Inga Pizāne
Eksistenciāls apjukums
* * *
Stāvu apjukusi pie pašapkalpošanās kases ar palielu greipfrūtu
rokās un ar acīm meklēju kādu palīgu. Veikala darbiniece noķer
manu samulsušo skatienu precīzi un lepni kā vārtsargs futbola
bumbu un saka: „Tas ir greipfrūts!” Es maigi iesmejos un
nodomāju: „Cik mūsdienīgi.” Smaidu un domāju, cik mūsdienīgi ir
sniegt atbildi, nesagaidot jautājumu”. Viņa neatsmaida, un es
labi saprotu, kāpēc tā. Viņa taupa laiku, viņai nav laika
filozofēt, viņai ir darba laiks. Droši vien viņa nosauc vārdā
katru augli, ko tur rokā apjukuši pircēji, jo tā ir ātrāk. Tādu
kā es viņai dienā ir simtiem. Saku, ka man ir bijusi stipra
intuīcija, ka tas ir greipfrūts, bet ka viņu sistēmā greipfrūta
neesot. Ka esmu izmeklējusies un pat mēģinājusi arī ievadīt
meklētājā. Nav. Viņa par to pārliecinās un no galvas ievada
greipfrūta kodu. - Paldies, - es saku, bet viņa jau ir
aizgājusi. Pie nākamā apjukušā. Redzu, ka visas kases ir pilnas,
bet līdz šim nebiju pamanījusi, ka it visiem rokās ir
greipfrūti. Ka viņa nāk klāt ikvienam, sakot: „Tas ir
greipfrūts.” Es ieskatos atpakaļ veikala iekšienē, no kurienes
nupat esmu nākusi, un redzu tikai greipfrūtus. Izberzēju acis.
Hmm, tas, izrādās, ir greipfrūtu veikals. Visas pārējās preces
sistēmā ir apmāns. Kāds ūsains onkulis iebubina man ausī: „Mums
tikai šķiet, ka mums ir izvēle, bet mēs visi stāvam ar
greipfrūtu rokās.” Mani pārņem savāds izmisums, es skrienu mājās
lobīt to savu greipfrūtu, bet attopos, ka tā ir bezgalīga miza.
Miza pēc mizas, un iekšā nekā nav. „Nekā nav,” es iekliedzos un
dzirdu savu atbalsi tumšajā, garajā ziemā: „Nekā nav, nekā nav,
nekā nav, nekā nav.”
* * *
Neatceros, kā nonācu frizētavā, kā novilku virsdrēbes, kā
sasveicinājos ar administratori. Bet esmu tur, pētu putniņu
piespraudītes, kas sarindojušās pie kases, un īpaši piekūnu.
Neviens nejautā, pie kā nākusi un cikos pieraksts, tad nu es
sēžu, kā sēž cilvēks, kurš gaida, kad pienāks viņa kārta. Kā mēs
visi – katru brīdi, visu mūžu. Sēžu, jo vienmēr esmu par agru.
Uzmetu aci žurnāliem, bet tie skatienam neatbild. Administratore
piedāvā kafiju, bet es nez kāpēc atsakos, lai gan no kafijas
neatsakos nekad. Sajūta, ka pagājušas gandrīz 40 minūtes, lai
gan, izrādās, tikai trīs, kad man pretī nāk Kristīne. Neko viņai
nesaku, viņa runā pati, man tikai jāpamāj vai jāpagroza galva.
Man pat liekas, ka nedzirdu, ko viņa saka, bet šķiet, ka esam
sajutušas viena otras noskaņojumu – nerunāt small talk*,
vienkārši safrizēties. Kamēr viņa man mazgā matus, klausos
frizierīšu sarunas. Dāmas mēģina noskaidrot, kura no viņām
visvecākā. Izrādās, tai būšot balva – tā drīkstēšot neatcerēties
kolēģu dzimšanas un vārda dienas, jo atmiņa, redz, jau ir
nokalpojusi. „Jocīga balva,” nodomāju, bet kāda man daļa. Kad
Kristīne noņem man dvieli un es ieraugu sevi spogulī slapjiem
matiem, man gribas iekliegties: „Visvecākā esmu es!” Jo slapjiem
matiem es sev vienmēr izskatos pusotru reizi vecāka. Bet
noturos. Gribu atsvaidzināt to pašu garo matu griezumu, kas man
ir, nekad ar matiem neesmu eksperimentējusi, varbūt man ir bijis
gana ar papīra lapu, uz kuras var uzlikt visas pasaules frizūras
un jūtas, taču vienā brīdī jūtu, ka Kristīne griež nost tā kā
par daudz... Un, kad sūtu viņai iebildumu pilnus skatienus, viņa
min, ka viss pēc plāna. „Kāda vēl plāna, velns parāvis,” es
riktīgi sadusmojos un prasu vēlreiz, bet ir jau krietni par
vēlu, visi mani mati jau klāj frizētavas „trotuārus”. „Kas pie
velna, un cik tas tagad maksās un kur man tagad tādai iet?”
