Jaunā Gaita nr. 32. 1961

 

Aina Kraujiete

 

 

 

NEBIJU HAMLETS

 

 

Nelieciet muzejos
manus kaulus, ne mauzolejos,
galvas kausu atraduši kā retu
dārgumu smiltis - bez sejas.

 

Reiz biju cilvēks -

ar vīra spēku,

aušību, sapņiem, lielību, grēkiem.

Bet logā taurēja

ik nakti jūŗa,

kā sietu cauru

manu miegu dūra,

kamēr saprātu jauca:

vientiesīgs ticēju - vārava sauc.

 

Kā izmītas pastalas

no kājām nometu bruģi,

līgavu krastā

pametu kūkojam,

ūdeņus kuģoju

vāravu lūkot.

 

Nobrāzu visus

okeānus.

Nekā. Nekur. Izsamisu:

jūŗa gan īsta,

tās meita - māns.

Pasāku nīst tad

vienmuļās bēguma,

paisuma mijas.

Šķita dzīve jau galā.

 

Piepeši vēra

ūdeņus negaiss kā netikle segas.

Tuvu

meklēto ieraudzīju.

Vāravu,

kuģa malai pāri

lēcis, jau tvēru -

tā pasita asti.

Kļuvu

vilnim par nastu.

 

Pirms izmeta malā,

nāve

izdzēra mani kā vīnu no trauka.

Kas gan

lai skumst, ja manu galvas kausu

ūdens nu mazgā,

vēji atkal žāvē

sausu?

 

Nebiju Hamlets -

dzīvi

mīlēju kā sievu jaukumu.

Bet kauli, tie nesajūt

maigas krūtis,

zivs žaunas.

Nespētu kairināt

vairs

vaļā palaisti linu mati.

 

Dīvaini -

kaunos,

no miesas noskalots tīrs,

kad nevarat pateikt,

biju vīrs

vai no Ādama ribas.

 

Ja gribat,

ņemat kādu no manām par amuletu

(ja tādi vēl modē),

varbūt noderēs

skrējienos pāri zemēm ar džetu.

 

Ja top manis žēl,

atpakaļ jūŗā metiet -

kauls meklēs kaulu,

lai mani kopā saliktu.

Pastarā Dienā un vēlāk

negribas ārpusē palikt.

 

Tikmēr vilnī, ne spilvenā

izgulētu

agri pārtraukto mūžu.

Tādēļ nenest mani pa mūzejiem,

bet atdot jūŗai kā praulu –

 

biju tikai cilvēks,

ūdeņus kuģoju

vāravu lūkot.

 

 

 

 

 

SAULES GLĀBĒJS

 

 

Šorīt saulei nav spēka

pacelt plakstus pār miglā vēl kūpošiem pilsētas torņiem.

Mazasinīga?

Vai pārāk lēkā,

priecādamās, tās priekšā ja bikli

acis jāsedz ar plaukstām.

Būdama tikla,

varbūt pat īga

nakti, ja izdzirda zīda veļu kur čaukstam.

 

Ļaut gulēt pašai vēl brīdi?

Bet kas tad smīdinās

piena izvadātāju, kad braukās tas viens pats pa ielām

starp ēkām ar pseudobaroka ornamentiem?

 

Jāvaicā ķīmiķiem, no kādām vielām

gatavo vitamīnus.

Vai varbūt vīnu

piejaukt ezera ūdenim parkā, kad pusdienlaikā

padzerties nāks tā?

Būs jānoslēpj kabatās pāris pudeles slaikas,

lai nedomā kāds vēl, ka piedzēries ākstās.

Jāizlemj. Prātīgi. Ne šā, tā.

 

Paskat!

Kā oranžīgs izpletņu lēcējs vai zieds gaisā bez kāta

pār pilsētu miglā šūpojas saule

manas mīļākās nāves maskā.

Staro gaisma tai apkārt kā steigā neizsukāti mati.

Visi man piekrita -

mana mīļā uz ezeru devās pati.

Tikai mani - mani vairs neņem par pilnu.

Vai! arī saule

ūdenī iekrīt.

Bet negrimst, bez miesas un kauliem.

