Ilze Šķipsna
PUSE PATIESĪBAS
„Jūs toreiz bijāt bērns,” teica Indriķis, bez pārsteiguma un tomēr brīnīdamies. Jaunā Bārkstes kundze skatījās viņā un smaidīja.
„Tiesa,” viņa atbildēja, „un es rotaļājos Kronvalda dārzā gandrīz katru dienu.”
„Senāk to sauca par Strēlnieku dārzu,” teica Indriķis, „un nebija daudz tādu dienu, kad es tam nebūtu izgājis cauri.”
„Pašā vidū bija kalns.”
„Nē, kalna tur nebija, to es noteikti atceros.”
„Bija kalns,” teica Bārkstes kundze. „Varbūt jūs nepamanījāt. Lieliem soļiem ceļi visur līdzeni. Kaut šovakar - jūs mani atvedāt šurp bez kādām bažām, bet man -”
Indriķis smaidīja. Nevienam nebija jāzina, cik ļodzīgi bija bijuši viņa paša jautrie soļi, kad viņš ieveda sava plencīgā brāļa dēla jauno kundzi virpulīgajā balles zālē. Tikai viņš nedrīkstēja ļaut viņas pelēkajām acīm pārāk ilgi pētīt savu mierīgo seju.
„Kāpēc drebēt? Būtu muļķīgi visu vakaru sēdēt mājās un klausīties balles čalās tikai tāpēc, ka Tālis kaut kur aizķēries. Sevišķi, kur jums dejot gribētāju netrūkst,” viņš piebilda, redzēdams košu jaunekli palokāmies Bārkstes kundzes priekšā. Viens pie galdiņa palicis, Indriķis iespieda zodu delnā un mēģināja izsekot viņas augumam dejotāju pūlī, vēlēdamies, kaut Tālis šovakar paliktu vienalga kuŗa krogus brāļa pagaldē nakti izgulēt. Protams, tai pašā mirklī viņš sevi norāja, jo apzinīgi cerēt viņš to nespēja; šī doma bija izšāvusies cauri viņa būtei kā zibens mēle, par ko viņš pats nebija atbildīgs. Un ja Tālis tiešām neparādītos visu vakaru, arī tad nekas nebūtu noticis. Viņš uzmanīgi saņemtu radinieces Aijas Bārkstes apaļo elkoni, aizvestu viņu pārdesmit soļu līdz pašas nama durvīm, varbūt atvadām noskūpstītu viņas silto roku, lai tad bez jēgas trenktos pa nosalušo nakti, bēgdams no otras jaunības. Indriķis jau gandrīz dzirdēja motora spēcīgo rūkšanu, riepu aso šņākšanu nakts klusumā. Pat bēgšana no bēdām tagad motorizēta, viņš domāja, savilcis seju smīnā.
„Ja jums apnicis, tad iesim,” teica Bārkstes kundze, viegli pieskaŗoties viņa plecam. „Es jums nācu līdz, domādama, ka jums nebūs gaŗlaicīgi.”
„Iesim dejot,” mudināja Indriķis un piecēlās. „Man gaŗlaicīgi tikai tad, kad jūs mani pametat vienu.” viņš teica ar pārspīlētu pieklājību, cerēdams, ka tas izklausījās kā joks. Kādēļ ne? Bārkstes kundze viņu nepazina, šī bija tikai trešā reize, kad viņi bija redzējušies, un viņas iesirmais radinieks varēja būt diezkādas dīvainas humora izjūtas vai veclaicīgu pieklājības normu apsēsts.
„Par ko jūs smejaties?”
„Smejos?” brīnījās Indriķis. „Es nemaz nezināju, ka smejos - varbūt esmu laimīgāks, nekā iedomājos!”
Aijas Bārkstes sejā iegūla sāpīgs smaids. Balle vijās cauri nakts stundām kā slidens zaltis. Indriķis neizlaida Aiju Bārksti no rokām, bet, atļauju neprasījis, slīdēja no vienas dejas otrā, nerunādams un nedomādams.
