Jau Ļeņins savā
laikā teicis, ka kino māksla ir visvērtīgākā no visām un ka ar to
vislabāk var cilvēkos iepotēt komūnistisko mācību, lai tā radītu
padomju valsti – komūnistisku valsti, kuŗā cilvēkiem labi dzīves
apstākļi. Kino māksla un kino filmu ražošana Padomju Savienībā
sasniegusi samērā augstu līmeni, bet cilvēku dzīves apstākļi
turpretī atrodas arvien vēl bēdīgā stāvoklī. Kolchozi, kuŗus rāda
filmās un kas ir it kā uz augsta pārticības līmeņa, ir tikai
propaganda. Paši kolchoznieki šīs filmas skatoties, noraugās
klusēdami un nožēlo savu bēdīgo dzīvi.Ļeņina doma, ka ar filmām
Padomju Savienība varēs savu komūnistisko mācību izplatīt pa visu
pasauli, tāpat nav piepildījusies. Chruščovs tagad sameklējis citu
veidu, kā pasaulei rādīt komūnisma „neiedomājamos sasniegumus”. Šis
propagandas lauks ir pasaules izplatījums, kur Chruščovs rotaļājas
kā ar sīkbūtnēm un dzīvniekiem, tā ar cilvēkiem – Gagarinu un
Titovu. Ar to diktatoram Chruščovam ļoti labi izdevies Rietumu
pasaules cilvēkus piemuļķot. Bet gan arī šai lietā atklāsies
patiesība, kad Chruščovu nomainīs kāds cits diktators vai
demokrātiska valsts valdība. Tad radīsies filmas par Chruščovu, kā
pašreiz producēta filma, kuŗā atklājas Staļina laika seja. Šo
filmu sauc „Skaidrās debesis”. Atsauksmes saka, ka tā pārspējot
visas līdz šim Padomju Savienībā uzņemtās. Tā pārspējot arī nupat
rietumos izslavināto filmu „Balāde par kareivi”. Pretstaļiniskā
filma „Skaidrās debesis” ar savu saturu satraukusi arī pašus
krievus. Filmā stāsta par kādu kareivi, kas kaŗa laikā nonācis vācu
gūstā. Pēc atgriešanās no gūsta Staļins viņu tiesā, jo viņš
drīkstējis vai nu tikai nesamaņā gūstā nonākt vai arī mirt. Tālāk
rādīta jaunā diktatora Chruščova gluži citāda „cilvēcīgāka” izrīcība
ar šo kaŗavīru – un tā visus padomju cilvēkus aizkustinot! Chruščovs
viņu uzņemot atkal komūnistiskā partijā un dodot tiesības lidot kā
bijušam lidotājam.
Kino filma Padomju Savienībā ir veids un līdzeklis, kā tautā
iedzīvināt komūnistiskās partijas un valdības dotos rīkojumus un
pavēles. Tāpēc Padomju Savienības filmai ir pavisam citi uzdevumi un
mērķi nekā filmām rietumos. Padomju Savienība iegādājas arī filmas,
kas uzņemtas rietumos, un izrāda tās saviem skatītājiem. Tas notiek
tādos gadījumos, ja šās filmas kalpo Padomju mērķiem, piemēram, ja
tajās attēloti slikti dzīves apstākļi „kapitālistu pasaulē” vai
cilvēku sacelšanās un nemiers ar dzīvi rietumos.
Pēc Staļina nāves Padomju Savienībā pārkārtoja filmu ražošanu. No
šā laika tad arī sāka attīstīties Rīgas kinostudija. Šīs studijas
vajadzībām izbūvēja filmu uzņemšanas paviljonus: Rīgā vienu bijušā
kinoteātra „FORUMS” telpās, Skolas un Elizabetes ielu stūrī, otru –
Zirgu ielā, bijušā Rīgas pilsētas lombarda izsoles zālē. Iekārtoja
laboratorijas filmu apstrādāšanai, no Maskavas saņēma uzņemšanas
aparatūru un apgaismošanas iekārtas. Vajadzēja sākt uzņemšanu. Lai
to varētu, vajadzēja scenāriju, bet to nebija. Tika radīta filmu
scenāriju daļa, kuŗai vajadzēja gādāt labus scenārijus. Ienāca daudz
scenāriju, bet tie neviens neatbilda „idejiskām prasībām”.
