Jaunā Gaita nr. 319. ziema 2024

Anta Skara ir beigusi Literāro Akadēmiju prozā (2023). Piedalījusies „Matris Lingua” (2023) un Jauno un iesācēju autoru semināra recenzēšanās (2024). Pašlaik Literārajā Akadēmijā apgūst dzeju. Iepriekš publicējusies mēnešrakstā Avīzes Nosaukums. Ieguvusi bakalaura grādu bibliotēkzinātnē (LU) un maģistra grādu karjeras konsultēšanā (LBTU). Kopš 2021. gada ikdiena aizrit Mozambikā.

Anta Skara

NeBaiba

 

Pavērusi acis, nometu mīksto zilonīšu segu un steidzīgi izraušos no gultas. Biju aizmigusi ar visām drēbēm, tādēļ ģērbšanās izpaliek. Ar mutes mazgāšanu un zobu tīrīšanu lai nodarbojas pieaugušie. Arī mati, lai arī virs pieres mazliet izspūruši, joprojām turas biezā lapsas krāsas bizē. Miegs nav dzeltenīgie un lipīgie graudiņi acu kaktiņos, kas ir saķepinājuši manas baltās skropstas. Miegs ir apdullums, kas mani velk atpakaļ uz gultu pie maniem pūkainajiem zilonīšiem, bet šorīt esmu nolēmusi tam pretoties. Basām kājām noskrējusi lejā pa vecajām koka trepēm, apsēžos uz betona lieveņa un noskurinos. Manās ciskās sekundes laikā ir ieplūdis nemīlīgs vēsums. Kas to būtu domājis, ka arī aukstums var būt lipīgs. Acīmredzot saule vēl nav paspējusi lieveni iesildīt. Laikam nav līdz galam pamodusies, tāpat kā es.

Žāvājoties pagriežu galvu uz labo pusi un pārlaižu skatienu savas kaimiņienes – Mazās Baibas dārzam. Mēs dzīvojam vienā mājā – vecā kara laika ēkā ar sūnām apaugušu jumtu. Viņa pirmajā, bet es otrajā stāvā, vienīgi pagalmi mums ir katrai savi. Mūsu ģimenes savā starpā nesatiek, un man ir noteikts, ka es nedrīkstu spēlēties Mazās Baibas pagalmā. Ja viņa grib, tad var nākt pie mums, taču Mazā Baiba pie manis nenāk. Ar viņu mēs tiekamies pļavā pāri ceļam vai arī turpat uz mājas kopīgā lieveņa reizēs, kad Mazā Baiba nav aizgājusi pie Lielās Baibas. Vienmēr esmu domājusi, ka mēs ar Mazo Baibu savā starpā esam lielākas kaimiņienes nekā viņa ar Lielo Baibu kaut vai tā iemesla dēļ, ka mēs abas taču dzīvojam vienā mājā. Reiz es mammai pajautāju, kāpēc viņa mani nenosauca par Baibu. Viņa uz mani tā jocīgi paskatījās, bet neko neatbildēja.

Rozā peonijas Mazās Baibas dārzā šorīt ir sevišķi drošsirdīgas, jo spīdīgo lapu ieskautas zied un par salnu nevaimanā. To lūpas ir pavērtas čukstā, it kā grasoties man izpaust noslēpumu, bet neko nevajag man sacīt. Es taču pati redzu, ka Mazās Baibas šeit nav. Tad paskatos tālāk uz priekšu tur, kur beidzas viņas un sākas Lielās Baibas milzīgais pagalms, kuru ir ieskāvis tūju dzīvžogs. Tur var nokļūt caur Mazās Baibas dārzu vai arī caur Lielās Baibas pagalma galveno ieeju trotuāra pusē – lieliem, brūniem vārtiem. No Lielās Baibas lielās mājas ar glīto dakstiņu jumtu un stikloto verandu neatplūst ne mazākais troksnītis. Arī dārzā nemanu rosību. Pat uz baseina pārvalka un batuta šorīt nav nolaidies neviens putns. Izrādās, ka tie ir aizņemti ar našķēšanos Lielās Baibas ķiršu kokos. Noraugoties, kā putni remdē izsalkumu, arī man ierūcas vēders. Tomēr šis nav piemērotākais brīdis, lai domātu par ēšanu. Ar acīm sameklēju Lielās Baibas motorolleru – tas ir sarkans kā mušmire tikai bez baltiem punktiņiem, bet tāpēc ne mazāk kaitīgs. Atspiedies pret skaisto koka lapeni, motorollers nevainīgi klusē, kaut gan parasti tas rūc, savu priekšējo riepu pavērsis izaicinošā smīnā. Arī lapenē vēl neviena nav, jo parasti pulcēšanās sākas ap dienvidu. Izņēmumi ir nedēļas nogales, kad sabrauc sveši bērni un abas Baibas ar viņiem izklaidējas jau no paša rīta. Viņi tad glezno brīvā dabā, vērpj krelles no krāsainām stikla pērlītēm, peldas baseinā, lēkā uz batuta, braukā ar motorolleru vai arī spēlē mafiju, kad ir jau satumsis, gaismai nākot vien no lapenē iekārtajām krāsaino spuldzīšu virtenēm. Šādās dienās lakotā koka galds Lielās Baibas dārzā ir nokrauts ar augļiem un ogām, pankūkām, rasola bļodām, grauzdiņiem, gāzētiem dzērieniem un nereti arī līdz manam pagalmam tad atplūst grilētas vistas vai tikko no krāsns izņemtu kanēļmaizīšu smarža.

