Rolfs Ekmanis
VISVALDIS EGLONS UN PADOMJU ĪSTENĪBA
„Jau kopš 4000 gadiem pasaules literātūra ir pievērsusies cilvēku pārdzīvojumu pasaulei. Nebija arī mazums trubadūru, kas par samaksu dziedāja svinībās. Pēdējie ir aizgājuši galīgā aizmirstībā, un neviens nav spējis viņus atdzīvināt.” Ar šādiem pārsteidzoši drosmīgiem vārdiem abchaziešu rakstnieks Georgijs Gulja nesen vērsās pret padomju izdabātāju viendienas literātūru. Arī Latvijas padomju literātūra − ar nedaudziem izņēmumiem pēdējos gados − ir tipisks trubadūru galma literātūras paraugs.
Šī pati formula vēl ir spēkā šodien, gandrīz deviņus gadus pēc Staļina nāves, un pirms dažiem mēnešiem neviens cits kā pats Chruščovs liek padomju literātiem pie sirds sacerēt tādus darbus, kas iedvesmotu padomju pilsoņus „ar uzrotītām piedurknēm un smaidu sejā” realizēt komūnisma idejas. Nevērojot neskaitāmos dekrētus un direktīvas, dažiem padomju rakstniekiem pēdējos gados ir izdevies daudzmaz reāli atspoguļot apspiestā cilvēka jūtas un domas.
Drīz pēc t.s. kultūras atkušņa, kas visvairāk izpaudās Maskavā un Ļeņingradā, arī Latvijā oficiālās ideoloģijas mākslīgi radītajā tuksnesī sāk parādīties pa zaļganam asnam. Kamēr lielais vairums rakstnieku (sākot ar intellektuāli un morāliski pagrimušajiem „padomju klasiķiem” Upīti, Sudrabkalnu, Lāci un beidzot ar jaunās paaudzes diletantiskajiem Vējānu, Auziņu, Losbergu, Plotnieku) pārstāv „čevo izvoļite?” literāro skolu un cenšas sajūsmināt lasītāju ar ideoloģiju, kurai tas netic, ir arī tādi, kam vismaz uz brīdi laimējies izspraukties no sociālistiskā reālisma važām. Šeit jāmin Heislers, Cielava, Anerauds, Saulītis, Vācietis, Laganovskis, Eglons. Jāuzsveŗ, ka Maskavā vai Ļeņingradā apiet šo oficiālo formulu ir nesalīdzināmi vieglāk nekā nacionālajās jeb nekrievu republikās, kur bez pastāvošās cenzūras apstākļiem piedevām jāņem vērā pastāvīgais risks apvainot svešo un nevēlamo varu.
Viens no pēdējā laika interesantākajiem darbiem, liekas, ir jaunā, produktīvā un neapšaubāmi talantīgā rakstnieka Visvalža Eglona romāns Kāpj dūmu stabi (Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1960. g. , 213 lpp.). Tāpat kā šī paša autora gaŗais stāsts „Baltā ūdensroze”, arī šis darbs var lepoties ar zināmu māksliniecisku vērtību − labu māku kompozīcijā un saistošiem situāciju veidojumiem, spēju radīt individualizētus raksturus, kā arī precīzu un skaidru valodu.
Pretēji visām sociālistiskā reālisma tradīcijām, Eglona romāns nav ne kolchozu labklājības idille par laimes pārņemtiem „kopsaimniekiem”, nedz arī laimības rapsodija par gavilējošiem pilsētu strādniekiem. Tas ir reālistisks un vietām pat naturālistisks tēlojums, kuŗa centrā ir nevis ar lielo burtu rakstāmais Padomju Cilvēks, bet gan mazais cilvēks un tā pelēkā ikdiena. Tieši tādēļ gandrīz visi romāna tēli ir dzīvi cilvēki un nevis Sakses vai Bērces no papes izgrieztās abstrakcijas caururbjošu skatu apveltīta partorga vai virsnormas izpildītajā virpotāja izskatā. Kāpj dūmu stabi, liekas, ir arī pirmais plašāka veida darbs Padomju Latvijas literātūrā, kas ar cilvēcīgu patiesību mēģina pievērsties attiecībām starp pretējiem dzimumiem, dažkārt pat fizisku kaislību plaknē. Nopūta, smaids, apkampiens, sapnis par jaunu uzvalku un labām pusdienām, sētas bērnu rotaļa, vēja pūtiens pagalmā” autoram ir svarīgāki nekā tradicionālā komūnisma celšana Kazachstanas neapgūtajās zemēs vai tērauda produkcijas statistika rūpnīcas sienas avīzē. Bet romāna gaitā ar detalizēti iezīmētām sadzīves ainām Eglons norāda uz ne vienu vien trūkumu zemē, kuŗu tās valdniekiem tīk dēvēt par strādnieku paradīzi.
