Atis Rozentāls

Bez bailēm no neērtām tēmām

 

Valters Sīlis

Ieskats režisora Valtera Sīļa jaunākajos iestudējumos

 

Režisors Valters Sīlis (1985) ir viens no aktīvākajiem mūsdienu latviešu teātra kopainas veidotājiem gan iestudējumu skaita, gan tematikas un mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Kopš šā gada sākuma viņš ir Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos, bet izrādes, par kurām būs runa šajā rakstā, tapušas arī citviet – Latvijas Leļļu teātrī, nevalstiskajā teātrī „Dirty Deal teatro”, kā arī Valmieras Vasaras teātra festivālā.

Valtera Sīļa interešu lokā līdzsvarotās proporcijās atrodami trīs virzieni, kas savā starpā var arī pārklāties – politiski ass mūsdienu Latvijas situācijas tvērums, vēstures būtiskie fakti un notikumi, kā arī cilvēku rīcības izpēte ekstrēmās situācijās. Sīlis strādā daudz un ražīgi, un jau šobrīd par viņa veikumu varētu sarakstīt grāmatu.

 

Vēstures notikumi ir svarīgi

Valtera Sīļa biogrāfijā netrūkst izrāžu, kurās režisors kopā ar vairākiem dramaturgiem pēta nozīmīgus Latvijas vēstures notikumus. Viņa redzeslokā bijis Andrievs Niedra, latviešu leģionāru deportācija no Zviedrijas, Liepājas nozīme Latvijas vēsturē pagaidu galvaspilsētas statusā u.c. Rekonstruējot Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī, kopā ar Kārli Krūmiņu veidotajā izrādē Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris (2018) paralēli norisēm uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves publikai bija iespēja austiņās dzirdēt četras dažādas balsis, kas norises komentēja katra no sava skatpunkta.

Atkārtoti Valters Sīlis ķēries pie deportāciju tēmas, ko atklāja jau Melānijas Vanagas atmiņu grāmatas Veļupes krastā skatuves variantā 2010. gadā. Izrāde Sibīrijas haiku, ko režisors iestudējis Latvijas Leļļu teātrī, gan ir par izsūtītiem lietuviešiem, jo tās pamatā ir Jurgas Viles un Linas Itagaki komikss Daces Meieres tulkojumā. Respektējot vizuālo formu, izrāde veidota papīra animācijas tehnikā, aktieriem darbojoties ar papīra lellītēm, ko projicē uz ekrāna, un līdztekus teksta runāšanai viņi atveido arī nepieciešamās skaņas. Izrādē izvēlētā forma tiek īstenota ļoti konsekventi, ne brīdi nemainot vēstījuma veidu, kas teorētiski arī būtu iespējams. Tādējādi izrāde izskan kā vizualizēts lasījums, kas delikāti ar bērnu auditoriju runā gan par ciešanām un nāvi, gan garīgu stiprumu un pārliecību.

 

Jātiek galā pašiem

Samērā ekstrēmu eksperimentu Sīlis kā dramaturgs un režisors vienlaikus sarūpēja tiem „Dirty Deal teatro” skatītājiem, kuri izlēma apmeklēt „Konferenci visumā labiem cilvēkiem”. Izrādē nav aktieru, un aplī sasēdinātajiem skatītājiem pašiem jātiek galā ar izrādes gaitas virzīšanu uz priekšu, sekojot instrukcijām. Kādam ir jābūt drosmīgam, lai atvērtu pirmo aploksni, un citiem jābūt pietiekami motivētiem, lai labprātīgi atvērtu nākamās un lasītu tekstus, kas brīžiem ir neslēpti provokatīvi un var būt pretrunā skatītāja pārliecībai. Personīgi man pārspīlēta šķita Sīļa vēlme kontrolēt izrādes norisi tādā apmērā, ka arī starpbrīdī, cienājoties ar kafiju un cepumiem, publika drīkstēja sarunāties tikai ar tekstiem no lapām. Izrāde izvērtās par tādu kā psiholoģisku eksperimentu, kuru varētu filmēt un analizēt, jo sanākušie skatītāji kļuva par fokusgrupu, kurā spontāni rodas līderi un tiek pētītas grupas dalībnieku reakcijas uz tekstiem, kas izskan telpā.

