Laimonis Zandbergs
REDAKTORA PIEZĪMES
Pagātne ir prologs.
Nesenā ceļojumā visvairāk aizkustināja divi lietas − šie vārdi kādas Vašingtonas celtnes pamatā un sūtņa prof. Dr. A. Spekkes ticība, ka jaunie dzimtenē, tāpat arī latviešu polītiskās un ekonomiskās brīvības meklētāju bērni un mazbērni emigrācijā piedzīvos labāku nākotni un cilvēcīgāku laikmetu.
* * *
Pēc sirreālistu, Austrālijas autoru un dziesmusvētku numura šis Jaunās Gaitas numurs veltīts latviešu valodai. Nacionāla kultūra emigrācijā nevarēs pastāvēt, ja nebūs dzīva latviešu literātūra un nebūs cilvēku, kas latviski runā un lasa. A.P. Mierkalna skaistie vārdi par „latviešu valodas pārlaicīgo misiju” būs „skanīgs vaŗš un zvanīgs zvārgulis”, ja latviešu dzīves mērķis kļūs ar speciālu izglītību vai grūtu darbu sasniegta materiāla turība. Savu bērnu atstāšana sveštautiešu vai ielas audzināšanai māju un mašīnu dēļ nozīmētu garīgu bankrotu. Nepietiek, ja Pēterīti un Sandriņu nodod uz dažām nedēļām vasaras nometnē, kur tiem stingri piekodināts runāt tikai latviski. Šiem vecākiem ir kaut kas kopējs ar tiem 3 nelaimīgajiem Hamiltonas tautiešiem, kas bija nopirkuši gan drošu laivu, bet, braucot ezerā, aizmirsusi glābšanas jostas un, vētrai uznākot, nesen noslīka.
Ar vasaras nometnēm un motorlaivām vien neaizvedīsim jaunajai Latvijai speciālistus un divu kultūru cilvēkus. Vajadzīga latviešu skola, bērnu žurnāls, jaunatnes organizācijas, rosme latviešu kultūras dzīvē un katrā ziņā vitāla latviešu sabiedrība ar klīdzējiem, skultēm, streipiem, tomām, tenesēm un vētrām. Bet priekšnoteikums visam − valoda.
Iesākumā bija vārds...
* * *
Dziesma latviešus pulcināja un vienoja 3. latviešu dziesmusvētkos Toronto. Liekas, skaistākie un nākotnes perspektīvai vērtīgākie sarīkojumi bija krāšņais tautas deju lieluzvedums, kas deva daudz vērtīgu stimulu turpat 2000 jauniešiem, un jaundarbu koncerts ar izciliem skaņdarbiem lieliskā atskaņojumā. Par bālāko svētku sarīkojumu nedaudzie, kam bija izdevies apskriet visus, apzīmē rakstnieku cēlienu. Dr. P. Vasariņš, kas redzēts vai visos literāros sarīkojumos Kanadā, vaicāts par iespaidiem, teica: „Bija daži skaisti dzejoļi, bet tomēr − par daudz vakardienas, par maz šāsdienas un tikpat kā nemaz rītdienas.”
* * *
Novembris ir ne tikai mūsu vēsturē nozīmīgs mēnesis, bet tas ir arī kādai citai tautai patiesas revolūcijas kulminācijas mēnesis. Budapeštas skolnieki un strādnieki prasīja cilvēka tiesu un daļu ne tikai labākas rītdienas, bet arī šāsdienas vārdā. Pieminēsim abu lielo novembŗa dienu saucējus un sekotājus ar atbilstošiem darbiem.
* * *
Tiem, kas lasa bezmaksas ārzemju izdevumus, bet nepazīst Jauno Gaitu, vai arī nelasa nevienu, bet uztraucas par to, ka citi uztraukušies, derētu zināt, ka Dzimtenes Balss nav nosaukusi Jauno Gaitu par „jauno autoru vērtīgo žurnālu”, bet gan savā 50. numurā tikai citējusi šos vārdus no R. Pakalna raksta par ALA-s pēdējo kongresu Vašingtonā. Rietumos valdošā sabiedriskā un polītiskā iekārta dod tiesības R. Pakalnam būt sociāldemokrātam, tāpat arī tiesības teikt atzinīgus vai neatzinīgus vārdus par katru preses izdevumu. Jaunā Gaita ir žurnāls latviešu kultūrai, reizē arī stingrs ceļa stabs un paaudžu satikšanās vieta, kur visdogmatiskākais katolis sadarbojas ar visskeptiskāko luterāni, konsekventākais 15. maija aizstāvis atrod kopēju ceļu ar progresīvāko demokrātiska sociālisma un plānotas saimniecības piekritēju un korporāciju un vienotņu pārstāvji veic darbu kopējā pasākumā ar sava ceļa gājējiem. Tātad − ir vienotāji elementi, kas svarīgāki par polītisko, reliģisko vai sabiedrisko pārliecību. Jaungaitnieki vispirms ir latvieši un cilvēki.