„Idejiskas prasības” saprotamas tā; Ja scenārija autors gribēja
honorārā dalīties ar cilvēkiem, kas noteica filmas uzņemšanu, tad
scenāriju varēja pieņemt. Honorārs par uzņemto filmas scenāriju bija
ļoti augsts, ap 40.000 rubļu. Tā kāds veikls maskavietis
„iesmērēja” divus scenārijus pēc kārtas. Šos scenārijus arī uzņēma
filmā, šīs filmas sauca „Pēc vētras” un „Rita”.
Jaunorganizētā Rīgas kinostudija, kā pirmo filmu uzņēma „Salnu
pavasarī”. Par režisoru ieradās Maskavā neatzītais režisors P.
Armands. Rīgā viņš bija „autoritāte”. Viņa režijā filmā „Salna
pavasarī” latviešu lauku dzīves ainās tika rādītas tādas aplamības,
ka neviens latvietis tās nevarēja ne saprast, ne arī piedot latviešu
lauku dzīves izķēmošanu un nozākāšanu. Skatoties filmu „Salna
pavasarī”, caur asarām jāredz, ka tai piekarināts Rūdolfa Blaumaņa
vārds un noveles gleznainais nosaukums. – Pēc „Salnas pavasarī”
uzņēma vēl citas filmas. Pēdējos gados darbojās jau trīs uzņemšanas
grupas, katrai strādājot gar savu filmu. Filmā paredzētos vasaras,
ziemas vai pavasara skatus uzņēma dabā, bet telpu skatus paviljonos,
izveidojot vajadzīgās dekorācijas. Dabas skatu uzņemšanai filmu
grupas izbrauca uz Rīgas apkārtni, Kurzemes vai Vidzemes jūrmalu,
Tukumu, Cēsīm, Kandavu, arī Ļeņingradu un citām pilsētām. Dažu filmu
vasaras skatu uzņemšanu ieplānoja arī dienvidos pie Melnās jūras.
Citām atsevišķus skatus brauca uzņemt arī „Mosfiļm” paviljonā
Maskavā. Tur atradās vienīgā virbu projekcijas iekārta Padomju
Savienībā. Vienas filmas uzņemšana izmaksāja ap 2 miljoni rubļu.
Katras filmas galvenais režisors pēc filmas nobeigšanas bez algas
saņēma prēmiju 60. 000 rubļu apmērā. Tāpat prēmijas saņēma galvenais
operators, filmas direktors, kostīmu un dekorāciju mākslinieki,
katrs 10 līdz 30.000 rubļu. Aktieri par lomu tēlojumu saņēma katrs
10 līdz 50.000 rubļu atkarā no lomas lieluma. Katras filmas
uzņemšana ilgst apmēram 6 mēnešus.
Runājot par līdz šim uzņemtām Rīgas kinostudijas mākslas filmām
un to kvalitāti, jāsaka, ka satura ziņā filmas ir ļoti vājas. Tās ir
vai nu idejiskā ziņā tik „augstvērtīgas” vai arī saturs ar daudzajām
kritikām tā samocīts, ka grūti izprast kādu jēgu. Tāpēc arī šo filmu
izrādes Rīgā vāji apmeklētas. Rīgas kinostudijas uzņemtais jaunais
„Zvejnieka dēls” nevarēja sacensties ar to „Zvejnieka dēlu”, ko
uzņēma Latvijas neatkarības laikā ar daudz primitīvākiem aparātiem
un iekārtu. Rīgas skatītāji bija vīlušies.
Prasības pēc labiem scenārijiem un grūtības to sagādāšanā pastāv
vēl šodien. Neviens Rīgas kinostudijā, ne arī Kultūras ministrijā
nevar īsti pateikt, kāda ir „idejiski pilnvērtīga” filma. Tā
rakstnieks V. Grēviņš raksta scenāriju brāļu Kaudzīšu „Mērnieku
laikiem”. Viņš to dara jau kopš 1955. gada, un vēl līdz šim laikam
scenārijs nav gatavs. Tas nav tāpēc, ka Grēviņš nebūtu pratis
rakstīt, bet gan tāpēc, ka filmas „idejiskās līnijas” noteicēji
baidās uzņemties atbildību.