Kristīne tikai pasmaida un saka: „Nekur, tu te dzīvo. Gaidīsim,
kad ataugs, un tad griezīsim atkal.”
*
niekus (angļu val.)
* * *
- Sekojiet man, - saka medmāsa un ved mani zigzagos pa
koridoriem. - Jā, esam izpletušies, - viņa turpina. Līdz galam
nesaprotu, vai ar lepnumu vai atvainošanos, ka tik ilgi jāiet. -
Nebaidieties, es jūs pavadīšu arī atpakaļ, - viņa mierina. Par
spīti šiem viņas vārdiem, es jau sāku iztēloties, kā mūžam
palieku iestrēgusi šajos medicīnas kabinetu un durvju
labirintos. - Tagad pa kreisi, tagad pa labi, tagad te, tagad
tur, - viņa skandina šos vārdus kā no galvas iemācītu dzejoli.
Mēģinu galvā izskaitīt, cik klientu nedēļā viņa ved sev līdzi,
atkārtodama „šos pantus”. Kas man, cilvēkam, atliek? Sekoju. Es
te sveša, viņa savējā. Jāuzticas. Kas cits, ja ne uzticēšanās,
palīdzēs pret apmaldīšanos? Vai varbūt otrādi? Uzticoties kādam,
es apmaldos? Dīvainas un banālas domas, bet domas nevar ielocīt
atpakaļ prātā kā neizdomātas. Mazu brīdi vēlāk mēs beidzot
nonākam viņas kabinetā. Viņa aicina mani apsēsties, ļauj novilkt
masku, iztaujā par veselības stāvokli, hroniskām saslimšanām,
alerģijām, smēķēšanu un tad pēkšņi prasa: - Vai jums kādreiz ir
gadījies apmaldīties? - Dzīvē vai kā - es jautāju, uz ko viņa
diezgan strupi atcērt: „Nu dzīvē, mežā, pilsētā, slimnīcā.” -
Jā, protams, - es saku, šauboties par savu atbildi, it kā tā maz
varētu būt pareiza vai nepareiza. - Mēs pārbaudīsim jūsu
psihisko stāvokli, - viņa teic un pēc tādas kā iestudētas
klusuma pauzes turpina: „Jums jāatrod atpakaļceļš no šī kabineta
līdz reģistratūrai! - Bet… , - es nominstinos. - Es taču atnācu
uz zobu higiēnu. Viņa iesmejas tā, ka sakustas pat žalūzijas, un
kaut kur aiz durvīm ieskanas viņas kolēgu smiekli. Vai varbūt tā
ir atbalss no viņas smiekliem? Viņa uzmet man skatienu, „lai tak
es kustos”. Es trauksmaini sakustos un nezinu, ko domāt. Man
tagad celties un iet?
* * *
Tai dienā man vajadzēja atrast kiosku. Nu patiesībā kioski kā
tādi vairs praktiski nepastāv, līdz ar ko, manuprāt, zudusi
liela daļa pilsētas romantikas... Bet nu tās avīžbodes, kam
centrā hotdogi un tālākajā kaktā – žurnāli, dažas vēl ir. Pat ja
iestumtas lielveikalos. Lūk, man vajadzēja nopirkt avīzi, kurā
paredzēta manu dzejoļu publikācija. Kā jau allaž tādās reizēs, -
izstaigāju pus pilsētu un tikai piektajā „kioskā” pēc kārtas
laikrakstu atradu, jo „neviens jau tās avīzes vairs nelasa”.