Ir divējādas kritikas − lasītāju un kritizētāju. Pēdējā laikā dzirdētas šādas piezīmes: Jaunā Gaita kļūst pārāk veca, Jaunā Gaita ir pārāk moderna un progresīva, Jaunajai Gaitai trūkst labas prozas, par daudz dzejoļu, par daudz sarkanas krāsas vākos, R. Mūka dzejolī „Kad atskan tango Ave Maria” saskatāma Dieva zaimošana, 31. numura skabargas pārāk asas un personīgas utt. Jā, skabargas. Jāzina, ka JG 31. numurs bija veltīts dziesmusvētkiem. Tāpēc arī šās burtnīcas skabargās bija raksti un bildes par dziedāšanu un dzeršanu − ļoti latviskām izdarībām, kur humoristiskā plaknē parādītas dažādas ļaužu grupas, sākot ar senajiem aistiem un citiem „dārgiem aizgājējiem” līdz 1961. gada bītņikiem.
JG redakcija arvien deklarējusi, ka tā sekmē brīvas domas izpausmi. Tāpēc arī parādījušies raksti, kas atsevišķiem JG lasītajiem vai redaktoriem, atbildīgo redaktoru ieskaitot, nav patikuši. Nav paredzēts turpmāk atteikties no kulturālā pasaulē pastāvošās preses brīvības un atbildības. Arī nākamā numurā nāksies pamanīt vienu otru kontroversiālu problēmu.
* * *
Diemžēl, pārmaiņas un augšana mūsu jaunatnes apvienībās, šķiet, apstājusies. Tas noticis pašu jaunatnes vadītāju vainas dēļ, un arī tādēļ, ka politikāņi stipru un organizētu jaunatnes organizāciju vietā, sevišķi pēc Etlingenas deklarācijas 1957. gadā, labāk gribēja redzēt dramatiskas kopas, sporta biedrības un draudžu pulciņus. Jaunatnes apvienības ALJA, ELJA un LNJAK, liekas, ir zaudējušas un gājušas lejup. Organizēti un stipri „jaunie turki” nepatika daudziem, tāpat kā daudziem Rīgā nepatika dumpīguma pazīmes, kuŗas izrādīja Vācietis, Heislers, Eglons, Laganovskis, Cielava u.c. Ārēji liekas, ka zaudētāji pašlaik ir jaunie, izteiktie rājieni it kā padarījuši tos paklausīgus. Bet straume palaikam plūst arī zem ledus. Jātic, ka lielie Jaunatnes svētki 1962. g. vasarā Čikāgā dos spēcīgus stimulus un latvisko pašapziņu un lielā mērā palīdzēs rietumberlīnieša Tālivalža Medņa vadītajai Eiropas latviešu jaunatnes apvienībai un vēl vairāk Kanadas un ASV jaunatnes apvienībām.
* * *
Nedaudzie jaunie latvieši, kas apciemojuši Rīgu, saredzējuši tur interesi par visu, kas notiek rietumos, kā arī lielas rūpes par cilvēku un vispārcilvēciskām vērtībām. Nozīmīgākā esot ticība cilvēkam, nevis kaŗiem, lieliem vadoņiem, mašīnām vai zvaigznēm. Noklausoties Rīgas iespaidus un pārdomājot abos krastos dzirdēto un lasīto, rodas ticība tautu atmodai un labākai, pilnvērtīgai dzīvei. Lielie vadoņi var arī nerasties, drošāk ir paļauties uz cilvēku un viņa radītām pārmainām.
Maskavā nesen izrādīta A. Šteina luga Okeāns, kuŗā karstgalvis − sarkanarmijas virsnieks pēc sešu gadu nokalpošanas armijā priekšniecībai pasaka savas domas.
Priekšnieks: „Ko tu negribi?”
Padotais: „Būt kaŗavīrs.”
Priekšnieks: „Un kas tad tu gribi būt?”
Padotais: „Cilvēks”.
Priekšnieks: „Un es? vai tad es neesmu cilvēks?”
Padotais: „Tu esi kaŗavīrs!”
Priekšnieks: „Revolūcijas kaŗavīrs!”
Padotais: „Tas ir vienalga.”
Varbūt šis cilvēks instinktīvi jūt, ka visas problēmas nav atrisināmas ar kaŗu. Pēc Flandrijas, Džūkstes un Hirošimas mēs tagad noteikti stāvam lielu pārmaiņu priekšā. Jāceŗ, ka nepatīkamais kaŗavīra šinelis nebūs jāvalkā tiem zēniem, kas šodien lasa Mazputniņu, Zīlīti vai Pionieri, bet tie drīkstēs dzīvot un priecāties gan par ziediem, gan nezālēm un kontaktu ar mēnesi uzturēt tikai pēc tam, kad būs atrasts kontakts cilvēkam ar cilvēku.