Romāna galvenais, visspilgtākais un psīcholoģiski vislabāk veidotais tēls ir Rīgas bruģeŗa Linarta dēls deviņpadsmitgadīgais Vilnis. Stipri jāšaubās, vai autors iecerējis Vilni kā „negatīvo tēlu”; ja tā, tad katrā ziņā tas stāv tālu no banālā padomju negatīvā tēla − apzinīga vai neapzinīga valsts iekārtas grāvēja, kas nereti pārdevis sevi kādai naidīgai ārzemju varai. Vilnis drīzāk tuvojas nihilista un skeptiska savrupgājēja mistrojumam, un šajā sapņotājā autora vārdiem, „savienojies Poruka bālais zēns ar kaut ko skarbu, pat ļauni nejauku.”(14) Lai gan uzaudzis padomju valstī un baudījis padomju izglītību, Vilnis nav laimīgs, entuziasma piesātināts padomju pilsonis, bet gan vientuļš ciniķis, kas neredz nekā pozitīva sabiedrībā, kuŗā tas spiests eksistēt. Skolā Vilnis ir klases barvedis, sekmīgākais mācībās, fainomenāls lasītājs (vācu un krievu valodu viņš prot ne sliktāk kā dzimto latviešu), aizrāvīgs sportists un, bez šaubām, meiteņu mīlulis. Tās ir īpašības, ar kuŗām padomju romānā obligāti jāapveltī priekšzīmīgs komjaunietis. Bet nē, Vilnis režīmam netic un komjaunatni ienīst, pat atklāti ņirgājoties par sava vidējā brāļa piederību pie šīs organizācijas: „Vienam tēvam trīs dēli − divi gudri, trešais komjaunietis.” (68) Viņš neizrāda cieņu pret tikko demobilizētā brāļa seržanta uzplečiem, bet pēdējam par sirdēstiem tīksminās atklāti par „balto biļeti”, iegūtu ar niecīgu defektu labajā kājā − ar vainu, ko neviens cits nekad nebija pamanījis un kas viņu netraucē ne aizrauties ar sportu, nedz nebēdīgi dejot ballītēs.
Viļņa tukšo un kailo dzīvi neaizstāj ne komjaunatne, ne pašdarbības pulciņi, ne trieciennieku brigādes, bet gan filozofiskas debates ar „Ulmaņlaika” skolotāju, intelliģento vecpuisi Losmani par tālām zemēm un „tiem neizprotamiem labirintiem, kas izvijas jebkuŗā vistuvākā cilvēka dvēselē”. Tikai viņa dzīvoklī drūmais, nerunīgais jauneklis atdzīvojas, viņa noslēgtība pagaist, jo šeit viņš var „tiešos izteicienos” atklāt „savas noskaņas un atzinumus”. Nevis kāda ideoloģiski pārliecināta komjaunatnes sekretāra, bet šī vecā atlaistā skolmeistara draudzība Vilnim uzsmaida „kā gaišs saules stars nemīlīgi mākoņainā laikā”. (39) Jo labprāt Vilnis rakņājas pa Losmaņa lielo grāmatu bagātību, kur starp satelītu valstu un padomju grāmatām ir arī „dārgi pirmskara izdevumi”. Kamēr stereotipiskais padomju varonis svētlaimības pilns iedziļinās marksisma klasiķos un neizbēgami Ostrovska Kā rūdījās tērauds, Fadējeva Jaunajā gvardē un Poļevoja Stāstā par īstu cilvēku, Vilnis, lai gan tikai deviņpadsmit gadu vecs, paspējis jau iepazīties ar visiem Anatola Fransa romāniem, un tīksminās ap tādiem gara milžiem kā Gēti, Ibsenu, Plutarchu, Flobēru, Mopasānu, Stendalu, Igo, Merežkovski, Senkēvicu, kā arī latviešu Brāļiem Kaudzītēm, Kronvaldu Ati. Bez daiļliterātūras Vilnis aizraujas ar filozofiska satura grāmatām (piem. Weltall, Erde, Mensch), bet „nievājoši atgrūž” eksakto zinātņu grāmatas un, raksturīgi, kādu vēstures sējumu, no kuŗa vāka pretī rēgojas „korsikānieša lielmanīgi pietūcinātā seja.” Kādēļ tad jauneklis lasa šādas pretrunīgu ideju piesātinātas grāmatas, no kuŗām laba daļa vēl šodien ir padomju „melnajā sarakstā”? − „Lai ar interesantu stāstījumu palīdzību atgaiņātu visu nepatīkamo”, lakoniski paskaidro autors.
