Jaunā Gaita nr. 319. ziema 2024

Mārtiņš Pommers (1987), studējis filozofiju un filoloģiju, absolvējis Literārās Akadēmijas dzejas un prozas meistardarbnīcas, literārās publikācijas kopš 2016. gada. Publicējies žurnālos Domuzīme, Veto Magazine, konTeksts un citur. Strādā pie pirmā stāstu krājuma.

Mārtiņš Pommers

DIVI STĀSTI

 

 

Tenors

 

Ielas ir sniega pilnas, slikti tīrītas. Nāku no vecpilsētas un kājas slīd, bet diena ir skaidra un saule priecīga. Uz operas tiltiņa un gar kanālmalu sapulcējušies diezgan daudz ļaužu. Negribu būt rupjš, nelaužos ar spēku. Labu brīdi meklēju, līdz atrodu spraugu, pa kuru redzēt, kas notiek. Kanālā kāds slīkst. Slīcējs mēģina uztrausties uz ledus, bet tas vēl ir pavisam plāns un lūstošs.

Kanālmalas ir slidenas. Daži ir tikuši līdz pašai lejai, sasējuši kopā dažas jakas un kā virvi mēģina to pamest slīcējam. Drusku tā kā par īsu. Un nevar saprast, vai viņš maz grib to noķert. Tā kā stiepjas pretim šai mēteļu ķēdei, tā kā nē. Vairāk mētā rokas pa gaisu un bļaustās.

– Nemaz nav naudiņas, - pienāk večiņa. – Iedodiet kādu centiņu.

Paskatos uz večiņu un laikam pārāk ilgi, lai varētu atkal aizgriezties. Es pat tā kā noticu viņai. Atrauju skatienu no slīcēja un sāku gramstīties pa kabatām, lai atrastu kādu centu. Skaidru naudu tikpat kā vairs neizmantoju, bet kabatās parasti ir kādi sīknaudas pārpalikumi. Večiņa novelk dūraini un stiepj man pretim sakaltušu, pleķainu un trīsošu plaukstu.

– Tas taču Daņilovs, - kāds sauc.

– Kāds Daņilovs?

– Nu Ivans Daņilovs, tepat no operas. Pēc paura var pazīt.

Tenors Ivans Daņilovs ir slavens ar pilnīgi kailo, ērmīgi stūraino galvu, kas nekad netiek slēpta zem cepures. Runāja, ka viņš to ieziežot ar kokosa eļļu, lai tā labāk smaržotu un vienmēr spīdētu.

– Un kāpēc, kāpēc slīcinās?

– Sieva pameta, - kāds atsaucās.

– Nē taču, viņš nedabūja lomu.

– Vienkārši pārdzēries.

Varbūt pārdzēries. Bet varbūt nelaimes gadījums. Balsu murdoņā sadzirdu arī šo versiju, bet tā ātri noklust. Arī man gribas redzēt zināmo tenoru, bet tikmēr sanākuši vēl vairāk cilvēki un aizstājušies priekšā. Redzu vien nemierīgas muguras un dibenus.

Vienreiz redzēju viņu uzstājamies operā. Neko daudz nesapratu, bet izrādei beidzoties tāpat kā citi cēlos kājās un sveicu mākslinieku ar stāvovācijām. Ivans Daņilovs ar ziediem rokās stāvēja uz skatuves nesatricināmi cēls un tikai nedaudz paklanījās.

Bikšu kabatās naudas nav. Paņemu maku, bet sīknaudas nodalījumā atrodu vien atslēgas un trīs centus. Tas ir tik nožēlojami maz, ka nolemju labāk nedot. Manam mētelim ir pārsteidzoši daudz kabatu. Sānu kabatas un krūšu kabatas. Atrodu pāris novazātus kabatlakatus un piparmētru ledeni.

No večas uzvējo asa netīrības smaka. Bet tur ir arī kaut kas salds. Smaržas, kādas kādreiz lietoja mana māte. Man iepatīkas doma, ka viņa no rītiem pirms ubagošanas apslakās ar smaržām, jo vēl aizvien negrib pazaudēt sievišķību.

Izsauciet glābējus, kāds sauc. Šis sauciens pūlī atbalsojas vēl vairākas reizes, bet nav skaidrs vai kāds tiešām viņus ir izsaucis. Es stiepjos uz purngaliem, lai pāri citu galvām redzētu, kas notiek. Pienāk pašvaldības policists. Viņš nemaz nesteidzas. Ar elkoņiem laužas caur priekšā stāvošajiem un lamājas.