Kad viņi apsēdās, joprojām klusēdami, Indriķis tīšām skatījās Aijai gaŗām un vēroja dejotājus, meklēdams vieglus rasainus vārdus. Tādus vārdus nebija viegli atrast, jo jaunā pazīšanās starp viņiem šai mirklī svārstījās kā burvju zvans. Gudram zvanītājam tas atbildētu daiļskanīgām mēlēm, kamēr muļķis no tā izraisītu tikai mēdīgu zvārguļošanu. Bārkstes kundze sēdēja viņam pretim mierīga, gaidīdama, ko viņš teiks, bez nepacietības. Vai viņa saprata burvju zvanus vai vienīgi neļāva klusumam sevi traucēt?
„Es pagājušo nakti par jums sapņoju,” Indriķis beidzot teica līdzenā balsī un redzēja, ka Aijas Bārkstes mazās nāsis pēkšņi izplētās un tad atkal saplaka. Protams, tas nebija tiesa, Indriķim nebija ne jausmas, par ko viņš bija sapņojis, taču meli arī tie nebija, tikai veids, kā Aijai pateikt, ka viņš par to nepārtraukti domāja.
„Labs sapnis vai ļauns?” vaicāja Aija Bārkste.
„Skaists,” teica Indriķis, un kad viņa nejautāja tālāk, jutās atvieglots, ka viņam nebija jāizdomā sapnis, bet reizē arī skumīgs un aizdomīgs. Vai viņai neziņkāroja tas, ko viņš sacītu, vai arī viņa no tā baidījās?
„Es savus sapņus nekad neatceros, varbūt es nemaz nesapņoju,” viņa teica.
„Arī nomodā ne?”
„Nomoda sapņos nav pārsteigumu.”
„Tas ir žēl. Toties dzīvē pārsteigumu diezgan.” Indriķim bija prātā šis vakars, šis brīdis un Aija pati, jauna un tuva.
„Pārsteigumu un kārdinājumu,” teica Aija un ieskatījās viņam tieši acīs, „un reizēm grūti izšķirt, kas ļauns un kas labs kārdinājums.”
Mazliet aizrautu elpu Indriķis izturēja skatu.
„Labi kārdinājumi? Kādi ir tie?”
„Ak, jūs taču zināt! Piemēram, jums iekrīt prātā, ka vajadzētu apciemot kaimiņieni, kas savārgusi. Tas nav sevišķi ērti, nav ari nepieciešami, bet tas ir kārdinājums uz labu darbu, vēlēšanās vairot prieku, vai pat to radīt, kur tā nemaz nav. Vai arī, jums šķiet, ka būtu jauki draugam uzdāvināt grāmatu, kas viņam patīk. Jums pašam arī tā patīk, bet - jūs to tomēr atdodat.”
Indriķis piemiedza tumšās acis.
„Saprotu,” viņš teica. „Tātad - atnākt vecam radiniekam līdz uz balli arī bija labs darbs?”
Aija Bārkste kratīja galvu.
„Tā bija tīra savtība,” viņa teica, „man patīk dejot. Bez tam, atšķirt labus no ļauniem kārdinājumiem kādreiz var tikai tad, ja tiem padodas.”
Indriķim pēkšņi likās, ka viņai kas īpašs padomā.
„Vai jums tā kādreiz gadījies?” viņš droši vaicāja, zinādams, ka jautājums bija gaidīts. Priecīgs virpulis pārskrēja viņa pleciem. Tās bija tādas bērnišķīgas gudrības, ko Aija viņam teica, bet Aija vairs nebija bērns. Indriķis bija pārliecināts, ka viņi sapratās. Tagad viņam bija tikai jāklausās.
„Jā,” teica Aija. „Atcerieties, pašā dārza vidū bija kalns.”
„Nē,” teica Indriķis smaidīdams. Viņam nebija iebildumu, ka Aija vēlējās turēties uz bērnišķīgas rotaļas virsmas, jo viņš bija atklājis tās atvarus. „Kalna tur nebija, to es noteikti atceros.”
„Bija kalns,” teica Aija bez strīdus balsī, vēsā pārliecībā. Indriķis drusku satrūkās, niķība būta viņu vairāk iedrošinājusi.
„Jūs bijāt liels un straujš gājējs, jums nebija laika kalnus raudzīt. Sīki soļi tuvāk zemei, tie jūt vairāk.”
„Ceļi tur bija līdzeni un gludi kā spīdīgas delnas, tikai malās bija pa kādam olim vai kastanim,” teica Indriķis. „Es dzīvoju Ausekļa ielā un, caur dārzu nākdams un iedams, nekad nejutu, ka ceļš vestu pret kalnu.”
