Aina Neboisa
KONVENCIJU NOLIEDZĒJA DARBS LATVISKI
Džeimss Džoiss, ULISS, tulkojis Dzintars Sodums, apg. Ziemeļblāzma, Vesterosā 1960. gadā.
Džeimss Džoiss un viņa romāns Uliss jau pieder literātūras vēsturei. Jānožēlo, ka latviešu lasītājiem bijis tik ilgi jāgaida, jo − ja Uliss būtu bijis latviešiem plašāk pazīstams laikā, kad tas radies, iespējams, ka mūsu literātūrai tagad būtu cita seja. Latviešiem pašiem savs Džeimss Džoiss neradās, t. i. brīvdomātājs, visu konvenciju noliedzējs, nepaklausīgs ne tikai reliģijai, ģimenei, bet arī valstij, polītikai, tāds, kam māksla un mākslinieka brīvība stāvējusi pāri visam citam.
Ulisu uzskata par Džoisa galveno darbu. To rakstot, viņu vadījis princips, ka „mākslinieka prātam, kādu darbu radot, ir jāpaceļas pāri iekārei un riebumam.” Darbība un raksturi Ulisā lielos vilcienos ir ļoti vienkārši, bet nav vienkārši tos saskatīt un atklāt. Darbība notiek Dublinā vienā dienā, 1904. gada 16. jūnijā. Aprakstīta galveno varoņu Leopolda Blūma, viņa sievas Mollijas un Stefana Daidalusa dienas gaitas, darbi, uzskati, pārdzīvojumi, prātojumi, prieki, bēdas, šaubas, cerības, vilšanās, kaislības, atklātās un apslēptās domas, īstās un tēlotās jūtas, patiesie un viltotie pārdzīvojumi un daudzas citas miesiskas un dvēseliskas norises.
Džoiss veltījis ārkārtīgi lielu uzmanību romāna uzbūvei, kas ir tāda pati kā Homēra Odisejā. Nav grūti Stefanā Daidalusā saskatīt Odiseja dēlu Telemachu, un žīdā Leopoldā Blūmā pašu Odiseju, bezgalīgo klīdēju, bet daudzu citu personu Odisejas prototipi paietu lasītājam secen, ja neņemtu palīgā autora kommentārus un vēlākā laikā sarakstītos „pavadoņus jeb rokas grāmatas Ulisa lasītājiem”.
Bez tam autors vēlējies, lai katra romāna nodaļa, izņemot pirmās trīs, reprezentētu kādu cilvēka ķermeņa orgānu. Piemēram, 7. nodaļa avīzes redakcijā − plaušas; 12. nodaļa viesnīcā − muskuļus; pēdējā − Mollijas Blūmas monologs − dzimumorgānus.
Šis mītiskā un bioloģiskā kopojums atspoguļo Džoisa cenšanos aptvert universu. Bet universā jau neietelp tikai mītoloģiskie tēli, cilvēka gars un miesa, īstajā universā cilvēkam tikpat sīka vieta kā kuŗai katrai dzīvai radībai; cilvēku rase laika un izplatības ziņā ir tikai puteklis, kas padots tādiem pašiem dzīvīvības likumiem kā visas pārējās dzīvās radības. Runājot par universu, cilvēka miesas orgāniem nav vairāk svara kā spalvām uz oda kājām. Tādēļ var runāt par Džoisa aiz raušanos cilvēka miesas un tās norišu notēlošanā. Savā ziņā tas viegli saprotams, jo miesa viņam nozīmējusi visu zemapziņā atstumto (jezuītu skolas ietekme), kas, atbrīvots (viņa baznīcas noliegšana), vēl jo spilgtāk laužas uz āru. Pēdējais atbilst Freuda psīchoanalītiskai teorijai, kuŗas liels piekritējs bijis Džoiss.
Džoisa cenšanās aptvert universu ir pārcilvēcīga, bet, izlasot 700 lappuses gaŗo Ulisu, rodas sajūta, autors nav spējis pat pats sevi pārliecināt, ka cilvēks ir universa sastāvdaļa; drīzāk jau gan mēģinājis pierādīt, ka cilvēks ir universa centrs.