Dzidra Ritenberga savas
filmu karjeras sākumā. |
Grūtības Rīgas kinostudijai radušās, meklējot piemērotus
aktierus. Režisori, būdami iesācēji, dažkārt nav pratuši saskatīt
cilvēkos filmu aktiera dotumus. Tā sākumā Rīgā neatzina arī Dzidru
Ritenbergu. Viņai vajadzēja nonākt Kijevā un tur parādīt savas
spējas. Kijevā uzņemtā filma „Malva” ieguva izcilu atzinību filmu
festivālā Kannās, un tieši par galvenās sieviešu lomas tēlojumu, ko
veica Ritenberga. Skatoties šo filmu, nejūt Malvā aktieŗa spēli, bet
gan dzīvu, smalku raksturu. Pati Dzidra Ritenberga Kannās balvu
nesaņēma un par to pat ilgāku laiku nekā nezināja – to bija
paturējusi Maskava savā īpašumā. Pēc tam Ritenberga varēja
piedalīties Rīgas kinostudijas filmās „Aija” un „Tava laime”.
Aktiere Stungure brauca uz filmu festivālu Venēcijā, kad tur bija
paredzēts izrādīt filmu „Salna pavasarī”, kur viņa tēloja galveno
lomu. Rīgas kino studijā Stungurei pagatavoja „balles tērpu”, bet
tas Stungurei bija jāatdod studijai atpakaļ pēc atgriešanās no
festivāla, jo Venēcijā „Salna pavasarī” neieguva nekādu ievērību.
Dzidras Ritenbergas veselības stāvoklis pašlaik bēdīgs, un viņa
nevar strādāt. Ritenberbergu pēc panākumiem nevar ieredzēt arī
„Latvijas PSR kultūras ministrija”, sevišķi Kalpiņš – viņai nedeva
darbu Rīgas latviešu teātŗos, un Ritenberga bija spiesta spēlēt
krievu drāmas teātrī, lai nopelnītu maizi.
Bez Ritenbergas savus panākumus guvusi arī Baiba Indriksone, Vija
Artmane, V. Zandbergs, E. Pāvuls, H. Liepiņš un citi ir ar palabiem
aktieŗu dotumiem. Viņi spēlējuši kā Rīgas, tā Maskavas, Ļeņingradas,
Minskas, Tallinas un Baku kinostudiju filmās.
„Brīnumbērns” ir Inese Gulbe, kas piedalījusies filmās „Pēc
vētras” un „Rita”. Pēdējo spēlējot Inesei bija tikai 12 gadu. Viņa
ir jauka meitene, tēlo iejūtīgi. „Ritā” viņai bija galvenā loma.
Inese varbūt ir vienīgā no okupētās Latvijas „kinozvaigznēm”, ko
publika ir mīlējusi ne tik daudz filmas satura, kā viņas īstuma dēļ.
Jaunā kinoaktiere Inese
Gulbe. |
Viena no jaunākajām Rīgas kinostudijas filmām ir antireliģiskā
„Norieta ēnas”. Tās režisori ir Ada Neretniece un Māris Rudzītis.
Filma stāsta par komūnistu sakūdītās un ar varu piespiestās
jaunatnes „cīņu pret katoliskās baznīcas paliekām” Latgalē.
Archibīskapa Pētera Stroda nobendēšana pagājušā gadā bija šīs filmas
„priekšspēle” – centās panākt, lai filmas uzņemšanu Latgalē
netraucētu. Antireliģiskās filmas pašlaik ļoti aktuālas Padomju
Savienībā – un arī tās rāda Chruščova koeksistences īsteno seju:
Visiem paņēmieniem, visiem līdzekļiem sagraut cilvēku morāli un
pretestības spējas, lai tad pakļautu tos komūnistiskajai diktatūrai.
P. F-ols.