„Kronvalda dārzā nemaz neauga kastaņas,” teica Aija Bārkste un smaidīdama atvēra savas delnas Indriķa skatam. „Un redziet pats, delnas nav ne līdzenas, ne gludas.”
„Mūsu dārzā visi ceļi būs līdzeni,” Indriķis čukstēja pret savu gribu un saprašanu, bet Aija jau bija salikusi rokas sev priekšā un skatījās pāri Indriķa iesirmajai galvai.
„Ziemā tur bija visskaistāk,” viņa teica, „tad viss bija daudz skaidrāk saredzams nekā vasarā, varbūt tāpēc, ka bija mazāk ko redzēt un darīt. Smilšu laukumi bija apsniguši, pilis nogrimušas ar visiem vaļņiem un torņiem, un no mākslīgajiem tuneļiem nebija ne vēsts.”
„Atceros,” teica Indriķis.
„Un strūklakas bija aizsalušas un sumpurnim nosarmojušas ūsas.”
„Viņš vairs nespļaudīja ūdeni uz visām pusēm kā vasarā un vairs neizskatījās ne briesmīgs, ne dusmīgs. Un sērdienīte ar mātes meitu, abas vienādi apsnigušas, pazīstami saskatījās, teikt, viena bez otras mēs nebūtu nekas.”
„Atceros,” teica Indriķis.
„Ziemā viss bija kails un tiešs, bez vasaras mānīgām ēnām, bez lapu un puķu mīklainās ņirbēšanas. Būtībā viss ir vienkāršs un līdzīgs, tikai ziemā to var labāk saprast. Kad apsniga plāksnīte ar smalko vārdu, pat dienvidu mandeļu kociņš, kas dārzā bija iestādīts , nebija atšķirams no - no skābā kirša!”
„Kronvalda dārzā ķirši neauga,” teica Indriķis.
„Jums taisnība,” smējās Aija, „ķiršu koki auga Vidzemē, mana vectēva dārzā.”
„Bez tam, būtība nekas nav ne vienkāršs, ne līdzīgs. Tas jums tikai toreiz tā likās.”
„Es biju gudrs bērns,” Aija Bārkste smējās viņam tieši sejā, jaunas meitenes, ne sievas smieklus, bet tad tūlīt atkal aizdomājās ziemas dārzā. „Protams, kādreiz, kad sasniga daudz mīksta sniega, dārzs apbūrās vēl vairāk nekā vasarā, koki ziedēja balti, un katrā atzarē debesu putni bija savijuši mākoņu lizdas. Ceļa stabiņi bija pastiepusies gaŗāki ar baltām sniega cepurēm, un sniega klēpji sasēdušies uz soliem kā atpūsties gribēdami, kā Doma baznīcas zvanos klausīdamies, kas tad skanēja skaidri un dziļi. Bet tā nekad nebija ilgi - sašūpojās gaiss, nobira ziemas ziedi un dārzu atkal varēja redzēt pavisam tieši. Puikas notrieca stabiņiem cepures, lielie izmina ceļos takas, tikai gar malām atstādami kupenas, kuŗās varēja brist līdz ceļiem un pāri.”
Indriķim negaidot likās, ka viņš ap sevi jūt sniega spirgto elpu, ka viņš pats tiek vests vēsā sniega laukā, prom no slepenās satikšanās vietas, ko nupat bija atradis. Viņš steidzīgi mēģināja griezties atpakaļ, bīdamies, ka varētu Kronvalda dārza sniega kupenās apmaldīties un nosalt, jebšu tā būtu salda un godīga nāve. Visu mūžu Indriķis bija bijis godīgs, bet nekas, gluži nekas viņam nebija no tā ticis. Arī Aija aizietu, ja zinātu, ko viņš patlaban domāja. Protams, varbūt varētu nedomāt, bet varēja arī tikai neteikt; bez tam, mirkļa domas jau arī bija tikai puse patiesības.
„Jūs protat skaisti stāstīt,” Indriķis žigli teica, „jums dzejnieces dvēsele.”
„Nē, bet ļaujiet runāt! Te bija Kalpaka bulvāris,” Aija turpināja, uz galda ar pirkstu novilkdama slaidu svītru.
„Pagaidiet,” iesaucās Indriķis un pārvietoja krēslu viņai blakus. Viņi skatījās baltajā galdautā kā sniega segā. Aija izklāja cimdus tur, kur līkumoja pilsētas kanālis, un viņas pērļainā somiņa bija stiepļu sēta, kas nodalīja Virsnieku kluba dārzu.