Džoisam un viņa laikmetam bija sevi jāpārliecina, ka cilvēks ir tikai sastāvdaļa, jo daudzi gadu simti pirms viņa pagājuši, cilvēkam mēģinot sev ierādīt izcilāku vietu universā nekā tas pienāktos; arī mēģinājumos miesu šķirt no gara. Ar to izskaidrojami Džoisa ārkārtīgi, kvēlie, kaut samērā nedaudzie pielūdzēji: universa apziņas pielūdzēju laikmeta locekļi.
Iespējams, ka tagad augošai un nākošajām paaudzēm Džoisa centieni liksies kā laušanās vaļējās durvīs. Jo cilvēks, balstoties uz jaunākajiem bioloģiskajiem pētījumiem un teorijām, kas ietveŗ arī garu, ir samierinājies ar to, ka ietelp universā kā mazs, sīks puteklītis; ir pagājuši tikai kādi 500 miljonu gadu, kopš nedzīvie oglekļa atomi pārvērtās pirmajās dzīvajās molekulās, kas, salīdzinot ar universa nezināmo vecumu, ir tikai mirklis.
Valoda, kādu Džoiss lieto, lai izteiktu visu, ko viņš grib pateikt, sevišķi ievērojama. Parastajā uztverē valoda sastāv no vārdiem, un katrs vārds kaut ko nozīmē vai izraisa zināmas asociācijas. Rakstnieks lieto vārdus, lai kaut ko pateiktu un sakopo tos zināmā, savai personībai atbilstošā veidā, kas tad kopā veido rakstnieka stilu. Džoiss, pēc paša vārdiem, valodai piedēvē citu jēgu: Viņš cenšas vārdus vispirms samalt, lai tad no ši maluma veidotu kaut ko jaunu; lai savienotu to, ko parasti valodā nesavieno, lai sapārotu, kas parasti blakus nestāv, reizē vārdiem piedodot vienu, divas un pat vairākas nozīmes. Šādā veidā valoda bieži vien kļūst par pašmērķi un vārdi svarīgāki par to, ko tie izsaka un nozīmē.
Lasītāji nereti sūdzas, ka Džoisa darbus nevar saprast. Bieži vien tur nekā arī nav ko saprast, jo valoda jātveŗ kā mūzika. Ja to tā dara, Džoisa darbi iegūst jaunu, pavisam sevišķu pievilcību, jo muzikālās dāvanas Džoisam ir lielas. Džoisam pašam savus darbus priekšā lasot, tie kļuvuši kā opera un bijuši daudz vieglāk izprotami.
Kur velkama robeža starp vārda jēdziena vērtību un vārda muzikālo vērtību? Pats galējais punkts būtu, ka vārdiem vispār vairs nekādas nozīmes nav, ir tikai muzikāla skaņa. Taču lielākā daļa autoru ar vārdiem grib arī kaut ko pateikt. Džoiss no tā bieži vien atsakās vai arī piešķiŗ vārdiem tikai pusi jēdziena vērtības un pat vēl mazāk. Bez tam viņa darbos šī nozīme nereti izprotama divos, trijos un pat vairākos veidos.
Ar valodu visu tā darīt, kā Džoiss dara, ir visvieglāk angļu valodā, jo angļu valoda ir − arī pēc pašu angļu kritiķu vērtējuma − „brīnišķīgi nenoteikta.” Lietu, īpašības, vietniekvārdu locīšana ir ierobežota, noteiktas vārdu kārtības teikumā nav, vārdu skaits ir milzīgs, vienzilbīgo vārdu krājums bagātīgs, vienam jēdzienam atbilst vairāki vārdi, nereti patapināti no grieķu, latīņu un citām valodām. Vienu un to pašu teikumu var lasīt vairākas reizes un, mainot izteiksmi un intonāciju, vienmēr var iedomāties kaut ko jaunu.
Šeit sākas lielākās tulkotāja grūtības. Latviešu valodas pilnīgie locījumi, piedēkļi un priedēkļi, kā arī teikumu konstrukcija kavē „brīnišķīgo nenoteiktību”, div- un vairāknozīmību un Džoisa ne reti meklēto divdomību, nemaz nerunājot par tipiski īrisko atmosfairu, parunām un izteicieniem. Daudzas raksturīgas vietas tulkotājs veicis ar lielisku iejušanos, citas ne tik labi. Dažas dabaszinātniskas un medicīniskas daudznozīmības izliekas pārprastas, bet tur bez vainas nav arī pats Džoiss. Viņš gan pārzināja medicīnu, bet ar plašākām dabaszinātniskām problēmām un dabas filozofiju, kas katram universālistam būtu jāliek pašā pamatā, liekas, viņam nav bijis ne laika, ne patikas iepazīties.
