Īpašs jaunums šāgada ELJA-s kongresā bija latviešu jaunatnes darbinieku tikšanās īpašā sanāksmē ar dāņu polītiskās jaunatnes pārstāvjiem. No kreisās: A. Petersens (soc. dem.), P. Simonsens (kons.) un E. Oksdams (lib.). Sanāksmi vadīja Vilma Tenese. Diskusijas bija spraigas un ilga vairākas stundas.
Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības šāsvasaras kongress notika Borrevejlivigas jaunatnes mītnē Dānijā no 11. līdz 17. augustam. Baltiešu studentu organizāciju rīkotās Baltiešu studentu dienas pulcināja studējošos Hamburgas Hausbrūhā no 18. līdz 22. augustam. Tie lielākie jaunās paaudzes sarīkojumi šogad Eiropā. JAUNĀS GAITAS redaktors šajā rakstā summē vēroto.
Šo sarīkojumu – it īpaši ELJA-s kongresu – nolūki sniedzas labu tiesu pāri tīri kulturālam sektoram, arī tad, ja tajā ietveŗam polītisko aspektu. Liela nozīme sociālam komponentam šajā aktivitātē, t.i. trimdas jaunās paaudzes kopības izveidošana ir mērķis, kuŗa sasniegšanai nepietiek ar kulturāliem sniegumiem vien. Kopības apziņa tikai daļēji sakņojas kultūras sarīkojumos izraisītās reakcijās.
Varbūt būtu derīgi revidēt līdzšinējo, par tradīciju kļuvušo terminoloģiju – saukt ELJA-s jauniešu gadskārtējos salidojumus par kongresiem. Labāks būtu jaunatnes dienu nosaukums, jo jēdziens kongress, manuprāt, apzīmē kādu – kongresa robežās nosacītu – mērķtiecīgu darbību, kādu ELJA-s „kongresos” nevar saskatīt, atskaitot jau pieminētos tālākos un tātad netiešos mērķus – kopības veidošanu, vienalga, kādiem līdzekļiem. Baltiešu studenti savus kongresus kongresu „oficiālajā” valodā sauc par „Tagung”, kas šķiet daudz piemērotāks, mazāk pretenciozs un tātad reālistiskāks nosaukums.
Kulturālajā plaknē abi šāsvasaras lielie baltiešu jaunatnes sarīkojumi raksturīgi ar zināmu izlīdzinātību, bez izaicinošām galotnēm, drusku tā kā bez dinamikas. Iemesli tam var būt dažādi, un nav pamata šajā parādībā automātiski saskatīt kādu pagurumu.
ELJA-s kongresā, manuprāt, interesantākā atziņa izraisījās ievaddebatēs, kur vairāki runātāji kritizēja un brīdināja no latviskuma jēdziena identificēšanas ar „etnogrāfiski latvisko”. Šī kritika šķiet pamatota, jo – gadījumos, kad esam aicināti prezentēt mūsu nacionālās kultūras vērtības citām tautām – ļoti bieži ķeŗamies pie „pirmā salma” – tautas dejām, dziesmām, tautas tērpiem un rotām, tā aizmirsdami, ka visas šīs vērtības ir tikai mantojums un runā mums par labu tikai par tik, par cik augstu vērtējama ir iespītīga savu seno vērtību saglabāšana un cienīšana. Šāsdienas pasaulē tās vienas pašas sveŗ visai maz.
Zīmīgākais tas, ka abi šāgada divu kongresu labākie un interesantākie referāti bija tieši par šiem seno vērtību tematiem. ELJA-s kongresā tāds bija Upsalas universitātes ārkārtas profesora fil. Dr. Haralda Biezā referāts par latviešu dainu cilvēku, bet baltiešu studentu dienu latviešu dienā Hamburgā Dr. phil. A. Gātera latviešu t.s. nerātno tautasdziesmu analizē. Problēma īpaši bija skatīta salīdzināmās valodniecības un mitoloģijas perspektīvā. Doktors Biezais šarmantā referātā atlobīja mūsu garamantu pasaulei nacionāli romantisko čaulu, parādot tautasdziesmu pasaules cilvēku tai vieta, kur tas īsteni atrodas – zemnieku kultūras pasaulē. Atvasināt šāsdienas „latvieša īpašības” no nesistemātiski izraudzītiem vai atvasinātajā nolūkiem atbilstošiem tautasdziesmu tekstiem ir nezinātniska rīcība, jo zemnieku sabiedrības normas ir tikai archaisms šāsdienas modernajā pasaulē. Doktors Gāters savukārt centās „attaisnot” nerātnās dainas, norādot, ka – kaut gan nenoliedzami daļa no tām ir gluži vienkārši „rupjas” – vairums no tām ir pilnas ar mūsdienās aizmirstu simboliku, kas bijusi saprotama un nekādā ziņā „rupja” cilvēkiem laikā, kad tautasdziesmas sacerētas.