„Te bija Kalpaka bulvāris,” viņa vēlreiz rādīja galdautā un nolika Indriķa elkoni Elizabetes ielas stūri. „Un šinī pusē bija vācu slidotava, kur spēlēja mūzika, gluži kā tagad.”
Aija skatījās galdautā, nepacēlusi acis, un Indriķim šķita, ka viņa sen vairs nezināja, ka joprojām atradās balles zālē. Likās, dejotāji bija atvirzījušies no viņiem nost, pazuzdami aiz slidotavas augstās dēļu sētas. Indriķis rādīja Aijai, kā viņš katru dienu bija gājis cauri dārzam.
„Tikai ziemā, agri no rīta, bija vēl pavisam tumšs, un kājas man bija kā zirgi, kas paši zina ceļu, nemācīti. Bet es atceros, cik labs bija klusums tumšajā dārzā, kā domas iegūla prātā kā piekļāvīgas sniega kārtas, neatstādamas spraugas un plaisas. Un dārza otrā malā iesākās diena, kuŗā iznācu mīkstiem un nedzirdamiem soļiem, viegli pārgājis robežu starp sapņiem un īstenību. Varbūt tāpēc man toreiz likās, ka viss bija vesels un no viena gabala. Un kalna tur nebija, to es atceros,” viņš piebilda.
„Bija kalns,” teica Aija. „Pavasaŗos un rudeņos to tā nemaz nevarēja pamanīt, jo, krāsainu akmeni ar kurpes purnu dzenot vai ar lecamo auklu skrienot, kājām nebija vaļas taustīt, kā sliecas ceļš, bet ziemā bija grūti - biezo mēteli, divi lakatiem, gaŗām biksēm un lieliem zābakiem, kur tu tāds tuntulis paskriesi!”
Smiedamās Aija savilka ciešāk iedomu mēteli, apsēja vilnas lakatu ap kaklu, piepūta vaigus un ņipri berzēja nosalušu degungalu. Uz mirkli Indriķim kļuva silti.
„Reiz uz dārzu biju aizlaista viena pati. Neatceros kādēļ - atmiņas pazaudē sakarību un aizskrien kā putns, kas izrāvies no ķērāja rokas, saujā atstādams tikai krāšņu spalvu. Biju iebraukusi savas kamanas kupenā ceļa malā - tās bija dzeltenbrūnas, nolakotas un spīdīgas, tikai vienos sānos bija nolūzusi šķemba, laikam jau pa vasaru glabājoties bēniņos, kur aiz sētnieka atslēgas tik noslēpumaini pazuda un atkal atradās daudzas manas bērnības mantas.
Tā laikam bija svētdiena, jo ļaužu bija vairāk nekā parasti. Visi kaut kur gāja vai no kaut kurienes nāca, mezdami zilganas ēnas saulainajā ceļā. Dažiem bija domīgas sejas, citiem jautras, un citiem gluži vienkārši sejas, bet tās visas paslīdēja man gaŗām, nekā nevaicādamas.”
„Jūs bijāt tāds mazs ķipars ceļa malā, kam paiet gaŗām, bet ko tomēr redz,” teica Indriķis. „Kā puķe, kā košs nieks, kas nolikts acu priekam. Jums droši vien bija krāsains lakats un raibi dūraiņi, jūs bijāt priecīgs plankums dienas gleznā.”
„Man bija sarkana adīta cepure, kas aizpogājama pāri zodam, un lakati apsieti ap kaklu, kur iebāzt degunu un paslēpt muti, lai nesarītos aukstu gaisu.”
„Es jūs redzēju,” teica Indriķis nešaubīdamies.
