Maija Migla-Streiča
Krievi uzbrūk Somijai
Todien,
kad Leontīnei un Ludvigam atskrēja trešais bērniņš, bija tik
daudz satraukumu un skriešanas, ka nevienam pat prātā nenāca
apjautāties, kas notiek pasaulē. Vakardienas avīzi kāds no
mājiniekiem bija nolicis uz virtuves galda, līdzās uz baltā
dvieļa uzliktajam maizes kukulim un tutenim, bet pat citkārt
lielais lasītājs Ludvigs palaida garām notikumus, kas viņa
dēliņa dzimšanas dienā iezīmējās ar plaisu valstu attiecībās.
Tas gan šoreiz neskāra Latviju, bet neviens jau nezināja, ka
tad, kad mazais sāks skriet kājiņām, arī viņa dzimtenē ienāks
krievu ķirzas zābaki, sabradājot visu, kas uzplaucis brīvvalsts
laikā.
Šorīt somu preses uzmanības centrā ir Molotova lielā
runa, kurā viņš ziņoja atklātībai Padomju Savienības
prasības Somijai. Tikai šorīt somu tauta uzzina, ka
Molotovs starp Somijai uzskaitītiem priekšlikumiem
pieminējis arī Somijas tālākos ziemeļus – Petsamo
apgabala krastu dienvidos pie ledus jūras un starp
Vaitolahti un Pumanginvuono fjordu atrodošos
Kalastaja salu grupu Ledus jūrā. Bez tam pieminēts
arī Pumangi zemes rags. Uusi Suomi šorīt saka, ka
Padomju Savienības prasības ejot par tālu un pat
pārspējot tos minējumus, kādus pēdējās dienās
cilājusi prese...
Laikraksti uzsver, ka Somija vienmēr bijusi
neatkarīga politikā. Nevarot būt runas par kādu citu
valstu ietekmi tās politikas kursā. Esot jāuzsver
arī tas, ka viens no galvenajiem Somijas ārpolitikas
elementiem esot miermīlīgu un draudzīgu attiecību
uzturēšana ar Padomju Savienību.
1939.02.XI Brīvā zeme.
– Ludvig, vai dzirdēji, ka karš sācies, – saimnieks, atbraucis
no pagastmājas, izskatās satraukts. – Esot pa radio teikts. Un
es jauno avīzi arī atvedu.
– Taču ne jau pie mums? – Ludvigs, nosviedis pie plīts malkas
klēpi, sastinga.
– Nē, nē, nebaidies, taviem bērniņiem nekas nedraud. Krievs
uzbrucis somiem. Tas jau bija gaidāms – kasījās un kasījās, kā
suns, blusas meklēdams, nu beidzot brucis virsū. Līdz mums jau
neatnāks, somi nav nekādi vārguļi, tie dos pretim.
– Dod man to avīzi izlasīt, ko tad šie raksta, – Ludvigs raušus
izrāva no saimnieka rokām četrstūrī salocīto avīzi, kas
pagastmājā jau bija pabijusi vairākās rokās.
Helsinkos. 30. novembrī. Kara darbība starp Padomju
Savienību un Somiju šorīt sākusies. Plkst. 7 padomju
karaspēks tiklab no sauszemes nocietinājumu puses,
kā arī no jūras iesācis uzbrukumu Teriokiem un
Vanaelsunai. Karēlijas zemes šaurumā. Pie Soujerves
tas ieņēmis Somijai piederošo zemes strēmeli, kas
iesniedzas padomju teritorijā Hirsiles tuvumā.
Padomju karaspēks pie Hirsiles pārgājis robežu un
pārtraucis telefona satiksmi. Izšautas pavisam 50
granātas. Ziemeļledusjūras piekrastē Padomju
Savienības karaspēks ar cīņu ieņēmis
Kalastajasarentu. Šorīt notikuši gaisa uzbrukumi
Helsinkiem, Vīpuriem un Enso. Virs Suomerlinas
parādījās apmēram 10 lidmašīnas. Cik acumirklī
zināms, Helsinkos mestas 5 bumbas Malmi aerodromā.