Beidzot stiepjos pēc izdevuma kā pēc tāda zelta stieņa,
izšķirstu to cauruncauri, bet nekā. Manu dzejoļu nav. - Nu droši
vien pārcēla uz nākamo nedēļu, - nodomāju, mazliet paskumu, bet
visādam gadījumam pārbaudīju vēlreiz – ja nu? Nekā, taču uz
stenda ieraugu citu avīzi ar kliedzošu rakstu par to, ka šodien
jāpagriež laiks par ceturtdaļgadsimtu atpakaļ. Pasaule gribot
visus šos pēdējos 25 gadus sākt no jauna, jo, redz, viss esot
salaists dēlī. - Ko?? Es sašutusi sev domās pavaicāju un vienā
mirklī jūtu savu skatienu meklējam kādas acis, kas man to
apstiprinātu vai noliegtu, bet apkārt neredzu ne dzīvas
dvēseles. Tikko taču vēl redzēju pārdevēju. Skatos pie kases
šilte ar uzrakstu: „Pārtraukums. 25 gadi.” – Ko? Manas acis
rombā, es skrienu uz izeju, un man galvā šaudās doma pēc
domas... Kā viņi to iedomājas? Pasauli var nolīdzināt, bet
nodzīvoto laiku? Kā tas notiks? Mēs laika mašīnā kāpsim? Tam
jābūt kādam jokam. Prāts izdarās ar mani, kā vien grib... Vai
man tagad 25 gadi no jauna būs jādzīvo? Vai es atgriezīšos
pagātnē šajā pašā vecumā? Tas vispār par brīvu būs? Pēkšņi
ieraugu tramvaju ar uzrakstu „Galapunkts – pagātne”, pieskrienu
klāt, bet konduktore saka, ka vajagot biļetes. – Kur tirgo
biļetes, - es iekliedzos, un kāds vīrietis pa aizbraucoša
tramvaja logu man rāda virzienu. Nolasu no viņa lūpām: „Tur!” Es
nonāku līdz identiska paskata kioskam, kādā nupat biju... Vai
tam pašam? Un lasu šilti: „Visas biļetes izpirktas. Nākamās
tirgošanā pēc 25 gadiem.”
* * *
- Pilnīgs ārprāts. Gāju pa vecpilsētu un skatījos uz tūristiem
domātiem suvenīru veikaliem. - Tur taču pat nav kur adatai
nokrist. Neizskatās, ka viņi gaidītu iekšā cilvēkus. Apstājos
pie viena no tādiem un nolēmu pavērot. Todien biju aizdomīga
pret visu, taču šī bode man šķita aizdomības kalngals. Vai no
tādas vispār atgriežas? Izskatās, ka, tādā ieejot, visi Latvijas
saražotie suvenīri gāzīsies pār Džeinas vai Maikla galvu, kāds
nu tam tūristam būs vārds, un nekad mūžā jūs to tūristu vairs
neredzēsiet. – Nu labi, ne jūs. Jums jau vienalga. Bet viņu
piederīgie? Kāds taču viņus gaida atpakaļ zemē, no kuras viņi
atlidojuši, lai pārvestu no Latvijas koka magnētiņus? Maikls vai
Džeina būs pazuduši bez vēsts. Tikos un tikos izgāja no
viesnīcas un nekad neatgriezās. Tādos suvenīru nogruvumos
neviens viņus nekad neatrastu. Angry Bird lietussargi
(kādā sakarā, starp citu?), kaķīšu figūras, magnētu lavīnas,
pastkaršu lietus, T-krekli ar uzrakstu „Love Latvia”,
auduma tašas ar uzrakstu „Save the Planet”. Vai nav
drusku ironiski? Vai planētas glābšanai nevajadzēja šos
suvenīrus vienkārši neražot, bet labi, ko es te moralizēju.
Skatos, divas tūristes beidzot apstājas pie bodes, lai ietu
iekšā. Man, no vienas puses, ļoti interesanti, bet, no otras,
ļoti žēl, es kliedzu viņām: „Can you help me?” Viņas tūdaļ klāt.