Lai nu kā, šodien lapenē ir kluss. Abas Baibas acīmredzot vēl nav pamodušās. Arī Lācis pārēdies zviln uz Lielās Baibas košā zāliena. Lai arī nevaru saklausīt, esmu pārliecināta, ka šobrīd viņš apmierināti sten. Lācis ir lielākais sanbernārs, kādu jebkad esmu redzējusi. Caur izgāzto vēderu un garajām, noļukušajām ausīm, caur nokarenajiem vaigiem un saburzīto, drūmas izteiksmes pielieto purnu, viņš truli skatās uz Lielās Baibas mājas pusi, gaidīdams, kad atvērsies saimnieku lielās ozolkoka durvis, pa kurām visticamāk jau, ka nē, bet ja nu tomēr iznāk kārumu papildporcija. Kamēr Lācis cer uz brīnumu, es gaidu savējo. Kaut Lielā Baiba šorīt jo ilgi gulētu! Kaut Mazā Baiba būtu jau pamodusies un iznāktu ārā pēc iespējas ātrāk!

Paceļu seju pret apmākušajām debesīm un domāju, kur gan ir pazudusi saule. Vai nu viņa ir nomaskējusies aiz baltā mākoņa un spēlē paslēpes, vai arī mākonis ir saulei nekaunīgi aizlīdis priekšā, kamēr tā mēģina spīdēt un izlauzties gaišajam padebesim cauri. Ja godīgi, tad es negribu meklēt sauli, bet gan mafiju un bērnus Lielās Baibas pagalmā, kad viņi rotaļājas. Man kaut kā negribas ticēt, ka saule no manis slēptos tieši tagad, kad man ir visvairāk vajadzīga. Un tomēr mākonis uz mani raugās tik balts un nevainīgs.

Cik labi, ka šorīt esmu piecēlusies agrāk un tādēļ varu uz Mazo Baibu iestāties rindā pirmā. Sēdēšu uz lieveņa un gaidīšu, kad viņa iznāks no mājas. Atvērusi sava dzīvokļa durvis un pamanījusi mani sēžam uz trepēm, Mazā Baiba sapratīs, ka būšu viņu gaidījusi. Viņa tad nosēdīsies man blakus, un mēs domāsim, ko varētu uzspēlēt. Vai nu iesim uz pļavu ķert maijvaboles un skaitīt koku gadskārtas, vai arī spēlēsim krustiņus un nullītes, ko būsim iegrebušas tepat uz lieveņa trepēm. Kādreiz mēs mēdzām minēt mīklas, un vēl pirms Lielajai Baibai parādījās sarkanais motorollers, Mazā Baiba labprāt vizinājās uz mana velosipēda bagāžnieka.

*  *  *

Kamēr dīdos uz vēsā betona un prātoju par to, ko un kā mēs spēlēsim, mani piepeši iztrūcina pazīstams troksnis. Atveroties Mazās Baibas dzīvokļa durvīm, acumirklī iztaisnojos, taču tūdaļ sakņūpu, kad man garām aizslīd Baibas mammas kailās kājas, gar kuru stilbiem noplandās gaisīgs halāts ar magonēm un baltu apakšmalu.

 

– Labrīt, Baibas mamm! – valdīdama žāvas, saku, aizlikusi roku priekšā mutei.

– Labrīt, – pasitusi veļas grozu padusē, viņa gurdi atņem sveicienu un iziet pagalmā karināt veļu.

Kā pēdējo no groza viņa izvelk Mazās Baibas smaragdzaļo kleitu ar volāniem un pagarināto aizmuguri. No visām viņas kleitām man visvairāk patīk šī. Mazajai Baibai tā bija mugurā arī todien, kad viņa bija piekritusi atnākt man līdzi uz vietējo veikalu. Biju Mazajai Baibai no savas kabatasnaudas nopirkusi viņas mīļāko saldējumu – Karlsonu. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mēs uz veikalu gājām kopā. Mazās Baibas saldētava esot vienmēr pilna ar saldējumiem.