1939.30.XI Brīvā zeme
Ludvigs tikko bija pabeidzis lasīt, saimnieks, atģērbies,
piesēdās pie galda, kad pie mājas, skopās pēcpusdienas saules
apspīdēts, piebrauca vēl viens pajūgs. Stipri kājas klapēdams,
durvis droši vaļā raudams, istabā ienāca mežsargs. Braucis garām
sētai, prāts tāds nemierīgs, domājis iebraukt. Aiz viņa, suni
labinādams, iekūņojās arī Silabriežu saimnieks. Kā vienmēr
tuntulīgs, siltā kažokā, kaut ārā vēl tik stipri nesala.
Atšķirībā no staltā mežsarga Teteru Antona Silabriedis vienmēr
staigāja tāds kā salīcis, nelaimīgs, un vienmēr par kaut ko
gaudās. Arī līdz viņiem bija nonākusi ziņa par krievu uzbrukumu
Somijai.
– Lība uzliec glāzītes uz galda, un padod galerta bļodiņu, ko
piekost, – sievu nokomandēja mājas saimnieks Georgs, izņemdams
no mazā skapīša tur noglabātu šņabja kortelīti.
Padzirdējuši skaļās valodas, durvju spraugā ziņkārīgas sejiņas
pabāza mazais Rūdiņš un Agate. No brālīša nekāda prieka viņiem
nebija, mazais tikai gulēja un skatījās. Vai brēca, kad bija
slapjš vai gribēja ēst. Bet virtuvē bija sanākuši ciemiņi, kas
runādamies atģērbās, uzkāra siltās drēbes uz vadžiem, noāva
zābakus un piesēdās pie garā galda. Teteru Antons blakus jau
noliktajam kortelītim pielika savu:
– Ir sācies. Paņemsim pa glāzītei uz somu veselību. Un lai mums
nebrūk virsū.
Bērni zināja, ka klāt iet nedrīkst, ja viņus nesauca. Bet, ja
klusi stāvēja aizdurvē, tad projām neviens nedzina. Cik tad to
izpriecu ziemā viņiem bija. Vīru runas, jā, tas bija kaut kas
interesants. Bet šoreiz bija savādāk. Parasti, ienākot istabā,
ciemiņi paskatījās uz bērnu pusi, parunājās, iedeva kādu
baranku, pasmējās... tagad visi bija dikti nopietni. Apsēdās un
sabāza galvas kopā.
– Ja krievs ieņems Somiju, tad jau arī Zviedriju un Igauniju, un
nonāks pie mums. Man nav nekādu cerību, ka saujiņa somu atsitīs
lielo Krievzemes karaspēku, – mežsargs bija stipri bažīgs. Lība,
likdama galdā vakar vārīto galertu un katram priekšā nolikdama
šķīvi, sauca talkā Leontīni: – Liec nu nost savu šujamo un
sameklē mazās glāzītes. Jā, arī dakšiņas vajadzēs.
Leontīne uzlika uz galda glāzītes vīriem, sameklēja dakšiņas.
– Vecā Made jau vasarā bija pareģojusi, ka nākamgad būs karš.
Daudzi smējās, ka tie ir Mades pesteļi, kā viņa to varot zināt,
viņa jau avīzes nelasa. Bet re, iznāk, ka viņai būs taisnība, -
galda galā piesēdusi, Lība teica.
– Kas to var zināt, somi sakaus krievus un būs miers. Mūsu
Vadonis visu laiku atkārto, lai mēs esam vienoti un mierīgi un
darām savus darbus, – sievas teikto apstrīdēja Georgs. Ludvigs
klusēja, viņam tagad bija jādomā par trim maziem cilvēciņiem,
kuriem karš varētu atnest grūtus laikus, iespējams, pat badu un
nabadzību. Cik bija dzirdēti nostāsti par Pirmo pasaules karu...
Georgs tomēr bija nosliecies uz to labāko:
– Lai viņi savā starpā karo, kāda mums tur daļa. Laukus, zemi un
mežus mums neviens nevar atņemt. Ja atņems, ko tad paši ēdīs?
Zemnieks jebkurai varai būs vajadzīgs kā maizes devējs. Pilsētas
kundziņiem, jā, tiem varētu būt grūtāk.
Silabriežu saimnieks nemierīgi kasīja sirmo bārdu. Pēc izdzertās
glāzītes viņam deguns bija kļuvis tādā pat krāsā kā izšūtās
rozītes uz virtuves aizkariņiem.