 

Rasas stāsti

Brīdī, kad Valters Sīlis piekrita iestudēt Rasas Bugavičutes-Pēces lugu Tēvs Klusums Liepājas teātrī, viņš vēl nezināja, ka tur notiks dumpis pret ilggadējo teātra direktoru Herbertu Laukšteinu, mainīsies vadība un tieši Sīlis kļūs par vienu no diviem valdes locekļiem jaunajā teātra vadības komandā. Ar Bugavičuti-Pēci kā dramaturģi Sīlis sadarbojies vairākkārt un ārkārtīgi veiksmīgi – īpaši te jāizceļ Puika, kas redzēja tumsā (2019), kur lugas (ir arī romāns) pamatā ir dramaturģes dzīvesbiedra, Liepājas teātra aktiera Sanda Pēča reālā ģimenes situācija – viņš piedzimis neredzīgu vecāku ģimenē. Lai arī izrāde nav precīzi biogrāfiska, tajā ļoti precīzi tiek attēlota vide, kādā bērnību pavada galvenais varonis, tāpat arī zēna izaugšana un saskarsme ar dažādiem pasaules piedāvātiem izaicinājumiem. Luga ir populāra arī Igaunijā, bet tās pirmatklājējs ir tieši Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī, kur izrāde joprojām ir repertuārā. Toties Igaunijas Neatkarīgajā teātrī „Vaba Lava” Sīlis iestudēja Bugavičutes-Pēces lugu Man bija brālēns – pašas dramaturģes biogrāfijā balstītu stāstu par attiecībām ar brālēnu Lietuvā, kurš kļūst par mafijas locekli un tiek nogalināts 27 gadu vecumā. Režisora iespējas, inscenējot šo darbu, ierobežoja Covid-19 karantīnas noteiktumi, taču tieši tie pārsteidzošā kārtā iedeva ļoti precīzu atslēgu – distanci starp abiem aktieriem un video izmantojumu. Izrāde aizkustinoši apliecināja, ka draudzība var būt patiesa arī tad, ja tavs draugs vai radinieks savā dzīvē ir izvēlējies nepareizu ceļu.

Iepriekšējā Jaunās Gaitas numurā garāmejot pieminēju arī izrādi Tēvs Klusums Liepājas teātrī – izrādi, kurā vienlīdz svarīgs ir kā saturs, tā forma. Autores biogrāfijas stāsts par tēvu, kuram ir cita ģimene un tāpēc ceļš uz saprašanos ir sarežģīts, risināts divos stilistiski atšķirīgos cēlienos. Pirmajā ir kora koncerts, kurā aktieris Ģirts Krūmiņš diriģē īstu kori „Laiks”, bet Maijas lomas atveidotāja Agnese Jēkabsone kā koncerta skatītāja sēž zālē un komentē notiekošo, gremdējoties bērnības atmiņās. Otrajā cēlienā tiek rādīta ballīte, kurā jubilāram nav laika un tad, kad tas beidzot atrodas, iestājas samulsums un ar savu meitu īsti nav, par ko runāt. Režisors veiksmīgi sadarbojas ar scenogrāfi Ievu Kauliņu, radot transformējamu skatuves telpu, bet darbībā veiksmīgi tiek iedzīvināti kontrasti starp sadzīvisku kņadu un galvenās varones ilgām pēc cilvēciska kontakta ar tēvu.

 

Nebaidīties no sāpēm

Jaunākais Sīļa iestudējums Dievs ir šeit Liepājas teātra Mazajā zālē, kas joprojām dislocēta koncertzāle „Lielais Dzintars” telpās, iekļaujas tajā režisora darbu virknē, kas pēta fiziskas vai garīgas problēmas ietekmi uz cilvēka rīcību, respektīvi, konkrēta problēma kļūst par katalizatoru plašākai refleksijai par eksistenciālām tēmām. Tāds bija Margaretas Edsones lugas Prāts iestudējums (2015), kura galvenā varone cieta lielas sāpes vēža dēļ, tāds bija Dankana Makmillana lugas Cilvēki, lietas un vietas uzvedums (2017), kas analizēja atkarību no narkotikām un centienus no tās atbrīvoties. Smagi slima galvenā varone, kas nespēj piecelties no gultas, bija Sīļa iestudējuma Mammu! (2023) centrā. Visas šīs izrādes apliecināja režisora drosmi runāt par smagām tēmām, darot to vienlaikus drosmīgi, taču iejūtīgi.