Pēc mirkļa, ne garāka par mūžību, Baibas mammas kailās kājas jau ir atpakaļ un pazūd aiz metāla durvīm. Tad es dzirdu rosību priekšnamā un to, kā tiek meklēti apavi, kas pēkšņi kaut kur izgaisuši. Pēc mēbeļu stumdīšanas, soļu dipoņas un klaigāšanas par un ap to, ka šodien nedrīkst nokavēt darbu, atkal atveras durvis. Šoreiz pa tām izskrien lielas, brūnas kurpes un punktētas koši sarkanas zeķes, ātriem soļiem aizsteidzoties man garām.

– Labrīt, Baibas tēt!

– Labrīt, – viņš atņurd, un acumirklī nozūd aiz mājas, kamēr man gar acīm vēl joprojām ņirb viņa sarkanās zeķes ar baltajiem punktiņiem. Mušmirzeķes…. – tikpat sarkanas kā Lielās Baibas motorollers.

*  *  *

Mākonis, aiz kura pleciem bija patvērusies saule, vairs nav nedz balts, nedz nevainīgs. Tas ir satumsis, sabozies un kuru katru brīdi no dusmām draud atsprāgt vaļā. Tā jau domāju, ka tas bija viņš, kurš aizlīda saulei priekšā.

Jau labu laiku sēžu sakņupusi uz betona trepēm. Mana galva, kuru esmu ielikusi plauk­stās, ir smaga un apdullusi. Acu plakstiņi un ar lipīgajiem graudiņiem pieķepušās skropstas grib vērties ciet, kad piepeši manu ķermeni iztaisno nupat kā prātā iešāvusies doma. Kamēr Mazā Baiba vēl nav pamodusies, man viņai ir jāsagatavo pārsteigums! Kā gan es par to neiedomājos ātrāk!?

Piecēlusies no lieveņa, izstaipu stīvās kājas, uz kurām no aukstuma ir uzmetusies zos­āda, un eju uz mūsu pļavu, kur var atrast pienenes, kas beidzot ir noziedējušas. Protams, ka priecājos par pienenēm arī pavasara beigās, jo no ziediem tad varam uzpīt glītus vainadziņus pašām, bet lapas salasīt priekš tējas vai salātiem, tādā veidā iepriecinot mammu. Un tomēr visvairāk gaidu pieneņu ziedēšanas beigas, kad dzeltenie ziedi ir pārvērtušies lielos, apaļos un gaišpelēkos pūku kamolos, kuriem vējā pieaug spārni.

Pagājušajā gadā, kad pienenes jau bija noziedējušas, mēs gaidījām vēju vai arī iekampām pilnus vaigus ar gaisu un pūtām projām pūku kamolus, cik spēka. Mazā Baiba tad jautri smējās ar saviem melodiskajiem un lipīgajiem smiekliem. Dažas lidpūkas, ieskrējušas sejā, kutināja vaigus, citas nokrita turpat pie kājām vai, ja gadījās uzpūst vējam, tad ierautas viesuļa karuselī aiztraucās debesīs.

Nu mums ar Mazo Baibu būs diezgan pieneņu, ko pūst. Esmu pielasījusi pilnu klēpi ar noziedējušajām puķēm, kad pār manu seju, rokām un kājām pārslīd smalki ūdens pilieni. Vēl tikai atliek ieskriet mājās pēc plastmasas glāzītes, tad aši uz dārzu pēc pirmajām ērkšķogām un tad gan atpakaļ uz lieveni.

Kad jau esmu pielasījusi pilnu glāzīti ar vēl paskābajām ogām, man uz pieres nokrīt trekna lietus lāse un piepeši mani pārņem satraukums – ja nu Mazā Baiba ir jau pamodusies? Veikli sadalu noziedējušās pienenes divās daļās mums katrai pa pušķim. Iespiežu padusē glāzīti ar ērkšķogām, ar kurām pacienāt Mazo Baibu. Izlavierējusi starp gurķu un sīpolu vagām, paskrienu garām malkas šķūnītim, tad pa taciņu gar aku traucos atpakaļ uz lieveni.

*  *  *

Labi, ka esmu paguvusi atsteigties laikā, jo tiklīdz nosēžos uz lieveņa, vēl mēģinādama atgūt elpu no skrējiena, Mazā Baiba izmetas pa dzīvokļa durvīm.

 – Čau, – viņa vienaldzīgi saka, man uzmetusi paviršu skatienu, un iekams es paspēju ko atbildēt, viņa jau ir aiztraukusies man garām un auļo pāri savam pagalmam uz kaimiņu sētas pusi. Un tur jau viņas ir. Divas Baibas. Lielā un Mazā. Uzsēdušās virsū sarkanajam mušmirolleram, viņas to rūcina un dzen uz priekšu, ar saviem spiedzieniem un smiekliem iztramdījušas Lāci no viņa sapņainās apceres. Arī es esmu pamodusies, un pār maniem vaigiem traucas slapjas pieneņu pūkas.