Velta Rūķe
NO SAVAS VIETAS NEIZKUSTINĀMAIS
Prof. Dr. Jānis Endzelīns (22.2.1863-1.7.1961)
Šā gada 1. jūlijā Rīgā miris valodnieks profesors Jānis Endzelīns. Endzelīna pētījumi aptveŗ latviešu valodu visās tās nozarēs, dažādas leišu valodas problēmas, senprūšu valodu, tāpat dažādas etniskas problēmas valodniecības apgaismojumā. Viņš noskaidrojis arī latviešu intonāciju starpvalodiskās attieksmes, devis plašu vērienu latviešu dialektoloģijas pētījumiem. Ar Endzelīna darbiem latviešu valoda kļuvusi pieejama starptautiskai salīdzināmai valodniecībai. − Viņš studējis klasisko un slavu filoloģiju Tērbatā, bet Pēterburgā 1912. gadā ieguvis doktora grādu. Kopš 1920. gada Endzelīns bijis profesors Latvijas Universitātē, vēlāk arī filoloģijas fakultātes dekāns. Pēc kaŗa Endzelīns vadījis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas valodas un literātūras institūta valodas nodaļu. Viņa ievērojamāko darbu starpā − „Latviešu valodas gramatika”, „Latviešu valodas skaņas un formas” un K. Mīlenbacha aizsāktā un Endzelīna pabeigtā „Latviešu valodas vārdnīca”.
Par šo mūsu izcilo zinātnieku savas atmiņas sniedz Endzelīna audzēkne Velta Rūķe.
• Tas bija 1934. g. rudenī, kad es, vēl gluži jauniņa vidusskolas absolvente, kopā ar daudziem citiem līdzīgiem svīdu Latvijas Universitātes iestāju eksāmenā. Konkurss bija sīvs. Vairumu izsijāja latīņu valodas pārbaudījumā. Bet tikpat bīstams priekšmets nākamajiem baltologiem šķita arī latviešu valoda. Eksaminēja prof. Endzelīns. Kā šodien atceros pēdējos jautājumus, kad mana mutvārdu pārbaude tuvojās beigām. „Kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā?” − „1585. gadā.” „Kas tā bija?” − „Katoļu katechisms.” „Kad iznāca luterāņu katechisms?” − „Gadu vēlāk, tūkstogpiecisimtastoņ——.” − „Punkts, punkts! Pietiek!” Spriegā eksāmena uztraukumā aprāvos arī pati: profesoram bija taisnība − ja jau bija minēts pirmā katechisma iznākšanas laiks un pēc tam vēl „gadu vēlāk”, tad bija lieki atkārtot gada skaitli. Lakonisms, ne vārda vairāk kā absolūti nepieciešams, raksturo visus Endzelīna darbus. − Tā bija mana pirmā tikšanās ar profesoru vaigu vaigā, bet ar prasību pēc precīzas un kodolīgas izteiksmes mēs vēl bieži sastapāmies turpmāko studiju gaitā. Lingvists nedrīkstēja atļauties liekvārdību.
• Latvijas Universitātē bija dažādi profesori: bija tādi, kas reizēm aizelsušies iedrāzās klausītavā minūtes piecas pēc zvana; bija tādi, kas dažkārt pusi stundas veltīja tēvišķīgām pamācībām par studentu morālo dzīvi. Saturīgākas un lietišķākas stundas par Endzelīna lekcijām grūti iedomāties. Ar zvanu viņš ienāca auditorijā, ar zvanu beidza. Ja kādam studentam pulkstenis negāja īsti precīzi, viņš droši varēja to uzgriezt pēc Endzelīna lekciju sākuma.
• Tikpat stingrs bija Endzelīns savās prasībās no studentiem. Dotais vārds un pienākums bija svēti. Ja kāds bija uzņēmies sagatavot semināra darbu, tad „neierasties varēja tikai personīgas nāves gadījumā”. „Varbūt arī tad, ja tai dienā būtu mirusi māte vai tēvs”, mazliet vilcinādamies, šo noteikumu reiz papildināja Endzelīns. Nekāda cita aizbildinājuma profesors neatzina; ja students bija solījis sagatavot semināra tekstu un nebija ieradies, viņam neatlika nekas cits kā meklēt citu fakultāti. Nākamie latviešu valodas skolotāji un dzimtās valodas pētnieki nedrīkstēja būt bezrakstura cilvēki.
