|
Valters Nollendorfs
Manam brālim Uldim (1936-2024)
Mans brālis Uldis piedzima piecus gadus, septiņus mēnešus un divdesmit septiņas dienas pēc manis, tāpat kā es, žīdu, kā toreiz to sauca, tagad ebreju slimnīcā Bikur holim, Maskavas forštatē. Tur pirmoreiz satiku savu jaunāko brāli. „Piedzima vienpadsmitos,” stāstīja māte slimnīcas gultā, „kad lielgabali salūtu šāva.”
Mans brālis Uldis piedzima 1936. gada 18. novembrī, kad Latvija bija 18 gadus veca un lielgabali divdesmit vienu salvi šāva par godu jums abiem.
Par to savu brāli gan apbrīnoju, gan apskaudu, arī par īso, latvisko vārdu, par Uldi, jo toreiz vēlējos saukties par Valdi. Un kad vēlāk, jau tālajā Amerikā, atklājām – Uldim vārda diena iekrita tieši Amerikas dzimšanas dienā, svinējām viņu ik gadu ar krāsainu raķešu salvēm.
Manam brālim Uldim, likās, viss bija godam. Un tomēr ne gluži tā: man viņš bija par jaunu, es viņam – par vecu. Otrais bērns ģimenē. kam vecākais priekšā. Viņam tika manas reiz valkātās drānas, gan vecākā brāļa paraugs visur nāca Tev līdzi. Kad es beidzu skolu, Tu tikai sāki. Kad kāpām kuģī, bēgļi uz Vāciju, man trīspadsmit ar pusi, Tev bija tikpat, kad kuģis mūs veda uz Amerikas tālajiem krastiem.
Tevī jau agri sacēlās protests. Kāpēc gan man jādara gluži tāpat, jābūt kā brālim? Kāpēc gan man jāseko brālim? Es gribu būt es, gribu darīt pa savam, kaut kur un kā būt, ja ne pirmajam, tad priekšā pa savam. Mans brālis Uldis no pirmās dienas, lielgabaliem dunot, dzima un palika – revolucionārs. „Pieskati brālīti!” teica man māte. Bet ne es gribēju būt gans, ne mans brālis būt ganāmais.
„Uzmanies, ka neaizskrien mežā,” kad gājām sēņot. Liku roku brālim uz pleca, aiz čupra turēju, kad viņš gribēja paskrieties sūnās.
Kad Vācijā mums abiem piedzima jaunākais brālis, Jaunsudrabiņa krustdēls Jānis, Uldis jau bija desmit gadus, četrus mēnešus, sešpadsmit dienas vecāks un pēkšņi – vidējais brālis, man gandrīz kā agrīni piedzimis dēls, Uldim paaudzes pusi par jaunu – pastarītis, vēlīnais, drīz gandrīz – vienīgais dēls, kam nenāca līdzi ne vecāko drēbes, ne arī piemērs, laimīgs visjaunākais savu vecāku dēls.
Kādam tēvam reiz bija trīs dēli: visi gudri neviena muļķa, katrs pa savam, katrs savs, bet Uldis bija vissavākais. Reizēm iecirtīgs un reizēm spītīgs domāja savu, darīja savu.
Brālim Uldim apnika dzirdēt: Tu Valtera brālis? Aizbrauca vietās, kur jautāja man: Tu Ulža brālis? un darīja visu pa savam.
„Uldis jau atkal,” žēlojās māte. Pēc senām paražām Uldis līgavu zaga, pa savam precēja Ilzi un dzīvoja kopā veselu mūžu. „bet vai nu tā vajadzēja?”
„Uldis jau atkal,” sūdzējās māte. Pa karjeras kāpnēm Uldis necentās rāpties, uzkāpa kalnos cirst namus pa savam, pats savām rokām, „Bet vai nu tā vajadzēja?”
„Un tad jau tu atkal,” būtu teikusi māte, kad Uldis paņēma Ilzi Karību jūras saliņā līdzi, garā kā desa ūdeņu vidū betonā lietu kasītu nopirka, mājiņu, no orkāniem drošu, kur mūžīgā vasarā apstājies laiks. Bet tas mātei būtu paticis gan.
Mans brālis Uldis, bezgala devīgs un dāsns. „Uldim atkal nav naudas,” tā māte. Bet Uldim jūtas gāja pa priekšu, Uldī nekad nebija aprēķina - kas gan man no visa tā būs, bet vienmēr atvērtas sirds labums, pat tad, kad maks bija patukšs.
Bet sāpēja Uldim, zem spīts sāpēja Uldim otrā dēla nolemtā vieta.
Pēkšņi, jau vecumā, izlauzās sāpe, kopš bērnības krāta un slēpta, kad Inčukalna mežā es ieteicos: „Atceries, kā gājām te sēņot?”
Klusums.
„Tu turēji mani aiz čupra,” Tu noskaldīt skaldīji, „un manas sēnes grozā liki kā savas.”
Klusums.
„Tu turēji mani aiz čupra,”
Beidzot viss bija pateikts. Mēs beidzot bijām kļuvuši brāļi.
Tad kādā dienā gadus pēc tam Tevi aiz čupra paņēma Melnā un nelaida vaļā un nagus ielaida dziļi. Tu zināji, tas ir uz visu.
un
Vecā spāņu cietokšņa stobri salūtu nešāva.
Ai, acis,
Tā teica Uldis, mans brālis: „Ar tevi, Melnā, tikšu galā es pats un pats saviem spēkiem pa savam. Tu, Melnā, mirsi mirklī, brīnišķā kad es kļūšu galīgi brīvs. Aiz čupra mani neviens nekad vairs neturēs.”
Un pats no sevis pienāks Fausta brīnišķīgais acumirklis: verweile doch, du bist so schön, jel pakavējies vēl tu savā skaistumā, ko gribēt var, bet nevar apturēt, mirklis, kam nav gala telpā, kam nav malas, kur viss būs viens un viens būs viss, kur visa viela bezgalīgi viegla kļūs.
Mans brālis Uldis nomira 2024. gada 8. februārī savā mājiņā pie savas Ilzes garajā Vieques saliņā, Esperanzas mūžīgajā vasarā pie Karību jūras liedagiem baltiem.
Vecā spāņu cietokšņa stobri klusēja un debesīs nebija maņas no raķešu sarkanās blāzmas.
Mans brālis bija 87 gadus, divus mēnešus un divdesmit vienu dienu vecs. Aiz sevis atstāja daudz dāsna, laba un mīļa.
Cik gadu un dienu priekšā vēl man, neviens ne zina, nedz pastāstīt var. Ticu, ka man arī Fausta brīnišķā brīdī, ko gribēt gan var, bet apturēt ne, arī mana viela kļūs bezgala viegla un ieplūdīs telpā bez malas laikā bez gala.
2024. gada 18. novembrī
|