– Kā tad! Somi sakaus krievus! Bet ja iznāk otrādi? Krievam ar
Somiju nepietiks. Viņam vajag visu pasauli. Redz, kas pie viņiem
darās! Staļins uzlicis tādas klaušas zemniekiem, ka tie tur
mirst badu. Bagātos uztaisījis par budžiem un šauj nost. Dievs
nedod, ja te ienāks krievs. Viņš jau mīdās pie robežas, bet
Ulmanis neko negrib dzirdēt, viņš jau ir bijis varen pielaidīgs.
Nebūs, nebūs labi, ka es jums saku! – Silabriedis vienā rāvienā
iztukšoja otru glāzīti, ko Georgs tikko bija paspējis ieliet.
– Bet Vācijā arī iet traki, - iejaucās Teteru Antons. – Raksta,
ka tur viņiem nav ko ēst.
– Vācija taču ir bagāta valsts, kā tad nu nav ko ēst, – Georgs
apstrīdēja.
Antons nolika uz šķīvja dakšiņu ar uzdurto galerta kumosu, cēlās
un gāja pie sava mēteļa. Pagramstījies pa kabatām, izvilka
stipri noņurcītu avīzi. Atrada vajadzīgo vietu un skaļi lasīja
priekšā:
Mūsu Berlīnes līdzstrādnieka vēstule.
Salīdzinādams Latvijas apstākļus un tos, kas valda šeit,
es esmu varējis tikai apbrīnot un vēlreiz apbrīnot lielo
pieticību un iecietību, ar kādu vācieši dzīvo no vienas
dienas otrā. Un te vēl ir ticība nākotnei, ticība savam
spēkam un visu grūtību pārvarēšanai, kaut arī pēc
gabaliņa gaļas jāgaida divi stundas, un sviestu uz
maizes var smērēt plānā, jo plānā kārtā tikai reizi
dienā. Cik nācies piedzīvot, par to neviens nežēlojas,
vismaz skaļi nē. „Tā jau visu laiku nebūs, gan jau atkal
pienāks miers”, saka garajās rindās stāvošie un gaida,
kad pienāks viņu kārta pret zilo, dzelteno vai pelēko
kuponu saņemt mazu gabaliņu gaļas, no kura tad vēl 25
procentus atrēķina kaulu tiesai, 125 gramus sviesta vai
62,5 grami siera. Jūs brīnīsities, bet šo pus gramu
tiešām izsver.
1939.29.XI Brīvā zeme
– Kāpēc tad vajag saukt uz dzimteni mūsu vāciešus, kas te ir
iedzīvojušies? Tās jau Vācijai būs tikai liekas mutes, -
ierunājās Ludvigs.
– Nevar jau zināt, kā pie mums pašiem tālāk būs – Ulmanis esot
izdevis pavēli barot padomju garnizonu, kas novietots Latvijas
teritorijā. Mūsu pilsētniekiem tad arī varbūt dos tikai 60
gramus siera. Interesanti, kā tur Vācijā to pārtiku dala – dienā
vai mēnesī? – Silabriedis prātoja.
– Es domāju, ka nedēļā, – ierunājās Lība. – Ja dienā var
apsmērēt tikai vienu plānu kārtiņu, sviesta uz maizes, tad ir
izrēķināts, ka jāizvelk nedēļa.
Istabā skaļi ieraudājās mazulis un Leontīne aizsteidzās pie
bērna, pa ceļam iestumdama istabā arī abus lielākos un aizverot
durvis.
– Dievs vien zina, kas nākotnē ir gaidāms un kāda dzīve būs
tavai trijotnei, Ludi. Vieglas dienas mūsu bērniem nav gaidāmas,
– Teteru Antons smagi nopūtās.
– Labāk, ka bērnu vispār nav, tad atkrīt daudzi kreņķi, –
Silabriedis skaļi domāja. – Bet no otras puses – nebūs, kas
manto mājas un nebūs, kas saimnieko Latvijā. Arī Vadonis
mudināja veidot stipras ģimenes.
– Kā tad, Vadonis... bet pašam bērnu nav, – noteica Ludvigs.