 

Ik kā uz to kā uz kāzu ermoņikām rautu,

viļņus

ezers untumains nēsā.

 

Vai saulei nesalst?

Lai mīļajai gulēt ļautu

ar vaigu ezerā, būs pašam ūdenī doties

to sildīt, un, atvadoties

no visa, ar altāŗa maizi

un divām vīna pudelēm kabatās aiziet.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Andrejs Eglītis

 

 

 

-Pūt, vējiņi, kur pūzdamis,

Pūt vairāk ziemelī:

Aiz jūŗiņas tēvs, māmiņa,

Aiz ūdeņa bāleniņis –

 

Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūras -

Zudīs ja krasti latviešu tautas kājām, aizdūmos neziņā latviešu tauta.

Mūžīgi mūžos lai sienamies saviem miroņiem, saviem sapņiem, saviem šūpuļiem,

Savām neizkaujamām asinīm mūsu nāves un dzīvības teiksmainā jomā;

Sīkākais auds lai miesās mums savilkts par to, sirdspukstiens dzimstošais un elpa par to,

Mīlīgais zāļu stiebrs, puķe, akmens un lauks, klusēdams varmākās, līdzi mums domā.

 

-Vij, Dieviņ, zelta viju

Visgarām jūŗas malu,

Lai nenāca salta salna

Šai zemē ziedus traukt!-

 

Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūŗas -

Pāri tālumiem sāpīgi mīļojot to, gūsteknes dziesmu kas sērīgi daino.

Dzelmēs tai dzintara meži dus, baltie putu zirgi elsainā skrējienā nomin

Purpurotos viļņu galus. Rīta spīdekli tur redz vakara blāzmās uzrietam.

Spožumā latviešu tautu ieraugām, kaut ar kā verdzeni to, nocirptiem matiem.

 

- Tev, upīte, tecēdama

Kur tu tāļu aiztecēsi?

Tu uz jūru aiztecēsi

Manis vairs neredzēsi.

 

Svētīti vairāk par visiem zeltainiem krastiem - Baltijas jūŗas smilšainie krasti;

Mīlēta vairāk par pērļainām jūŗām - Baltijas saulainā dzīvības jūŗa.

 

- Dzeltanā cielaviņa,

Meties jaires galiņā,

Lai man Dievs palīdzēja

Svešu zemi staigājot -

 

Mūžīgi mūžos, lai turamies pie Baltijas jūŗas –

 

- eu - eu -

Raud, raud jaunais bāliņš

Raud kaŗā, eu –

 

Baltijas jūŗa-ai, kā esam krituši no svēto rakstu debesīm, kā ausmas zvaigznes, ausekļa dēli.

Baltijas jūŗa, apņem ko saules mēness koki, cerības mūsu liekās kā akmens, kas uzkāps uz ūdens?

Draudīga brīvības likteņos ēnu met sarkanā atriebes dieve –

Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūŗas.

 

 

 

* * *

 

 

Tā deviņpadsmitā, kur šodien galvu atspiež Dieva zemes divīzija,

Kad maigās birzīs elpot apstājušies, putni dziesmās trīs un pogo?

Vai tēvu velēnas, vai svešo kājas trūdēšanā krūtis slogo,

Vai nāves ziemām cauri zeļot veļas aizmirstības zāļu zaltā vija?

Kāds gods reiz kopā mirt uz kauju nestuvēm un tumšām uguns mēlēm bija,

Ar vienaldzību laiks, no pagājības bēgot, nāves vātis žogo.

Tik krāšņāks gan būs balto ziedu klajs, kur cīņās slepkavīgās asins lija,

 

Tā deviņpadsmitā, man liekas - zelta katafalkā uzkāpusi stāvi

Un lepnā klusēšanā māci mūs: kas kāro brīvību, lai skūpsta nāvi.

 

 

NO GADA BEIGĀS IZNĀKOŠĀ DZEJOĻU KRĀJUMA "LĀSTS"

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

             Olafs Stumbrs

 

 

 

 

 

GRĒKSŪDZE

 

 

I

viss ir

erōtika, un tie, kam nav sava

auto, sauks Tevi staigāt naksnīgās liedaga

vēdās, un tie, kas negudro

dzejoļus, sacīs: "Nu paguli taču šonakt pie

manis," un tie, kam kauns pacelt Tavus rūtainos

brunčus, to vietā pacels uzaci

augšup, un šis ari ir veids,

kā daba svin savu uzvaru.