• Ne mazāk prasīgs bija profesors arī pret sevi. Piecos studiju gados atceros tikai vienu vienīgu gadījumu, kad Endzelīns, slims nebūdams, tika izlaidis mācību plānā paredzēto lekciju. Tai reizē Rīgā viesojās kādi izcili ārzemju zinātnieki, un fakultāte tiem par godu bija rīkojusi pusdienas, kur Endzelīnam nācās pārstāvēt Latvijas Universitāti. Pusdienu laiks bija bijis nolikts, iepriekš nesazinoties ar viņu, un tas nelaimīgi sakrita ar lingvistikas studentiem domāto sanskrita kursu. Tomēr no sava paidagoga pienākuma Endzelīns neatteicās arī tad: mēs, nedaudzie sanskrita klausītāji, cītīgi lasījām sanskrita tekstus katru nākamo lekcijas reizi minūtes 10 virs parastā laika, lai līdz semestra beigām būtu precīzi atgūtas toreiz zaudētās 45 minūtes.
• Endzelīnam bija sveša plātīšanās ar savām zināšanām. Atturība šai sakarā bija pilnīgā saskaņā ar studentiem daudzkārt atgādināto brīdinājumu „neapgalvojiet nekad to, ko nevarat pierādīt!” Atminos kādu raksturīgu gadījumu vācu laikā. Universitātes un Izglītības ministrijas darbiniekiem bija sadotas dažādas aptauju lapas, arī par to, kādas valodas kuŗš prot. Bet valodu prasmi var tulkot dažādi.
Mēs, jaunākie darbinieki, ilgi gudrojām, kādas valodas minēt. Universitāti bijām beiguši, ne vienu gadu vien kaluši grieķu gramatiku, lasījuši grieķu un latīņu autorus, beiguši leišu valodas praktiskos un teorētiskos kursus, jau vidusskolā mācījušies vācu un angļu valodu, no baltu valodniekiem kā pašsaprotamu lietu prasīja arī slavu valodu zināšanas, bet − vai varējām apgalvot, ka visas šīs valodas arī protam? Lāga nezinādami, kāds nolūks vācu iestādēm ar šādu statistiku, beigās anketās arī ierakstījām vienu otru no tām valodām, kas mums kā Alma mater absolventiem būtu bijusi jāzina. Tad nāca pārsteigums. Kļuva zināms, ka Endzelīns savā atbildes lapā uz jautā jumu „kādas valodas prot?” bija ierakstījis īsi: latviešu, vācu, krievu. Ne vārda vairāk. Mēs paslepen vilkām laukā savas anketas un pārdomājām vēlreiz, vai mums pareizāk nederēja attiecīgajā ailē atstāt tikai latviešu valodu un to pašu ar jautājuma zīmi...
• Atzīmes liekot, pat vislabākajam paidagogam nav viegli būt pilnīgi taisnīgam pret visiem. Arī universitātē par vienu otru profesoru klīda baumas, ka tas dažus studentus laižot cauri vieglāk, citus eksaminējot stingrāk. Turpretim par Endzelīnu ikviens baltologs zināja, ka viņš pārbaudījumos ir ārkārtīgi bargs, bet nekad no viņa studentiem man nav gadījies dzirdēt, ka viņš pret kādu būtu bijis netaisns. Endzelīns pats bija korporācijas Letonijas loceklis un neslēpa, ka ir lepns par to; viņš bija Ramaves pirmais goda biedrs; viņam bija sava noteikta polītiska pārliecība, bet semināros un pārbaudījumos viņa prasības palika tās pašas − vienalga, vai eksaminējamais bija viņa organizācijas biedrs vai nebiedrs, latvietis vai nelatvietis, simpatizētājs šādai vai tādai partijai. Endzelīna eksāmenos „izkrita” daudzi; bet viņš „neizgāza” nevienu. − Tādēļ līdz pašam pēdējam mūža gadam Endzelīnu viņa godadienās atcerējās audzēkņi visā pasaulē, un profesors nekavējās atbildēt uz viņu sveicieniem, lai kur tie patlaban atrastos: Latvijas laukos, Amerikas lielpilsētā vai Sibīrijas tundrā.