Arī palecoties neko daudz neredzu, bet vecene, plaukstu pastiepusi un muti pavērusi, vēl joprojām gaida. Viņa vairs nav nodūrusi galvu, bet gan ar savām duļķainajām, apaļajām acīm skatās man tieši virsū. Visa seja vienās krunkās, deguns apaļš kā kartupelis, vaigi iekrituši, zobu gandrīz nav.

Es atpogāju mēteli, lai pārbaudītu arī mēteļa iekškabatas, bet sakaunos par savu ļumīgo vēderu, kas manāmi karājas pāri bikšu sik­snai. Mēteļa iekškabatā atrodu piecus centus. Tos viņa paņem, bet tāpat stāv plaukstu izstiepusi un vairākas reizes atkārto, ka nemaz nav naudiņas.

Rakājoties pa kabatām, skatos uz viņas kājām. Zem tumšo svārku malas redzamas džinsu bikses, kas pārvilktas pār apdilušiem strādnieku zābakiem ar apkaltiem purngaliem. Viņa mīņājas sniegā. Kājas laikam salst.

Jūtos vainīgs, ka man nekā nav. Steidzīgi vēlreiz pārbaudu visas kabatas un katru pārbaudīto kabatu izgriežu uz āru, lai viņa labi redzētu, ka tiešām nekā nav. Turpinu izgriezt kabatas, bet viņa nekur neiet un krata savas kaulainās un laikam jau arī nosalušās plaukstas.

– Galīgi nav naudiņa, - vecene atkārto.

– Viņš noslīka? Laikam jau ka noslīka. Augšā vairs nepeld.

– Es arī gribu redzēt slīkoni! – bļauj bērns.

Es tikai plātu rokas, naudas man nav. Gribu skriet, lai pagūtu vēl redzēt Daņilovu. Vecā paskatās manī dusmu pilnām acīm. Pirms aiziešanas viņa nospļaujas un netīšām trāpa man uz kurpes. Tad aizšļūc tālāk.

Cauri pūlim izlaužos līdz kanālam cerībā, ka vēl redzama slīkoņa kailā galva vai vismaz izstiepta roka, bet ūdens virsma jau norimusi. Tenors Ivans Daņilovs ir noslīcis un cilvēki sāk izklīst. Tikai tagad atbrauc glābēji. Viņi gan arī nesteidzas. Ūdens ir auksts un droši vien jau ir par vēlu. Daži skatītāji vēl kāvējas. Laikam, lai redzētu slīkoņa makšķerēšanu.

Eju prom. Vēlreiz pārskatu maku un starp vizītkartēm atrodu divdesmitnieku. Iepriekš neatradu. Liekas arī tā kā par daudz. Bet vecene jau ir prom un es viņu nekur neredzu. Vicinot naudaszīmi es viņu saucu, bet ne uz „večiņ”, ne „sieviņ” viņa neatsaucas. Paskrienu nedaudz operas virzienā, bet viņu nekur neredzu. Tad paskrienu uz pieminekļa pusi. Kurpes slīd un ir piebirušas ar sniegu. Gribēju iziet tikai uz mirklīti paēst, tādēļ neesmu uzvilcis zābakus. Večiņa droši vien domā, ka es emu nožēlojams gnīda. Skraidu apkārt, bet viņu vairs neatrodu. Divdesmitnieku iegrūžu rokās kādai pavecai sievietei pie krustojuma, kas izskatās gan līdzīga manai vecenei. Viņa aiz muguras sāk lamāties, bet es jau skrienu prom.

 

 

 

Apetīte

 

Viktors guļ zārkā kaulains, trausls un sakaltis, pievērtām acīm, līko knābi izslējis pret debesīm. Anna skatās uz vīru un viņai ļoti iegribas iekosties viņa lielajā degunā. Sajust, kā starp zobiem krakšķēdams pārlūst deguna skrimslis. Vai vismaz viņa plecā. Viņa šaurajā plecā, kas tagad iespīlēts melnā uzvalkā. Varbūt vienā no elkoņiem, kas tik asi, ka visu mūžu deldēja viņa kreklos caurumus. Vai pirkstos vai ceļgalos, vai varbūt iegurņa kaulā.

Anna stāv nodurtu skatienu, skaļi viņa neteiks, ka vīru nemaz īpaši nemīlēja. Un tagad viņš tur guļ gluži kārns, plāniem pieglaustiem matiem, aizvērtām acīm, reti pieklājīgi saposts un, iespējams, garšīgs. Ja vien varētu viņu nedaudz pakošļāt. Viņa iztēlojas vīra kauliņus krakšķam starp zobiem, un mutē saskrien siekalas. Un, ja vien māsa šņukstot neturētos pie rokas, iespējams, Anna uzlēktu uz zārka un iekostos Viktora knābī.