Bet vēlāk naktī, kad asiņu

tumsums izšūpos gultu kā draudzīgs nervozs

vilnis, visi mēs priecējoši vienādie

dzīvnieki beidzot radīsim

mieru: dažs kādās ilgi meklētās rokās, dažs –

citās. Un tad? Tai

tumsā visas

rokas līdzīgi sakāmvārdiskiem

kaķiem būs vienlīdz

pelēkas, bet rīts vēl

tālu –

 

II

pavasaris nav dzejnieku

laiks. Piemēram, ziemā ik

vakarus dzēru savai mīļajai

bēres, un tās melodijas, ko protu

izpūst no liliju kātiem, visvēsākais

klarnetists var tikai apskaust. Bet aprīlī, maijā, kad

tulpes dzelteni

deg pat liedaga nedzīvā

smiltī, kad katrs

vilnis atstāj krastā mazas

zivis, kas skaļi dzied apaļām mutēm par

pavasari ziedošas aļģēs, - patiesi tad jūtos pavisam

nevietā: smieklīgs pērnais sniega vīrs, aizmirsis

izkust laikā, kad saules zelta

mute pret viņa ogles acīm spiedās

jūsmīgi –

 

III

pakalniem zaļumu noēd dzeltena

govs, sīkstošās tērcēs zivis uzvirmo

dūņas, dejojot privātu Danse

Macabre, mana lepnākā

ļauj, lai saulpuķu ēnā skūpstu viņas mitrās

paceles, bet es pazemīgs saņemu

visu, murminot kaut ko par vēl nebijušu

vasaru –

 

IV

pēdējā laikā meiteņu

vairums ir tikai tāds veids kā pazaudēt

atmiņu: pārspīlēti lielas, rožainas

dzēšamgumijas, kas berzējas pret mani, līdz

atkal kāds novecojis, koša

lūpzīmuļa neveikli uzvilkts

profils, ticis izdzēsts no manas vienas-lapas

dvēseles, līdz esmu atkal

tīrs, tukšs, pavēss -

 

         V

būtu labi cauru nakti runāt Ķīnas

mandarīnu mēlē ar šķībacainu, vecu

vīru, labāk vērot

pasauli aizmiegam zem zila vanaga spārna, vislabāk

stāvēt atkal trīs pēdas gaŗam pie pelēkās virtuves

izlietnes, beržot no pirkstiem tumšos

traipus, ko atstājis plūkto pieneņu īgnais

piens -

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Valda Dreimane

 

 

 

 

 

PĀRDOMĀM

 

 

Reizēm man liekas, it kā labāk

Ņujorkā sapņot par Rīgu

nekā Rīgā par Ņujorku dzejot.

Jo vai

mēs jebkad zinājām, kas bērzs,

pirms debesskrāpi bērzā vērtām?

Izjutām, kas Rīga,

pirms svešās avēnijās vecās ielas šķitām?

Zinājām, kas saulespuķe,

pirms

mēs viņu magnolijas vietā ilgojām?

Mēs klīstam svešos ceļos Ņujorkā,

bet klīstam mēs

ar Rīgu acīs, bērzu rokā,

saulespuķi sirdī.

 

 

 

 

ATDZIMŠANA

 

 

Kad dzīvošu otru reizi,

es būšu

šķemba akmens Daugavā, Rīgai vidū -

gan tik akmens, bet ilgu mūžu un tur.

Elpos man tuvu

krastmala, debess un torņi mani,

un kā maza sirds balta

es skaitīšu Rīgas dienas,

Rīgas vasaras, Rīgas ziemas.

 

Es gaidu - es būšu

šķemba akmens Daugavā, Rīgai vidū.