• Laikam neko citu Endzelīns tā nenicināja kā lišķību un liekulību. Dažam labam kollēgam un audzēknim varbūt bija rūgti dzirdēt acīs teiktu kritiku, bet toties ikviens varēja būt drošs, ka Endzelīns, priekšā glaimodams, nevienu nepels aiz muguras. Likās gluži dabiski, ka profesors no savas pārliecības neatteicās arī varas priekšā, jo liekties viņš neprata. Atkārtodams teicienu par savu „stīvo mugurkaulu”, Endzelīns nepiekāpās ne soļa ministra Tenteļa laikā, kad apdraudēti bija viņa izveidotās latviešu rakstības pamati. Viņu neizdevās piespiest nožēlot „zinātniskos maldus” Staļina varas pirmajā posmā, kad apdraudēts likās ne vien viss Endzelīna valodnieka darbs, bet arī viņa personīgā brīvība. Andrejam Upītim bija jāatzīst, ka „kādu viduslaiku mūku no viņa celles izkustināt” būtu bijis vieglāk nekā piespiest Endzelīnu atteikties no viņa zinātnieka pārliecības. Laiki mainījās, un Endzelīns palika uzvarētājos.
• Ir jāpazīst Endzelīna lakoniskās izteiksmes īpatnības, lai pareizi izprastu katra teikuma saturu. Kad pāri mūsu zemei bija pārskrējuši bēgļu plūdi, Endzelīns bija viens no pirmajiem, ko viņa lielās autoritātes dēļ izmantoja tautiešu aicināšanai atpakaļ. Profesora runu pārraidīja Rīgas radio, tās saturu nekavējoties atreferēja Amerikas Latvietis. No intervijas Endzelīns nebija atteicies (varbūt arī nebija varējis izvairīties), bet pats aicinājuma saturs bija tāds, ko profesors bez šaubīšanās būtu varējis parakstīt arī jebkuros citos apstākļos.
• Endzelīns bija viens no tiem latviešu zinātniekiem, kas, nodibinoties Latvijas valstij, atstāja materiāli labi situētu profesora vietu un devās uz jaundibināto universitāti Rīgā. Kaut pats studējis klasisko filoloģiju un salīdzināmo valodniecību, savu darba mūžu viņš tomēr veltīja dzimtajai valodai. Taču Endzelīns bija bezgala tālu no visa, ko varētu dēvēt par nacionālu šovinismu. Laikā, kad modē bija saukļi par latviskumu, studentiem nereti nācās dzirdēt viņa brīdinājumus nelepoties ar skaļām frāzēm, bet gādāt, lai latviskums nekļūtu diletantisks un lai studentu zināšanu līmenis Latvijas Universitātē neslīdētu lejup.
• Savus audzēkņus, arī tos, kas specializējās indoeiropiešu un ģermāņu valodās, Endzelīns nemitīgi mudināja pētīt mūsu pašu valodu. Bet, būdams pasaules vēriena zinātnieks, viņš nevarēja neredzēt arī vajadzību pēc plašākiem zinātnes apvāršņiem ārpus Latvijas šaurajām robežām. Viņa audzēkņiem bija jāredz arī tālākas zemes, jāiepazīstas ar citām metodēm. Kad atkal bija radusies iespēja komandēt kādu baltologu uz ārzemju universitāti, bet kad es, nojauzdama tuvojošos kara negaisu, vēl stomījos par piedāvājumu, Endzelīns kategoriski uzsvēra: „Vienalga, kaut vēlāk, bet Jums jātiek ārzemēs!”
• Dzimtās valodas pētnieku saista ar viņa tautu un zemi ciešākas saites nekā dažas citas nozares speciālistu. Izcils zinātnieks ar savu darbu aiznes tālu pasaulē arī savas tautas vārdu. Tādēļ ikviena augstskola var būt laimīga, ja mācībspēku saimē var iesaistīt internacionāli slavenus pētniekus. Latvijas sākuma gados Rīgas universitāte vēl bija pavisam jauna; humanitāro zinātņu nozarē tai trūka pieredzes un senu tradīciju. Bet uz Filoloģijas fakultāti papildināties brauca jauni un topoši zinātnieki ne tikai no Igaunijas un Lietuvas, bet arī Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas un citurienes. Tie nenāca uz Rīgu jūsmot par mūsu nesen nodibināto universitāti; viņi ieradās Latvijā Endzelīna dēļ. Un, ja vēl tagad gadās Rietumu pasaulē sastapt zinātniekus, kam skaidrs priekšstats par baltu valodām, tad nereti izrādās, ka viņu skolotājs bijis nelaiķa profesors vai kāds no Endzelīna skolniekiem.