Ir auksts. Zārks tiek laists kapā, un viņa nespēja nedomāt par vīra cīpslaino kaklu. Ja ne kodusi, tad vismaz skūpstījusi to viņa ir. Nedaudz nomierina tie būkšķīši, kas skan smilšu saujām atsitoties pret zārka vāku. Savas saujas viņa uzmeta īpaši sparīgi: „Nu tad, Viktor…” Vairāk nav ko teikt.

Bet, gaidot kapa aizrakšanu, Anna ziediem salauž kātus. Viņa mīdās gurkstošajā sniegā un izskatās patiesi skumja. Zobi gan niez. Anna nevar sagaidīt, kad sāksies bēru mielasts. Tikmēr viņa sāk krakšķināt pirkstu kauliņus. Gluži kā bērnībā. Un šie klusie krakšķīši ļauj iztēloties kā starp zobiņiem lūst kauliņi.

Uz šķīvja Anna neliek kartupeļus, bet tikai karbonādes. Tās viņa stumj rīklē un lēni košļā. Vismaz uz brīdi tas mazina zobu niezi. Viņai iepretim sēž brālēns Hermanis, kura pirksti ir tikpat gari un mezglaini kā nelaiķim. Viņš gluži cūciski ņem kotletes ar pirkstiem un pēcāk aplaiza taukainos pirkstu galus. Lai apspiestu savu vēlmi iekosties šajos pirkstgalos, Anna novērš skatienu un blenž šķīvī.

Tikai mājās, kad visi ir prom, viņa atviegloti uzelpo. Nogurusi lien gultā, bet nevar aizmigt. Acu priekšā stāv vīra mierpilnās un neiekostās miesas. Un pat Viktora spilvena stūris, ko viņa žļembā, nesniedz gandarījumu.

Anna ceļas augšā, apsēžas pie galda, pievelk krēslu, iztaisno muguru un piekārto apkaklīti. Tad ar tējkaroti trīsreiz uzsit pa vārītas olas čaulu, tīksmi ieklausoties, kā tā krakšķot salūst, un sāk lobīt. Vārīto olu viņa noliek uz šķīvīša brokastīm, bet čaumalas ar delnu saslauka kaudzītē un pa vienai bāž mutē. Viņa tās grauž. Krakšķina starp zobiem. Tās brakšķ un šņirkst, duras mēlē un smaganās, bet Anna pievērtām acīm bauda graušanu, un tikpat labi čaumalu vietā varētu būt roka vai kāju pēda, vai vismaz pirkstu kauliņš.

Annai nav gana. Viņa nober sev priekšā riekstus. Daži jau ieplaisājuši, tos viņa kož ar zobiem, citus dauza ar dūri, bet pavisam cietos lauž ar riekstu standziņām. Un tīksminās par riekstu krakšķiem, it kā tur lūstu Viktora trauslās ribiņas.

Annai nav gana. Anna grib vairāk. Viņa staigā pa māju, meklēdama lietas, kurās iekosties. Viņa grib just, kā starp zobiem lūst kauli. Viņa grauž sveci, viņa pakošļā enciklopēdijas stūri, viņa zelē riekstu čaulas, kas viņas zobiem ir pārāk cietas. Smaganas jau asiņo, bet Anna vēl iekožas kafijas galdiņa stūrī.

Ar to nav gana. Viņa grib kaulus un izceļ no ledusskapja veselu vistu. Tā tiktu cepta Viktora septiņdesmit piecu gadu jubilejas svinībām. Ja vien viņš nepaspētu nomirt. Paspēja gan.

Kad vista nedaudz atkususi, Anna to noliek uz gaļas dēlīša un izlauž vistiņai kājas. Viņa iekožas jēlajā miesā. Viņa to plēš ar saviem vēl diezgan stiprajiem zobiem. Plucina un sūkā, un spļauj laukā, kaudzītē uz galda stūra.

Tad Anna ņem gaļas āmuriņu, atvēzējas un, ieliekot sitienos visas savas dusmas, sāk dauzīt vistas atlikumu. Viņa sit tā, it kā uz gaļas dēlīša gulētu nevis auksta un noplūkta vista, bet gan auksts un pliks nelaiķa Viktors, knābi izslējis un kājas pārkāris pār galda malu.

Anna jau ir aizelsusies. Labajā rokā ir gaļas āmuriņš, bet viņas kreisā plauksta jauši vai nejauši guļ turpat uz dēlīša un Anna trāpa pati sev. Viņa piešauj savainoto roku pie mutes. Tur ir arī sāļas asinis un it labi var just, ka kaut kas ir lauzts. Bet Annas acis mirdz. Tā nav pirmā, un droši vien arī ne pēdējā reize, kad Viktors viņai ir lauzis kaulus.