Jaunā Gaita nr. 319. ziema 2024
|
Anta Skara ir beigusi Literāro Akadēmiju prozā (2023). Piedalījusies „Matris Lingua” (2023) un Jauno un iesācēju autoru semināra recenzēšanās (2024). Pašlaik Literārajā Akadēmijā apgūst dzeju. Iepriekš publicējusies mēnešrakstā Avīzes Nosaukums. Ieguvusi bakalaura grādu bibliotēkzinātnē (LU) un maģistra grādu karjeras konsultēšanā (LBTU). Kopš 2021. gada ikdiena aizrit Mozambikā.
|
 |
|
Anta Skara
es ar sevi
* * * jau kādu laiku neklausījos Mocarta rekviēmu pēc tam kad esmu atsākusi ēst auzu pārslu putru un kaķa mīzelus tīrīt ar hloru tāpat kā agrāk pēc tam kad no aizplauktes esmu izvilkusi savas līdz nelabumam sterilos koridoros nobradātās zeķes pēc tam kad cipars pieci man vairs neliek atcerēties baltās neaizslēdzamās durvis un visas tās divdesmit piecu sieviešu sejas kas paguva nomainīties kamēr manējā palika tā pati gluži tāpat kā mana numurētā gultasveļa pēc tam kad neviena no manām rokassprādzēm man vairs neatgādina novazāto papīra aproci uz kuras vairs nebija iespējams salasīt manu vārdu es atkal klausos Mocarta rekviēmu es rakstu rekviēmu sev
kas? ar ko? kad? kur? ko darīja? kāpēc? es ar aifonu pirms piecām minūtēm savas mājas gultā iečekojos pie Eifeļa torņa lai būtu ko atcerēties
* * * uzmanību mīklainos apstākļos pazudis cimds
izgājis no savas dzīvesvietas Divdurvju skapī atvilktnē Nr. 2 1997. gada 10. decembrī sniegputeņa laikā pēdējo reizi manīts pie Tīnūžu pamatskolas un līdz šim brīdim viņa atrašanās vieta nav zināma
20 cm garš dūraiņu miesasbūves raibiem pieneņkrāsas un kastaņbrūniem rombu rakstiem valnīša daļā skujiņas (sūnu zaļas un rūsas sarkanas)
pēc cimda ilgojas viņa pārinieks un tā saimnieks kuram pēc lielajām piku kaujām ir nosalusi kreisā roka un kuram dūrainis ir dārga piemiņa no vecmāmiņas kuram viņa to bija atsūtījusi no laukiem kopā ar ābolu ievārījuma burciņām
dūrainis labi nedzird tāpēc neatsaucas silda bet kož jo ir no tīras vilnas
atradēju lūdzu to atgādāt no 1997. gada
* * * mana āda ir kā sakaltušas vīģes čaula acis kā melanholiskā valša notis mājas kā pēdējās instances patversme es pati esmu kā lauru lapa kas savu darbu padarījusi izskalota uz šķīvja malas vai kā atiris diegs kura iztrūkumu nepamana uzreiz bet tikai tad kad jau ir aizgājis pa vīli vai kā iesprūdis rāvējslēdzējs kas netiek tālāk par stāvvietu jo priekšā ir mans pieaugušais bērns bet atpakaļceļu ir aizsprostojušas atmiņas par nomoda naktīm un mazuli ka tikai viņš neizveļas laukā no šūpuļa
* * * tas ir kā tad kad atstumj kumodes atvilktni bēniņos un izvelk veco laiku skaitīkli (to koka ar metāla stieplēm) pabīda kauliņus noputējušās baltās kaklasaitēs kuri no svarīguma uzpūtušies cītīgi rēķina simtus un tūkstošus bet stieples galā ir kauliņš kas palicis viens
tas ir kā tad kad atstumj ķerru pilnu ar malku un izgāž kaudzē bet ķerrā ir pagale kas palikusi viena noklausās sprakšķos un smieklos kas guldz no malkas bara tas ir kā tad kad atstumj krēslu no galda kājas un nezina vai tā ir galda kāja vai krēsls kas palicis viens