„Vai jūs atceraties, ka ceļa vidū sniegs vienmēr bija nomīts gluds, tikai vietām niecīgi pauguriņi bija palikuši nenobradāti - saules gaismā varēja redzēt tūkstoš sīku krociņu ceļā, tūkstoš nelīdzenu vilnīšu, kas meta paši savas ēnas. Es sēdēju uz savām kamanām un mēģināju iedomāties, vai visā dārzā nebija kāds niecīgs laukumiņš, kuŗam nekad vēl neviens nebija uzkāpis virsū. Man tas likās gluži iespējams, jo, kaut gan tūkstošiem cilvēku te bija simtiem gadu staigājuši, kaut kur kādā nezināmā vietā varēja būt vismazākais zemes gabaliņš, mazāks par santīmu, kas bija paglābies starp neskaitāmiem soļiem, palicis neskarts un pirmatnīgs, it kā atrastos visdziļākā mūža meža vidū. Varbūt suns tam uzpūtis miklu elpu, varbūt zvirbulis uzlēcis virsū, bet cilvēks nav uzminis nekad. Mēģināju iedomāties, kur šāds laukumiņš varētu būt - varbūt tepat tuvumā, varbūt man priekšā? Es noliecos un sāku raust sniegu uz abām pusēm, man likās, pietiktu redzēt sasalušo zemi, lai zinātu, lai pieskartos kaut kādam noslēpumam, ko nojautu pati sevī, ziemas dienā un dārza klusumā. Bet tai pašā mirklī es dzirdēju balsi - no saules un sniega kā pašas izrakta, manā priekšā iznira ēna, un sveša balss teica:
„Nāc, es tevi pavizināšu!”
Es paraudzījos augšup balss virzienā un ieraudzīju lielu viru, kas smaidīdams jau sniedzās pēc kamanu saites. Seja viņam bija priecīga un -”
„Tas biju es,” Indriķis, acumirkli šaubījies, iesaucās, „un jūs teicāt -”
„Es teicu nē. Es skatījos svešajā sejā un teicu nē.”
„Kāpēc?” vaicāja Indriķis un klausījās Aijas balsi, kas tagad steidzās, klupdama un aizķerdamās un drusku drebēdama, kamēr viņā pašā krājās nepierasts viltus priestera smagums.
„Es nezinu, varbūt man likās, ka svešais mani ievilktu citādā dārzā pa gluži jauniem un nesabristiem ceļiem, kur neviens nekad vēl nebija gājis, un man bija bail. Es biju pateikusi nē, vēl pirms spožais pārsteigums bija paspējis iesalt manā apziņā. Smaids nodzisa, lielā cepure pārsliecās pierei, svešais vēl kā pārvaicādams neticīgi nopurināja galvu un aizgāja, pagausi likdams soļus, mazliet noskumušiem pleciem.
„Tas biju es,” teica Indriķis, apžilbis saulē un sniegā. „Bet kāpēc?”
„Man bija bailes, un pēc tam kauns par bailēm no laipnības. Bet jau nākošā mirklī aizmirsās bailes un kauns - man gribējās šūpoties kamanās viegli un līdzeni kā pa lēzeniem, spožiem ūdens viļņiem, un man bija žēl - ir sevis, ir laipnā svešinieka. Es uzlēcu kājās un nepacietīgi sāku skriet viņam pakaļ. Un tad skrienot, velkot aiz sevis dzeltenbrūnas kamanas, es gluži skaidri jutu, ka skrienu pret kalnu.”
„Nokavētas izdevības kalns,” Indriķis norūca un pēkšņi sajutās dusmīgs un noguris, it kā pats tajā nupat būtu uzkāpis.
„Kad tiku kalna galā, protams, neatradu nekā. Tā skrien pakaļ pagaisušai balsij, mīlestībai, kas paņemta atpakaļ un nokavētiem vilcieniem. Mans bērnu dienu dārzs bija sajaukts, un man visu mūžu bijis žēl vizināšanās sniegainos ceļos, ko man kā priecīgu dāvanu bija gribējis iedot svešais. Protams, es sev mēģinu stāstīt, ka viņš aizgāja neatskatījies, tūlīt aizmirsdams tiepīgo knauķi ceļa malā, kas negribēja vizināties, bet tas lāga neizdodas. Man vēl vienmēr liekas, ka viņš aizgāja mājās bēdīgs, saujā ņurcīdams vēlēšanos vairot prieku kā tādu nederīgu un muļķīgu papīra puķi, ko pat bērns negribēja. Un tagad -”
„Un tagad jūs būtu braukusi?”
„Tagad es būtu braukusi. Sēdētu priecīgās kamanās un slīdētu cauri ziemas dārzam laipnības mirdzošajās pēdās. Vēl jo drošāk, ja zinātu, ka tas bijāt jūs,” Aija piebilda, iemērodama vārdos mazliet neticības.