Polītiskajā plaknē bija tverts baltiešu studentu virstemats par Baltijas tautu patstāvības domas izveidošanos dažādos aspektos. Pēdējā brīdī neierodoties dažiem referentiem, iztirzājums bija pazaudējis savu smaili, un temata risinājums plūda uz priekšu bez sevišķas intensitātes. Dr. Nikolajs Valters no Vīnes universitātes ir jau pierasts referents baltiešu studentu saimē, gaidīts un cienīts viesis, bet būtu bijis vērts viņa uzskatiem nonākt asāku „par” un „pret” arēnā – šogad, šķita, viņa oriģinālās domas un iejūtīgie jēdzienu tulkojumi kaut kādi aizplūda smiltis. Daudz lielāku dzīvību izraisīja Adelaidas stipendiāta doktoranda Ivara Alkšņa mestais cimds, par ko atsevišķā rakstā nākamā numurā.
Mūsdienu prasībām pilnīgi atbilda dzejnieces Veronikas Strēlertes priekšlasījums ELJA-s kongresā par dzejas un daiļliteratūras tulkošanas problēmām. Tas varbūt bija abu kongresu programmas visaktuālākais problēmu iztirzājums kulturālā plaknē. Tā specifiskais raksturs tomēr, liekas, bija par smagu tai heterogēnai publikai, kas sapulcējās ELJA-s kongresā, un būtu jāpadomā, vai šo tematu no jauna neiztirzāt debašu veidā kādā akadēmiķu vai kultūras darbinieku sanāksmē, kur dzejnieces domas un vārdi kristu auglīgākā zemē.
Ar to arī būtu aplūkoti šo divu lielo sarīkojumu nozīmīgākie referāti kulturālā plaknē. Tālāk daži vārdi par citām problēmām, kas radās kongresu gaitā.
Zīmīgas lietas bija jādzird, pārrunājot apvienības kultūras sektora darbību. ELJA-s latviešu valodas neklātienes kurss nedarbojas tā, kā to varētu vēlēties, un ierosinājums – kaut nepārdomāts – to vispār likvidēt – tomēr liek šo to padomāt. Nenoliedzami šai jautājumā jāņem vērā latviešu valodas utilitāri mazā nozīme, ko sajūt tikpat utilitāri ievirzītā latviešu jaunatne, kas no saviem vecākiem pārņēmusi ekonomisko pielāgošanos. Lielākais vairums latviešu jauniešu prot latviešu valodu pietiekami labi, lai mājās sarunātos latviski (un šeit gramatiska precizitāte nav pirmā vietā), ārpus mājas latviešu valodas nozīme ir par mazu, lai motivētu īpašu piepūli, atskaitot gadījumus, kad jauniešu intereses pievērsušās tīri „latviskiem tematiem” studiju darbā vai žurnālistikā un rakstniecībā. Neklātienes kursa „polītikā” vajadzēs šo aspektu ievērot, lai mēs nesāktu operēt ar klišejām racionālas sarunas vietā. Otra lieta: Kursa „reklamēšanā” jāmeklē citi ceļi, sludinājumi, raksti un pārmetumi latviešu trimdas presē nesniedzas tālu!
Par Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienību runājot: Pēdējie divi darba gadi bijuši nepārtraukta, bet ne viegla kalnā kāpšana. Par tiem stundu simtiem, varbūt tūkstošiem, kas šim kāpienam veltīti, vissirsnīgākais paldies jāadresē Vilmai Tenesei, ELJA-s priekšsēdei no 1959. gada augusta līdz 1961. gada augustam. Nebūs daudz tādu trimdas jaunās paaudzes sabiedrisko darbinieku, kas savu uzdevumu veikuši ar tādu intensitāti, aizrautību un pienākuma apziņu.
Tālāk kongress uzdeva apvienību vadīt Tālivaldim Mednim, ievēlot viņu par ELJA-s priekšsēdi. Valdē darbosies Skaidrīte Eberšteine, Andris Grīnbergs, Jēkabs Ķiploks, Valdis Liepiņš, Mārīte Mīlmane un Maija Šilde.