Pastāvīgā konfliktā ar individuālistu Vilni ir viņa garīgi diezgan aprobežotais vidējais brālis, no padomju armijas demobilizētais Haris. Šis jauneklis, kas savā tanku vienībā ne tikai ticis pie seržanta svītriņām greznotiem uzplečiem, bet bijis „teicamnieks” un pat komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs, atgriezies Rīgā, liek sev par mērķi pārliecināties, „vai cilvēki vēl prot dzīvot ar patiesu degsmi, lai mūža vakarā nejustos kā smiltīs iesērējis ar degvielu pielādēts kuģis.” (10) Nav nemaz
jāgaida mūža vakars, jo ar katru nākošo lappusi taisni šis komjaunietis sāk arvien vairāk līdzināties sēklī uzskrējušam kuģim. Vientiesīgi uzticīgs iepotētajai dogmai, Haris laiku pa laikam mētājas latviskotām Pravdas frāzēm („Bet kāpēc, māt, tu saki ‘censties uz augšu’? Galvenais taču ir darbs, nevis kaut kāda ‘priekša’ vai ‘augša’.” 87) Viņš arī, līdzīgi parastajam padomju „pozitīvajam varonim”, nododas „apcerēm par nākotni un varonību” (autora tuvāka izklāsta gan neatrodam), ilgojas pēc rūpnīcas metalla smaržas, meklē vislielāko poēziju nevis daiļliterātūrā un filozofiskos darbos, bet, pretēji Vilnim, grāmatās par metalla konstrukciju un iekšdedzes motoriem, sapņo par laikmetīgo arodzināšanu apgūšanu. Ideoloģisko jautājumu apskaidrošanā Haris ir gaužām nesekmīgs; gala vārdu vienmēr pasaka Vilnis. Kad Haris „aģitatora bloknota” garā sāk runāt par vienlīdzību padomju valstī, viņam nav ko atbildēt uz Viļņa iebildumu − „jostas gan bija jāpievelk tikai strādniekiem... oficieri par savām pensijām nav varējuši sūroties.” (84) Veicot savu komjaunieša pienākumu, izmisušais Haris pats pazemojas, mezdamies ar kulakiem brāļa sejā,
kad pēdējais zobodamies uzdrošinās salīdzināt savu „Šauro aizgaldu” sētas mājā ar „plašo dzimteni”, ko brālis vēl nesen aizstāvējis, kalpodams „bruņu tanku karaspēkā.” (109) Nereti tomēr rodas iespaids, ka šī brāļu „ideoloģiskā konflikta” pamatā nav nekas cits kā Haŗa slimīgā greizsirdība uz Vilni, jo pēdējais, brālim promesot, „izdzīvojies” ar platīnblondo Ingunu. Liekas, ka autors ar šo tēlu grib parādīt, ka pat „ideoloģiski rūdītā” komjaunietī intimie pārdzīvojumi − tātad cilvēciskais − aizēno „apzinīgo Padomju Cilvēku”. Rezultātā strupceļā nonākušais Haris, kas dažkārt stundām klejo pa drūmajām Rīgas ielām, pārlikdams, kā lai tiek vaļā no „smiltīm”, kas iesēdušās „viņa dzīves līdz šim līdzsvarotajās kustībās”, nereti izraisa lasītāja nožēlu