„Jūs šaubāties?” Indriķis aizvēra acis. Domas viņam svārstījās kā sajucis vēja rādītājs. Viņš zināja gan, ka būtu gudrāk klusēt, bet viņam pašam pēkšņi vairāk par visu gribējās būt Strēlnieku dārzā. Šinī mirklī tas nelikās neiespējami - rokai vajadzētu tikai parakties galda sniegainajā segā -
„To svētdienu,” viņš iesāka, „to svētdienu es atceros skaidrāk nekā vakardienu. Tā bija saulaina un laimīga diena, vismaz tā iesākās laimīgi. Es biju jauns un spēka apsēsts, pasaule tai rītā bija žilbīgi spoža, un es tajā iegāju dziedādams un skanēdams kā milzu klavieres, kā klaviatūra, kas pati no sevis spēlēja manu līksmi, izplezdamās uz abām pusēm līdz apvārsnim un tālāk, apjozdama visu zemes lodi un skanēdama bez mēra un rimšanas. Tas bija liels un labvēlīgs prieks, kam es nezināju cēloņa un nevilku robežas. Es torīt jau biju pabarojis baložus, kas dzīvoja mūsu mājas jumtā, biju uzsmaidījis gluži svešiem cilvēkiem un pajokojis ar pūcīgo avīžu pārdevēju mūsu ielas stūrī. Jūs, ceļmalā uz kamanām sēdēdama, man likāties tur nolikta tieši tāpēc, lai man būtu ko pavizināt, bez tam Dievs jums bija uzlicis sarkanu adītu cepuri galvā, lai man neviltos jūs pamanīt.”
„Un es teicu nē,” sacīja Aija Bārkste, noliekusi galvu. Indriķis saņēma viņas roku. Tā bija vēsa un stinga, it kā vēl nupat būtu rušinājusies mīkstās sniega kārtās, un Indriķim šķita, ka mitrais saltums pārplūst un paliek viņš pašā līdz ar nojautu, ka viņam tagad būtu jāsteidzas, ja viņš gribētu tikt pats sev priekšā.
„Kāpēc?” viņš vēlreiz vaicāja, jauzdams, ka runā nepareizi, bet nespēdams apstāties. „Kad jūs manī skatījāties izbiedētām acīm, prieks pēkšņi izčākstēja kā izburbējis sniegs. Man negribējās ticēt, ka kāds varētu šaubīties par manu līksmi, ka jums varētu būt no manis bail -”
„Man visu mūžu bijis žēl.”
„Un tagad jūs brauktu?”
„Tagad es brauktu -”
„Pa ziemas dārzu,” Indriķis teica pieceldamies, „pa dziļu sniegu kā pa baltiem un līdzeniem viļņiem -”
„Laipnības mirdzošās pēdās,” teica Aija, uzvilkdama mēteli.
„Jūs būtu bērns -” teica Indriķis, izvezdams viņu ziemas naktī, prom no ļaudīm, prom no virpulīgās mūzikas un siltiem sapņiem.
„Un man nebūtu bailes,” teica Aija.
„- ar sarkanu cepuri galvā,” teica Indriķis, „un sēdētu manās kamanās.”
„Jūs mani vizinātu,” teica Aija, pagriezdamās uz spēkratu laukuma pusi.
„Un es pats būtu -”
„Liels,” teica Aija un ieķērās viņam elkonī.
„Jauns.” Indriķis apstājās.
„Iesim!”
„Un līksms,” teica Indriķis, juzdams, ka viņa roka nokarājās gan sāniem smaga un sastingusi. Aijas pirksti vilcinādamies noslīdēja no viņa elkoņa un nedroši pieskārās viņa paša pirkstiem, bet viņš nejuta to siltumu.
„Brauksim?” teica Aija ikdienas balsī. „Jūs sasaldēsities, tā stāvēdams.”
Vārdi tumsā salūza mazos ledus gabaliņos un iesitās Indriķim sejā. Viņš stāvēja, pavērsis aukstas acis uz priekšu, bet skatīdamies atpakaļ, arvien tālāk un tālāk.
„Ja iesāks snigt,” viņš dzirdēja sevi sakām, „es apsnigšu kā stabs, kā ceļa stabiņš Strēlnieku dārzā.”
Aija Bārkste, pēkšņi izbijusies, pagriezās un ātri aizskrēja pārdesmit sniegainu soļu līdz pašas namam un klusi aizvēra durvis.
