Linda Treija

 

Vija Doks

Dzīves pavārgrāmata

Vija piedzima dīpīšu nometnē Badreihenhallē (Bad Reichenhall), Vācijā. Viņas māte nāca no Bērzaunes, bet tēvs dzima Dzelzavā. Viņš bija Doku dzimtas, kuru pārstāv arī pazīstamais latviešu rakstnieks Doku Atis (1861-1903), pēctecis. Tāpēc nav brīnums, ka rakstniecība un radošais gars izpaužas gan Vijā, gan māsā, Toledo universitātes pasniedzējā un dzejniecē Skaidrītē Stelzer. Ģimene no Vācijas devās uz Kalamazū Mičiganā. Vijas bērnības atmiņas saistās ar lielām papīra kaudzēm mājas bēniņos. Tēvs strādāja papīra fabrikā un papīra atlikumi bija pieejami mazajai Vijai, un viņa varēja zīmēt no rīta līdz vakaram. Nākošā māksliniece ieguva bakalaura grādu Rietummičiganas universitātē (Western Michigan University) 1975. gadā. Pārceļoties uz Ņujorku 1976. gadā, viņa pabeidza bibliotēkzinātņu studijas ar maģistra grādu Kolumbijas universitātē (Columbia University) un strādāja par juridisko bibliotekāri līdz pat aiziešanai pensijā 2016. gadā. Ņujorkā 80. gadu beigās, šķiroties no sava drauga, kurš bija mākslinieks, Vija saprata, ka draugs viņai nepietrūks tik ļoti kā pati māksla. Tā arī viņa nolēma kļūt par māk­slinieci. Vija Doks sāka savu mākslas karjeru 90. gadu sākumā, apmeklējot kursus Vizuālās mākslas skolā, kur viņa studēja Nensijas Čunnas (Nancy Chunn), Džordžijas Māršas (Georgia Marsh) un Džūditas Linharesas (Judith Linhares) vadībā.

Vijas Doks daiļradē var saskatīt pretējības, mākslinieces pašas vārdiem, no vienas puses sekošana klasiķu pēdās – Vermērs, Velaskēzs, Dīrers, bet tajā pašā laikā viņu ļoti piesaista Donalds Daks. Komiksu zīmējumi, ilustrācijas, latviešu mākslinieku darbu interpretācijas, dzīvnieku zīmējumi un portretu sērijas ir būtiskas Vijas mākslas daiļrades sastāvdaļas.

Darbos bieži atklājas pats fiziskais radīšanas process – no rūtojuma uz audekla, skices līnijām, krāsu laukumu pamatieklājienam, bieži iegleznotiem ar pirkstiem, līdz pašam detaļu zīmējumam. Vietām māksliniece atstāj šos slāņus redzamus skatītāja acij, kas padara darbus interesantākus. Vijas mākslā dabiskums un patiesums atbruņo skatītāju un rada labsajūtu.

 

Latviešu pavārgrāmata

Deviņdesmitajos tapa Vijas latviešu pavārgrāmata / komikss „Letts Eat!”, kuras izveidē palīdzēja arī mākslinieces māsas mazmeita Sadira Stelzer. Tā ir humora pilna, asprātīga un reizē arī informatīva grāmatiņa par latvisko virtuvi. Grāmatas lapās receptes izskaidro dzīvnieciņi, vairumā gadījumu peles, bet gadās arī pa kādam ķengurvedīgam dzīvniekam, kas atgādina Tuves Jansones Trollīti Muminu. Šajā izdevumā var redzēt Vijas prieku rotaļāties ar tekstu un zīmējumu. Grāmata ir asprātīga, smieklīga, it sevišķi latviskās virtuves un latviešu sabiedrības pazinējam. Blakus vieglajai ledus gabaliņu taisīšanas receptei ir pavisam nopietnā pīrāgu cepšana, komforta ēdienu sarakstā iekļaujas gan ābolu pankūkas, gan Rice Krispies, un tiek apspēlēta latviskā apsēstība ar skābenēm un piparkūkām.

„Latviešu skābeņu zupa. Piecelies 4:30 no rīta. Pagaidi līdz 6:30, kad zemnieku tirgus atveras. Ej pēc skābenēm. Ja tu nezini, kā skābenes izskatās – prasi.
(Latvian Sorrel Soup. Get up at 4:30 a.m. Wait until 6:00 a.m. when the farmers market opens. Go shopping for sorrel. If you don’t know what sorrel looks like, ask.)”

(No latviešu komiksu pavārgrāmatas Letiņi ēd! – From a Latvian cartoon cookbook Letts Eat!)

Vija arī glezno ilustratīvas glezniņas ar dzīvnieciņiem ikdienas sadzīvē.

 

Dzīvnieki

No komiksiem dabīgi izauga dzīvnieku sērijas. Sākās ar zilonīša formas dizainu kādai tortei, bet turpinājās kā ļoti izteiksmīgi dzīvnieku zīmējumi, visbiežāk uz melna fona. Vija bieži lieto tikai līniju. Viņas darbi dažreiz balansē uz bērna rokas vilktas līnijas un profesionāla mākslinieka zīmējuma robežas, kas aizkustina skatītājā uztveri un pastiprina emocionālo pārdzīvojumu. Māksliniece lieto balto eļļas krāsu, krītiņu un kā papildinājumu līnijām viņa ieglezno formu ar balto, bet dažreiz arī citām krāsām. Vija pati atzīst, ka bieži viņa glezno ar pirkstiem, ieklājot formas apveidus. Māksliniece cer ar šiem darbiem izraisīt skatītājos zinātkāres un prieka sajūtu, kā arī atmodināt dzīvnieku pasaules maģiju. Viņa ir vides un dzīvnieku aizstāve un vēlas ar savu mākslu vērst uzmanību uz cilvēka un dabas savstarpējo mijiedarbību.