un līdzjūtību.Ar saviem sieviešu tēliem, kas gan tikai ieskicēti, Eglons pavisam attālinājies no vienpusīgi schēmatizētā, fiziski un garīgi stiprā padomju tiklības iemiesojuma (kas, parasti steidzoties uz partijas sanāksmi, mudina izredzēto vēl sparīgāk celt komūnismu). Tā, piemēram, jaunajai „Gastronomijas” saldumu pārdevējai Ingunai par visu svarīgāka ir savas ārienes uzpošana. Mēs viņu redzam „skaistu kā lellīti” gan bordo sarkanā mētelī ar pieskaņotu somiņu, kurpītēm un cepuri, gan arī sniegbaltā blūzītē, ogļmelnos zīda svārciņos un tikpat melnās zamša kurpītēs ar smailiem un augstiem papēžiem. Mati viņai mākslīgi piebalināti, nadziņi vienmēr lakoti, lūpiņas mirdzoši sarkanas.
Tipisks jaunās šķiras pārstāvis ir ekonomists Kogans, kāda tirdzniecības uzņēmuma atbildīgs darbinieks. Viņam ir ērts dzīvoklis, spīdošs „Moskvičs” un savrupmājiņa Vecāķos, pie tam vēl ar personīgu sargu, kas sava darba devēja meitu pazemīgi uzrunā ar buržuāzisko „jaunkundzīt”. Šai pārticībai Eglons nostāda pretī Linartu dzīvokli. Tā ir „nabadzības ainava; kailas sienas, vecas, salasītas mēbeles.” (102) Viļņa „rezidenci” autors apraksta šādiem vārdiem: „...šaura dzelzs gulta un miniatūrs galdiņš; krēslam vietas vairs neatlika... šis ‘aizgalds’... ko no virtuves atdalīja brūnganas drānas gabals − senāk laikam domāts malkas glabāšanai, varbūt arī mājapkalpotājas pārgulēšanai... taču Vilnis varēja justies apmierināts − sētas mājā dažus šādus aizgaldiņus izīrēja par piecdesmit rubļiem mēnesi.” (15)
Kogana meita savu laiku visvairāk pavada pie „Moskviča” stūres, tērpusies „skaistā kažokādas jaciņā”, vai arī mājās skaistā zīda brokāta tērpā ar „apskaužamu grāciju” speŗot zamšādas kurpītēs ietērptās kājas. Kādai krievu tautības ārstei, kas arī ģērbta jo pārticīgi, nemaz nav iebildumu, ja viņas lepnā dzīvokļa remontētāji (tas jānobeidz līdz Oktobra svētkiem) dēvē to par „madāmu”. Viņas glītajā sejā atspoguļojas „tā pašapziņa, ko rada cienījams sabiedriskais stāvoklis”, piemetina autors. Tajā pašā laikā melnā darba strādniekam Harim neērti vest meiteni uz teātra izrādi, jo jāvalkā savs demobilizētā kaŗavīra tērps un no vecākā brāļa Anša aizņemts mētelis. Vēlāk viņš naudu nepieciešamajam aizņemas no brāļa. Raksturīgi, ka Ansis ceļ savu labklājību kā t.s. haltūrists − izspiezdams lieku simtnieku kā dzīvokļu remontētājs privāti pēc darba. Viņš arī ir vienīgais no strādniekiem, spējīgs iegādāties televizoru.