* * * pirms gulētiešanas stāstu sev pasaku par siltajām zemēm aizlokās čūskas un noskrapst peles dromedārs bez dzeršanas ir nostaigājis sešas dienas ar tuksneša askēta slavu starp asprātīgiem ērkšķiem un kaktusiem melnais humors par kādu mirušu kamieli kurš smilšu vētrā aizvēris nāsis nosmacis ak samūni samūni gazeles pārlaižas smilšu kāpām zem paštaisnas saules melns skorpions starp tuksneša saulespuķēm karstās sažuvušās smiltīs dīgst saksaules tamariski sausuma bēgles samūni priekšnojautās izstaipās lūsis sauss viesulis savējo smilšu mākoni saceļot debesīs putekļu dūmus es snaužu arī vienkupris aiztaisījis garās skropstas nāsis atstājis pusvirus šņāko ššššššššššššššššššššššššššš
* * * es biju kad Būrs un Kalams taisīja ambrāžu kad ķurķim būvēja glamūrīgu mūri kad uz ielas dalīja džinu par velti kad labradors stūrēja sarkanu lamborgini kad Usmas ezerā peldēja Fidži salas es biju kad ala dziedāja solo la la la (un tā nebija atbalss) kad kalējs atgremoja kalnos aprīto zāli kad lama kala sev būri un iekala pirkstā kad sūrstēja nevis kalums bet arbūzs piemēram ko lūri? es biju kalambūrs
minimālisms mini māli sms
* es ar saviem draugiem minimālistiem viesistabā bez starpsienām un ar daudziem lieliem logiem skatījāmies betona griestos vai uz nedaudzajām mēbelēm un saldūdens akvāriju mēs dzērām kafiju bez cukura melnu no baltām tasēm vien Ludvigs Mīss van der Roe nevarēja ierasties viņš bija miris vieglas smiltis viņam mazāk ir vairāk kāds no viesiem novērtēja namatēva interjeru mēs vai nu klusējām vai ierunājāmies ar vienkārši paplašinātiem vai nepaplašinātiem teikumiem man bija tik patīkami atrasties savu vienkāršo draugu lokā kuri neļāva ar krāmu putekļiem apaudzēt būtisko viņu vienkāršībā nebija neizprotamu estētikas prasību vēl jo mazāk neaizsniedzamu ideālu arī akvārijā viņi nemeklēja zemūdens akmeņus būdami it visā bagāti viņi necentās izrādīties un nepārspīlēja jo vienmēr bija harmonijā ar savu domu krāsām vārdu līnijām un darbu tekstūru maniem iedomu draugiem nebija nevajadzīgu aksesuāru arī es gribēju līdzināties viņiem lai man nebūtu jāceļ starpsienas un lai savu māju ko saucu par dzīvi es spētu iekārtot pēc Skandināvu minimālisma
* * * esmu aizbultējis noslēpumu ļauju tam tupēt tumsas dobumā līdz izjūk pirmā mulsuma putas manā plaukstā gulst domu pults tik daudz kanālu bet slēdzu viennozīmīgi uz tevi no mūsu lūpām kūp draiski dūmi divus pavasarus un ziemu līdz ir izkusis sākuma cukurs maiguma apmetums drūp un nu mēs braucam uz māju katrs ar savu pārmetumu kulbu noguris ledus lūzt un pirmo reizi mēs paskatāmies uz savu jūtu nobraukumu manā plaukstā gulst domu pults
* * * zeltnesis bagātīgi leknās ganībās laimīgs kā līdz mēnesim un atpakaļ palicis par lēzenu nogāzi ar līdz melnzemei noplicinātu kailumu pat ne balandas zem melniem cimdiem bālgana līdz minimālismam nemēbelēta delna mēs esam Milānas nepabeigtā glezna negantas bezdelīgas skandina benzīna glāzes un gaida līdz iespers zibens acu dobumos no ilgām plīstošas mellenes līdz bēdu mēmumam pilnas lāse skumju nopil Visumā līdz Labestības Bezgalībai ar Kuru caur bezvārdu nopūtām sarunājos tik tuvu kā nekad tik tuvu kā līdz savai elpai un man paliek vieglāk