 

Latviešu mākslas kalendārs

1990. gadā Vija apciemoja Latviju un devās uz muzeju baudīt latviešu mākslu, bet muzejs izrādījās slēgts. Nākošajā gadā avīze Laiks izdeva kalendāru ar mākslas darbiem no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja. Vija nolēma gleznot savu kalendāru ar neredzētajām gleznām. Laika kalendārs nedeva papildus informāciju par gleznu tehniku un lielumu, un tā tapa sērija ar Vijas brīvām interpretācijām par latviešu mākslinieku darbiem. Bieži vien Vijas darbu izmēri nozīmīgi pārsniedza orģinālu lielumu. Māksliniece gleznoja savu Vilhelma Purvīša ziemas ainavu, Johana Valtera Pīles, Arvīda Egles Tirgu Rēzeknē, Jaņa Rozentāla No baznīcas, Eduarda Kalniņa, Konrāda Ubāna un citu darbus. Dažās interpretācijās tika iegleznots kalendāra rūtojums, mēnešu un dienu vārdi, tādējādi gleznas padarot daudz interesantākas.

 

100 pazīstamu sieviešu portreti

Vijas Doks ideja par pazīstamu sieviešu portretu sērijas radīšanu aizsākās ar Gerharda Rihtera (Gerhard Richter) izstādi Ņujorkā. Tā bija 48 pazīstamu vīriešu portretu izstāde, ko viņš veidoja Vācijas paviljonam 36 Venēcijas biennālē 1972. gadā. Rihters šīs gleznas balstīja uz melnbaltiem slavenu rakstnieku, filozofu un zinātnieku fotogrāfiskajiem attēliem. Tieši 20 gadus vēlāk, 1991./1992. gadā, austriešu mākslinieks Gotfrīds Helnveins (Gottfried Helnwein) atbildēja ar 48 portretu ciklu, kurā attēlotas vēsturiski ietekmīgas sievietes. Pretstatā Gerharda Rihtera vīriešu melnbaltajiem portretiem, Helnveins savus sieviešu portretus gleznoja sarkanā krāsā.

Vijai kremta, ka neviena sieviete vēl nebija ķērusies pie šāda veida projekta, un tā 2011. gadā, četrdesmit gadus pēc Rihtera radītās vīriešu portretu galerijas, viņa uzsāka savu 48 pazīstamu sieviešu portretu sēriju un piegāja tai alfabētiskā secībā. Strādājot pie projekta, viņa izvēlējās sievietes, kas pieminētas „American Heritage Dictionary” un kuru idejas sasaucās ar Vijas pašas uzskatiem vai arī radīja padziļinātu interesi viņā. Māksliniece iepazinās ar sieviešu biogrāfijām, izvēlējās fotoattēlus, kas būtiski raksturoja personas iekšējo pasauli. Bet drīz vien 48 portreti bija par maz, lai attēlotu visas Viju interesējošās sievietes. Tā ir tapuši vairāk nekā 100 pazīstamu un ietekmīgu sieviešu portreti, kam pievienojušies dubultportreti un arī vairāki pilna auguma gleznojumi – māksliniece Frīda Kalo (Frida Kalo), žurnāliste Nellija Blai (Nellie Bly), cīnītāja par sieviešu tiesībām Sodžornere (Sojourner Truth). Parasti portreti tiek gleznoti uz balta fona, un māksliniece galvenokārt koncentrējas uz seju, detalizētu atveidojot sejas vaibstus un izteiksmi, savukārt apģērbu un aksesuāru viņa ievelk ar vienkāršu lineāru kontūru. Skatītājs portretu galerijā var redzēt Džeinu Gudelu (Jane Goodal), Džoannu Didionu (Joan Didion), Džordžiju Okīfu (Georgia O’Keefe), Virdžīniju Vulfu (Virginia Woolf), Maiju Andželū (Maya Angelou), Lilianu Helmani (Lillian Hellman), Karalieni Viktoriju (Queen Victoria) un daudzas citas. Sērijā ir tapuši arī latviešu pazīstamās dzejnieces Aspazijas un rakstnieces Annas Brigaderes portreti.

Vija uzgleznoja sava radinieka Doku Ata portretu, kam bija jānonāk Dzelzavas muzejā, bet tas mistiski pazuda. Nekrītot panikā, māksiniece radīja vēl vienu portretu, bet tad pazudušais Doku Atis atradās. Tā māksliniece ar savu otro rakstnieka portretu piedalījās XVI Latviešu Vispārējo Dziesmu un Deju svētku Kanādā mākslas izstādē šovasar.

Māksliniece aktīvi piedalās gan grupu izstādēs, gan veido personālizstādes. Viņa ir izstādījusies Bruklinas latviešu draudzes namā, Dzelzavas kultūras namā, Toronto Dziesmu svētku mākslas izstādē. Vijas darbi visbiežāk ir bijuši izstādīti Carter Burden galerijā, kā arī viņa ir piedalījusies izstādēs Guild galerijā II, Hudson Guild galerijā, Ņujorkā un citur.

<https://www.vijadoks.com/>

Vija Doks. Surikāti (Meercats). Eļļa, krīts uz audekla. 304,8×91,4 cm / 120”×36”