Dievs ir šeit ir dramaturģes Ludmilas Roziņas luga, kas balstīta viņas pašas pieredzē. Laulāta pāra vēlme pēc desmit gadu kopdzīves kļūt par vecākiem tiek pārbaudīta divreiz, abas reizes neveiksmīgi, un tieši otrā reize kļūst par emocionāli smagu pārbaudījumu arī skatītājiem, soli pa solim ejot cauri smagām izvēlēm – saglabāt bērnu, kuram iedzimtas pataloģijas dēļ nav izredžu izdzīvot, vai grūtniecību pārtraukt. Lai arī režisora pieeja materiālam ir maksimāli atsvešināta un izvēlētie paņēmieni – teatrāli (divi no trim aktieriem iemiesojas vairākos tēlos un pārģērbjas, skatītājiem redzot), tomēr iespaids uz skatītājiem tiek panākts un zālē dzirdami šņuksti un šņaukāšanās. Mazās zāles tuvplānos labi redzams, kā režisors organizē mizanzscēnas, katrai darbības vietai atrodot savu risinājumu, neieslīgstot butaforismā – ar vienu dīvānu un gandrīz bez rekvizītiem. Jaunā aktrise Kintija Stūre ir izrādes centrā, praktiski no skatuves nenoejot stundu un 50 minūtes bez starpbrīža, un viņas spēja kontrolēt emocijas, vienlaikus tās saglabājot, liecina par režisora prasmi strādāt ar aktieriem.

 

Dziedošie laupītāji

Pavisam neparastu formu ieguvis patiesos notikumos balstītais darbs Alfas, ko šoruden rāda „Dirty Deal teatro”. Sīlim tā ir atkārtota sastapšanās ar ilggadēju radošā tandēma partneri – dramaturgu Jāni Balodi, ar kuru kopā viņš veidoja izrādes savas karjeras sākumā un nostiprināja reputāciju. Jau tolaik, pirms daudziem gadiem, viena no idejām iespējamai izrādei bijis sižets par spēļu zāles aplaupīšanu Jēkabpilī, kurā no pieciem laupītājiem četri bija policisti, turklāt divi no specvienības „Alfa”. Jaunā izrāde šo tēmu analizē negaidītā veidā – ar Edgara Raginska sacerētu mūziku tā kļuvusi gandrīz vai par rokoperu, ko kamerformāta dēļ teātris dēvē par mūzikas teātra izrādi. Vārds „Alfa” izrādes nosaukumā kļūst par vispārinājumu cilvēku tipam, kas vēlas dominēt un apliecināt sevi. Būdams sev uzticīgs kā publicistiskā teātra pārstāvis, Balodis libretā ieraksta arī krīzes gadu cilvēku noskaņojumu un uzrāda politiķus, kuru īstenotās darbības līdz krīzei noveda. Aplaupīšana notika 2011. gadā, izrāde reizē ir un nav dokumentāla – tā atspoguļo notikumu secību un diezgan skrupulozi uzskaita apšaudē gūtos ievainojumus, vienlaikus personu vārdi ir mainīti un nevar apgalvot, ka varoņu biogrāfijas būtu autentiskas. Sadarbībā ar scenogrāfu Uģi Bērziņu radīta ļoti lakoniska spēles telpa. Tas ir atkal jau nosacīts teātris, kur darbības vidū aktieris var paziņot, ka tagad atveido citu tēlu, un arī šajā gadījumā tomēr tiek sasniegts ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli pilnvērtīgs rezultāts. Tas ir piecu aktieru ļoti koncentrēts, arī vokālā ziņā atzīstams ansambļa darbs, kas ļauj runāt par Valtera Sīļa prasmi strādāt ar visdažādāko materiālu. Galu galā viņa kontā ir arī izrādes ļoti neparastos spēles laukumos Valmieras vasaras teātra festivālā – Uzvara ir mirklis (2020), kas notika īstā stadionā un bija veltīta futbolam, un Ik dienas (2024), kurā ukraiņu un latviešu aktieri apdzīvoja Rīgas ielas abas puses Valmierā, neapstādinot auto kustību un aktieriem sajaucoties ar garāmgājējiem. Sīļa kā režisora kontā ir arī izrādes – pārgājieni. Taču svarīgāka par formu ir viņa ticība humānām vērtībām un gatavība par tām runāt brīžiem arī neērtā atklātības pakāpē.

 

Atis Rozentāls ir laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļas redaktors un Jaunās Gaitas redkolēģijas biedrs, teātra mākslas apskatnieks.