Prasu, cik pulkstens. Izdevās, novērsu uzmanību, viņas aizgāja
bodei garām. Varēja redzēt – viena otrai čuksēja: „Mēs tak
neiegājām suvenīru bodē”, bet otra mierināja, ka nopirks kaut ko
lidostā. Te tuvojas kāds Maiklam līdzīgs. Mani jau pārņem bažas,
bet nu es taču nestāvēšu te visu dienu, glābjot svešu valstu
ieceļotājus. Viņš vēl tā aizdomīgi atskatās un iet tik iekšā.
Sekoju katrai kustībai, skatos, tūdaļ ar savu mugursomu aizķers
pārbāztos plauktus, bāc, vēl viena strauja kustība, redzu –
sakustas vēl viens plaukts. Drausmas, nokrīt viens Angry Bird lietussargs
un aizķer pastkaršu stendu. – Ak Dievs, tūlīt viss lidos.
„Inga!” dzirdu kādu balsi sev tepat blakus. „Ak Dievs,”
nodomāju. „Dzirdēju tevi pa radio,” balss saka. „Ko?” Es
dzirdēju tevi pa radio,” balss atkārto. „Kādā sakarā viņš man to
saka,” es nodomāju un pēkšņi redzu – tūrists iznāk no bodes
pilnīgi dzīvs, vedot sev līdzi deviņus milzīgus koferus un
piemiedz man ar aci un saka: „I saved them all*”!
*
es izglābu visus suvenīrus (angļu val.)
* * *
Bija tā. Es nonācu tai slavenajā aizsaulē vai mūžībā, sauciet kā
gribat, nu, tai vietā, no kuras uz zemes mēs drusku raustāmies.
Pirmos simts gadus mūsu uzdevums ir atskatīties uz sastrādāto
zemes dzīvē. Visur ekrāni, mums rāda kļūdas, ko pieļāvām, tas
ir, mums jāatmin, kurā tieši brīdī mēs kļūdījāmies, tāds kā
kvests, no kura principā izejas nav, jo otrajā simtgadē ir tas
pats, tikai jau detalizētāk... Trešajā simtgadē ir drusku
aizraujošāk, jo var apskatīties scenārijus, kāda dzīve būtu
bijusi, ja es un visi citi mirstīgie uz zemes nebūtu tik daudz
kļūdījušies. Var riktīgi norēkties un noraudāties arī, jo būtībā
tev rāda tavu ideālo dzīvi. Pilnīgi siekala tek... tēlaini
izsakoties.. Gara kā mūžība... Bet ko nu vairs. Ceturtajā
simtgadē tevi iemet istabā, kas vienlaikus ir garīga un fiziska.
Gluži vai kā mākslas instalācija vai izstāde, kurā atlasītas
visas tavas dzīves laikā pazaudētās mantas... Ne tikai mantas.
Idejas, kas izkritušas no prāta... Mīlestības, ko esi
pazaudējis. Viss, ko esi uzskatījis par zaudējumu. Ik pēc simts
gadiem pamainās koncepts. Es gaidu astoto simtgadi. Dzirdēju, ka
tā veltīta jūtām. Katram divas telpas – vienā telpā satiec tos,
pret kuriem jūtas bijušas tev, otrā tos, kuri mīlējuši tevi. Es
nezinu, kā viņi to izrēķina un kā ir ar abpusējām jūtām, un
drusciņ jau bail, kā būs... bet ļoti gaidu, tikai 389 gadi
palikuši. Brīnos, kā mēs te, mūžībā, neaizmirstam tās savas
senās dzīves, bet viss izshēmots, pārdomāts, saprogrammēts. Nekā
lieka. Tikai tehnoloģijas un mēs, zero waste* dvēselītes,
plivināmies. Atšķirībā no ķermeniskās dzīves, te nav ne miega,
ne ēdiena koncepta, nekā tamlīdzīga, nekādu baudu, tikai
emocijas, ko izraisa kāda atmiņa, bet ar laiku notrulinās arī
tās, jo pēc pāris simtiem gadu, būsim godīgi, neviens uz to savu
dzīvi vairs neskatās kā uz savu. Tu pildi uzdevumus un tiec
tālāk. Un tālāk. Bet, atšķirībā no videospēļu līmeņiem, mūžībai
nav gala vai uzvaras. Zināt, kas pats rēcīgākais? Viņiem
aizsaulē nepatika šis stāsts, ko uzrakstīju dzīves laikā, un šo
kļūdu es nevarēju atminēt 72 gadus.
*
bezatkritumu (angļu val.)
