam par iznākumu, kurā triumfē izmeklētāja darbs un labā uzvara. Gulbja zvaigznājā ir divi noziegumi un šķietami divas izmeklēšanas līnijas, tām piepulcējas romantiskais vēstījums par diviem pāriem. Visi vēstījumi ir labi savērpti kopā, to kopsakarību dēļ dūšīgais pavediens jau vienbalsīgi runā par morāli ētisku dilemmu, kura ietverta apakšvirsrakstā uz grāmatas vāka: „Parādi vienmēr ir jāatdod”.

Grāmatas teksta struktūru veido nosacīti īsas (3-17 lpp.) nodaļas ar apakšvirsrakstiem. Īsākas un garākas nodaļas izkārtojušās pamīšus, nodrošinot viegli uztveramu vēstījuma ritmu. Romāns elpo viegli. Apakšvirsraksti ieskicē, ar kuriem tēliem lasītājs tiksies turpmākajās lappusēs, bet neatklāj saturu. Romānā ir arī divas zemsvītras piezīmes – 77. un 86.lpp. Tie ir sakāmvārdi, viens armēņu, bet otrs abhāzu, kuru atrašanos tekstā varētu apšaubīt, jo tos var pārfrāzēt, nepārvirzot lasītāja uzmanību uz cittautu folkloru, no kuras iekļauti tikai šie divi mazie citāti.

Iepriecina, ka romāna darbības vide ir latviska – Kurzemes pilsētas un ciemi, lauku teritorija, jūras krasts. Noskaņa ir mierīga un gaiša par spīti tam, ka tiek pastrādāti likumpārkāpumi, kuri tiek izmeklēti, atklāti vai neatklāti, lietas tiek izbeigtas. Tas viss rada uzticību policijai un bāriņtiesai, kura atrod bārenei Vanesai vislabāko ģimeni un mājas, no kurienes meitene ar pašcieņu varēs iet skolā.

Romānā atklājas tēlu iekšējā pasaule un latvieša visnotaļ materiālistiskā vērtību sistēma. Jaunie mīlnieki Ulla un Everts, tāpat arī Elīza un Ikars skatās, kā labāk un pārticīgāk sakārtot savas dzīves, iegādāties ērtu dzīvesvietu, strādāt godājamā un labi atalgotā profesijā, sastapt skaistu un normāli situētu pretējā dzimuma draugu ģimenes dibināšanai. Pat mazā piecgadniece Vanesa zina, ko grib un to pieprasa ar bērnunama bērnam neparastu pašcieņu un gudrību.

Tēlu sistēmas augšgalā izvirzījušies Ulla un Everts, aiz viņiem ir Elīzai un Ikaram, kur Elīza ir vairāk izstrādāts tēls, nekā Ikars. Mazā Vanesa, Jūlija Rudze, Norberts Purviņš un Ullas un Everta vecāki veido vēl zemāku pakāpienu. Tas arī saprotams, jo romāna vēstījuma galvenā slodze likta uz Ullas un Everta svarīgo lomu romāna vēstījumā un morāli ētiskās problēmas risināšanā, kaut arī Elīza un Ikars ir tieši iesaistīti. Tāpēc jāteic, ka lasītājs varētu vēlēties spilgtāku un individuālāku tēlu raksturojumu. Romāna viducī var neviļus saplūst Ullas, Elīzas un Jūlijas aprises, jo visas ir jaunas ap 30, skaistas, slaidas, gudras, veiksmīgas. Tāpat arī lasītājs pamanīs, ka abu pāru mīlestība un attiecības tēlotas samērā vienādi un ļoti mīļas un pozitīvas. Nekas nav iebilstams pret perfektu saskaņu mīlestībā, ja vien abi pārīši ar šo nekļūst vēl vienādāki.

Par morāli ētisko dilemmu – romāna gaitā top saprotama saikne starp abiem aprak­stītajiem noziegumiem, pagātnes ēnu, kas vieno Elīzas un Ikara likteņus, kā arī par motīviem, kas pamudinājuši šādā veidā atdot vecos parādus. Skaidrs ir arī tas, ka Everts un Ulla ir atrisinājuši vairāk, nekā būs minēts lietas izbeigšanas lēmumā, jo lēmumu Everts uzrakstīs saskaņā ar paraugu, bet īstais taisnīgums un parādu norēķins neatbilst nevienam paraugam. Neviļus nāk atmiņā izcilais skandināvu detektīvs un Stīga Lārsona Millenium romānu varone Līzbete Salandere, kura prasmīgi atdeva savus parādus un ar kuru ļoti daudzi lasītāji identificējās augstākā taisnīguma vārdā. Parādi ir atdoti un cilvēka gars ir brīvs dzīvei bez pāridarījuma nastas, bet paliek jautājums par likuma varas stipro roku un likumsargu atbildību izmeklēt, atklāt un sodīt.

Laimdota Ločmele