Jāatzīmē interesantais fakts, ka romānā trūkst obligāta priekšpadomju laika noniecināšanas un pretkapitālisma pretrietumu temata. Vecais Linarts, lai gan vienkāršs strādnieks, atceroties „vecos laikus”, neuzbrūk buržuju ekspluatātoriem, bet ir sentimentāls par krogus smaržīgajiem kāpostiem, mīksto cūkgaļu, šerpo šņabi un mīlīgo apkalpotāju. „Kapitālistiskie rietumi” minēti sakarā ar vēstuli un krāsu uzņēmumiem, ko Losmanis saņem no brāļa ASV. Kritika norobežojas ar fotogrāfiju nedabiski spilgtajām debesīm. Citādi no tām dveš pretī „dzīves priecīgs iespaids”, ko vēl pastiprina tur redzamais „elegantais auto ar haizivs spurām, koku lenktā kotedža un gaumīgi tērptie cilvēki... skapjveida televizors, moderna gāzes plīts.” Losmaņa brālis vēstulē pat skumji piezīmē, ka „vecākais izdarījis muļķību, toreiz tiem nebraukdams līdzi − maz prieka tupēt tajā Rīgas būcenī un kvēpināties pa aizvēsturisku, ar malku kurināmu virtuvi.” (154-155) „Neidejiski” ir arī tas, ka komjaunietis Haris krāj naudu, nevis lai aizvestu meiteni uz Pagodina „Trešo, patētisko”, pat ne uz „Zvejnieka dēlu”, bet gan uz „Havajas puķi” un kādu Vīnes filmu. Kāpj dūmu stabi ir arī viens no nedaudzajiem izņēmumiem, kur nevienā teikumā netiek dziedātas slavas odas „vecākajam brālim”. Vienīgais krievu tautības tēls ir jau pieminētā ne sevišķi simpātiskā ārste. Pēc dienesta Haris atgriežas Rīgā, nevis „padomju Rīgā”, pie tam patētiski izsaukdamies: „neesmu noliedzis tevi, kaut arī bijis simtiem un tūkstošiem kilometru attālumā no tevis − mana dzimtā pilsēta.” (7) Vecais „proletārietis” Linarts sevi ne reizi nedēvē par „padomju” strādnieku, bet: „mēs neesam vārguļi, bet īsti Rīgas strādnieki, sīksti kā krami.” (67)
Eglons nebeidz romānu ar parasto nākotnes optimismu, darba laimi, cīņas prieku, obligāto partijas gara triumfēšanu pār visu negatīvo, melno. Līdz pat pēdējai lappusei katra situācija ir pavadīta ar sāpēm, šaubām un gurdenu pesimismu. Vecais Linarts pēkšņi saslimst un aiziet pensijā, Linartu māte palikusi pavisam „drūma, novājējusi, nosirmojusi”, Renē sirgst ar kaulu tuberkolōzi, Vilnis aiziet „iegātņos”, bet neapmierināts ar šaubām un bailēm sirdī. Mazajā Linartu dzīvoklītī joprojām mīt septiņi cilvēki („jārēķinoties ar ilgāku palikšanu šeit pat”) un, pēdīgi, brāzmainam pavasaŗa vējam svilpojot, vērojam naturālistiski tēloto Losmaņa pēdējo gaitu − no malkas šķūnīša stūra iznirst četri vīri ar brūni krāsotu zārku.
Saprotamā kārtā autora drosme nepiemērot savu jūtu izteiksmi cenzūras priekšrakstiem tūdaļ pēc romāna izdošanas izraisa oficiālajos kritiķos niknu šķendēšanos. Eglonu apsūdz par padomju īstenības izkropļošanu, par neskaidru partejisku attieksmi pret romānā tēloto, par kollektīva draudzīgās kritikas ignorēšanu, par buržuāziskās ideoloģijas nāvējošās elpas uzpūšanu u.t.t., u.t.t. Tas jo spilgti pierāda, cik nepatīkams režīmam ir tāds mākslinieks, kas savā darbā cenšas būt īsts un patiess, kas attēlo to, ko patiesi skatījis, izjutis, pārdzīvojis. Lai gan romānā šad tad izskan pa didaktiskam kommentāram un tendenciozai frāzei, Eglons ar savu gandrīz Cechovisko objektīvitāti izdalās padomju latviešu trubadūru literātūrā kā ar spirgtām, spēcīgām talanta pazīmēm apveltīts literāts. No sabiedriski sociāla viedokļa romānam Kāpj dūmu stabi ir neapšaubāma dokumentāra vērtība kā padomju īstenības raksturojumam.