Džoiss lieto arī ļoti dažādas izteiksmes. Stāstījumi pirmajā personā mainās ar stāstījumiem trešajā personā, atslāstījuma izteiksme nomaina īstenības izteiksmi, kāpinājumi un atslābumi nāk viens pēc otra gluži negaidīti, bērnišķīga rotaļāšanās ar vārdiem ne reti nobeidzas vulgārā muldējumā. Katrs lietotais vārds Džoisa stilā izraisa bezgalīgu rindu asociāciju. Nekas nav vajadzīgs un derīgs tikai vienā vietā: teiktais ietiecas pagātnē, nākotnē, pa labi un pa kreisi. Piemēram, runājot par Sinn Fein (īru neatkarības kustību), prātā nāk Sokrāts; ieraugot jūrmalā sapuvušu koka gabalu, jādomā par spāņu armādu. Šīs technikas augstākais punkts ir iekšējais monologs. Tas nav Džoisa izgudrojums, rakstnieki to lietojuši jau pirms Džoisa, bet viņš to izkopis līdz pilnībai. Varoņi nav tikai aprakstīti; lasītājam atklājas visa viņu vārdos fiksētā zemapziņas plūsma.
Džoiss ir apreibis no savas valodas. Viņš lieto visus iedomājamos un neiedomājamos stilus: baznīcas dziesmu, folkloras, viduslaiku ticīgo rakstu, klasisko un viņa laika moderno rakstnieku stilus, kas pārveidoti, citreiz glaimojoši, citreiz kariķējoši. Cik var noprast, Ulisā un tā tulkojumā pilnīgi neiedziļinoties (cik daudziem gan tas iespējams), tulkotājs mēģinājis piemēroties katrai Džoisa izteiktai niansei un stila paveidam. Bijis jāatdarina daudzu rakstnieku stili, kuŗiem latviešu valodā nav ne līdzinieku, ne priekšteču, un kuŗu darbi latviešu valodā nekad nav tulkoti. Lasītājam šādas vietas būtu pašam jātulko no oriģināla, lai varētu pilnībā vērtēt Soduma Ulisa tulkojumu.
Jānožēlo, ka tulkotājs nav uzrakstījis grāmatai priekšvārdus. Tulkošana ir ļoti personiska lieta: gan māksla, gan zinātne, un vienīgo pareizo ieskatu par tulkojuma rašanās procesu var dot tulkotājs pats, tā palīdzēdams saprast, kādēļ zināmas lietas tulkotas tā un ne citādi. Autora un tulkotāja starpā, acīm redzot, ir zināma garīga affinitāte, kas arī pilnīgi nepieciešama jebkura tulkojuma sekmīgai veikšanai. Turpretī angļu un latviešu valodas starpā šādas garīgas kopības nav. Tādēļ Ulisa latviešu tulkojumā nenovēršami jāsamierinās ar zināmu garīgā baudījuma nobirumu. Šis nobirums ļauj arī saskatīt faktu, ka, lai cik veikli un ģeniāli Džoiss ar valodu un stiliem rīkotos, tie tomēr ir un paliek literāros darbos tikai līdzeklis, ne īstā vērtība. Kad līdzekļi atsijāti nost, var redzēt kodolu, un šo kodolu, lai gan tam daudzas vispārcilvēcīgas un mūžīgas vērtības, sāk ēst laika zobs.
Mūsu paaudzei Džoiss vairs nespēj dot to, ko viņš būtu devis saviem latviešu laika biedriem. Diemžēl, uzaugusi vesela latviešu rakstnieku paaudze, kas par Džoisu un viņa darbiem nekā liela nav zinājusi, tāpat nezinādami, kāda varētu būt mākslinieka absolūtā brīvība.
Kādēļ mums nebija Dzintara Soduma priekš četrdesmit gadiem!