 

 

 

 

MANAI ZEMEI

 

 

Tu dzīvo manī, un mīļsmagi vienam

ir divas dzīves cauri dienām nest,

kad viena pieder vakardienai, otra rītam

un divi sapņi, divas nerealitātes

ir jāceļ augstu pāri Tagad galvai,

ir jāceļ nežēlīgai Tagad mutei pāri,

kas snaicās, ilgo dzert mūs slāpēs kāri,

lai atkal izšķirtus mūs īstenībā mestu,

ar jūŗām, zemēm, šodienu mūs dalot, nāvējot.

 

 

 

 

BOJĀ EJA

 

 

Ar mums

varbūt pat koki aizies

un zāle.

Un, kā Pompejos kādreiz, balēs

klajumos pelnu sniegs.

Ja būtu vēl kāds, kas vēro,

viņš chronikā paustu: zemi miršana mēro.

Vien ūdeņi mūžam paliks.

Jūŗas un ezeri. Upes. Avots sīks.

Tāpēc

pie ūdeņiem allaž apstājos -

kaut akas vai tērces malā -

un, jauzdama galu                      »

(jūsējo kopā ar savu),

tuvu jo tuvu tiem pieliecos

un spoguļojos tajos. -

Attēlā savas dzīvības zīmi rakstu

nākošās pasaules pierē kā zaļu krustu.

 

 

 

 

MARTĀ

 

 

Mans kaķis

vairs neguļ zem mājas pakša,

satinies mezglā.

 

Takas malā

tas, izstiepies kā pinekls, zagšus

dzelteni vēro dzeltenu saules aci.

 

Ir pavasar's.

 

 

 

 

 

SINTAKSE

 

 

Starp rīta un vakara iekavām,

ar saules vai lietus pirkstu

diena glītus teikumus raksta,

reiz zelta, reiz zīmēm pelēkām.

Tā ik rītus iekavā atmostos

(bij tik labi kā laivā vai plostos...)

Izberžu acis, teikumu lasu

un prasu,

vai šodien

substantīvs būšu, lēnīgs un rāms,

jeb verbiņš, priecīgs, nesavaldāms?

Verbam būt - kas par baudu!

Raustu

kommatu ķekšus, metu klekšus,

stumju ā-ē-ī-ū cepures no galvām,

ārdos, svaidos sēmikōlu spalvām

un skrienu, drāžos čakli

vakaram pretim akli

(ne jau ilgojot viņa,

bet ko

lai daru, ka man nav miera!)

Tā, vēl vienmēr skrejot, ar pieri

atsitos otrā, vakara, iekāva -

bums!

Puns.

Griežas zvaigznes priekš acīm, un nakts

dusmās uz mani piešauj

dienas teikumam mēness punktu -

plakts!

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

T. Ķiķauka

 

 

 

 

VALODAS RAIZES

 

 

Baltofīli, profesori biezām acenēm, sabiedriski darbinieki:

"Izravēt mūsu valodu no briesmām,

Nost ar rusismiem un ģermānismiem".

Dzejnieki raud, tauta brīnās, korrektori smīn:

Nevar teikt "baznīcu" un "kartupeļus".

Vezums nedrīkst tikt vilkts no zirgiem,

Vezums nedrīkst tikt zirgu vilkts,

Tikai zirgi var vilkt vezumu.

Zirgi spēra, putekļi cēlās, zirgi nomira,

Nav kas vezumu velk...

Pasīvā izteiksme īstenojās beidzot:

Pasīvais vezums stāv no zirgiem nevilkts.

Nekas vairs neduŗas un nekrīt acīs.

Pasīvā izteiksme - atkal neveiksme.

Divdabji ar galotni "ošs" vēl arvien

Nedroši, netopoši, pārdroši, neapmierinoši.

Zinātāji zinātnieki un zintnieki zin "tājus",

Un zinīgi, saprotīgi, īdzīgi lietā "ījus" un "ājus",

Nederīgus arājus, kas tiek vilkti no zirgiem,

Ā-celmu un a-celmu nianses pat orātoriem

Nav zināmas, nerunājot par nākotnes divdabjiem,

Kas tik daudzās citās valodās.

Šis savārstījums nedrīkst tikt citu tulkots,

Bet to kāds var tulkot, ne "no sevis".

 

 

 

Jaunā Gaita