* * * mēs kādreiz svilpojām vieglumu nemērījām nerēķinājām neatlicinājām mīlestības pirmpienu nebaltai dienai es vairs neatceros vai tas bija toreiz kad izvadīju nevainību vai vēlāk kad vieduma pievedums kavējās es ļāvos sarūgtinājuma valdzinājumam lai arī zināju par postu ko bija izraisījis aizvainojuma nogruvums lai arī redzēju kā tas bija apracis simtiem māju lai arī biju dzirdējusi vaidus no veco pārestību gruvešiem tur patiešām nobeidzās lieveņa vēsums acīs piesmietie solījumi un visi tie asie vārdi kas kā raupji papēži skrāpēja pieskaroties tagad tur nobeidzāmies arī mēs
* * * laika un telpas taisnei var būt daudz punktu
laimīga zole ceļmalā kas pasper grūtsirdības kukurzni un aizsoļo
viesmīlīga nojume kurā patverties no lietus
grūsnas rūpes kas apsēdušās parkā uz soliņa nespēj pieliekties lai atšņorētu savas skumjas
es varu būt viss
* * * kritikas sejai ir daudz vaibstu tie ir skarbi bet pamācoši tie iemāca piezemēties tam kurš sevi ir iztēlojies par mūsdienu Šekspīru piemēram lai arī vairumā man pazīstamo jauno autoru pašapziņu ir grūti nokasīt no zemes ne tāda ir klusuma seja arī tai ir daudz vaibstu bet tie visi ir noslēpumaini joprojām tos cenšos izdibināt tie var būt aizņemta darbīga izklaidīga klusuma vaibsti tas var būt augstprātīgs nicinošs noraidošs klusums iejūtīgs saudzējošs nogaidošs klusums kā nopūtu salūts klusums kā tūkstoš „nē” kvadrātā klusums kā smalkjūtīga rīcība „es tev aiztaupu kaunu” „tavi skricelējumi nekam neder” „raksti atvilktnei vecmāmiņai utt.” klusums kā „pagaidi” „pacieties” „pienāc vēlāk kad kļūsi par rakstnieku ar vārdu” klusums „ej pamācies uzraksti kaut ko ģeniālu” klusums kā depresija un narkomānu abstinences sindroms klusums kā mācību stunda kā bezmaksas terapijas cikls kā nomācoša bezvārdu afirmācija talanta trūkumam kā meditatīva un relaksējoša telpa prātam un dvēselei klusums kā snaudoša ģēnija provokācija kā cēls žests un cieņpilns brīdis lai vienotos nedzīvi dzimušā dzejnieka piemiņai klusums kā visvairāk interpretētā atbilde es joprojām mācos klusuma vaibstus
no atmiņu klades 1. Zane 2. Bērziņa 3. Tikpat cik tev 4. Zaņuks Zābaks 5. Blakus Gerkenam 6. Jūrascūciņa papagailis 7. Bruņurupuči nindzjas 8. Rozes un kriz antenas 9. Karbonāde ar sieru rosols 10. Fanta 11. Britnija Spīrsa 12. Lauris Reiniks 13. A-EiropaRozā šķipsnas 14. Augstāk par zemi 15. Dziedāt 16. Par to kas lasa ziņas vai par frizieri 17. Liene un Karīna 18. Neteikšu 19. Nezinu 20. Neko. Tu esi normāla 21. 2001. g. 22. ZB 23. Paliec tāda kāda esi
* * * mēs apliesim zilajā termosiņā tēju un aiziesim uz parku atgulsimies zālē burtosim debesīs mākoņus minēsim putnu balsis un vērosim apskaujamies koku galotnes kamēr spožākais debesu ķermenis nebūs mums aizvēris acis pēc tam ļausimies viņa karstajiem glāstiem tad notiesāsim līdzpaņemtās maizītes un uzdzersim aveņu tēju tad sadosimies rokās un dosimies mājup pa ceļam iegriezīsimies tirgū pēc svaigām zivīm un akniņām mūsu vecajam un no vientulības neko nejēdzošajam kaķim kurš sēž pie loga un mūs jau gaida svaigās zivis un akniņas kamēr es ar sevi – mēs aiziesim uz virtuvi kur no paliekām izskalosim zilo termosiņu
|
