Sēžam pie spoži dzeltena galda. Pa loga
rūtīm sīkdamas rāpo lēnas rudens mušas. Aiz loga, pa sudraba
egļu zariem kāpelē saule;
lekna krūma sarkano ogu
čemurā ieķēries
mazs, dzeltens putns knābā ogas. Puse istabas pilna
ar gleznām, otrā telpā plaukts ar grāmatām. Lobām saulespuķu
sēklas, kožam kriteņos
ābolos. Gaidām launagu un sarunājamies.
Un tā Tu pameti pilsētu!
Jā, jo visas cilvēku nelaimes ceļas no technikas
progresa. Kamēr vēl spēju un gribu atteikties
no dzīves ērtībām un labierīcībām,
esmu jauns. Nost ar koeksistenci materiālismā!
Un pilsētā nevaru elpot.
Protesta gars?
Ne gluži, tikai dūša ticēt: atgriežoties pie dabas cilvēks
ir laimīgāks. Tas, ko esmu atradis
šai lauku īpašumā, ir tikai pieci procenti no mana
ideāla reiz: meža būdas ar salmu
jumtu, kazas, pāris
vistām. Mēs tagad dzīvojam istabā, kaut vecā.
Tu cel jaunu māju. Pats plāno , pats būvē.
Katrs otrs normāls vīrietis to spētu izdarīt, ja vien
gribētu. Un man gribas celt, briesmīgi
gribas!
Vai tā ir pirmā ēka, ko pats cel?
Ne gluži, kaŗa sākumā Kurzemē 1941. gadā
nodega tēva mājas. Visi
bēdājās, man, zēnam,
vienīgam bija prieks –
nu varēs celt jaunu māju, dzīt naglas, cik tīk. Un mājas
uzcēlām.
Tu korespondējot sāki studēt architektūru, gribēji kļūt par
technisko zīmētāju?
Pirms tam tēvs mani sūtīja Kazdangas
lauksaimniecības skolā,
lai es kļūtu mācīts zemkopis. Tur man patika motori.
– Bet citu mākslu starpā īpaši cienīju architektūru, jo tā
apvieno daudzas no pārējām. Cienīju un apbrīnoju nelaiķi
amerikāņu lielo architektūras
mākslinieku Frenku
Loidu Raitu (Frank Lloyd
Wright). Cilvēki šodien
ceļ kastes un suņu būdas, ne mājas! Ēkai ir vispirms
jāapmierina cilvēka garīgās prasības un tikai pēc tam
ērtības un materiālie aprēķini.
Tad jau Tev vajadzēja kļūt architektam.
No architekta šodien prasa nevien mākslinieka,
bet arī veikalnieka spējas un pilsētas
dzīves mīļošanu. Esmu
būtisks laucinieks,
pilsēta ar tās
problēmām man sveša.
Un tamdēļ Tu studēji glezniecību? Beidzi mākslas skolu?
Jā, iesāku 1953. gadā un absolvēju 1957.
gadā. Pat ģenerālgubernatora medaļu saņēmu,
tikai bez rakstveida apliecinājuma. Reiz šī medaļa noderēja,
man ķīvējoties, ar ierēdni darba pārvaldē. Sadusmojies metu
to galdā, ka noskanēja vien, un interviju ar kungiem
dabūju. Šī laikam nobijās no manas izrīkošanās, ne
jau no zelta skaņas – žēl, bet medaļa nav zelta...
Tu strādāji CBC televīzijas dekorāciju darbnīcās, bet tas
darbs Tevi traucēja gleznot. Tu neesi arī bohēmietis.
Es esmu bohēmietis! Vairāk kā dažs labs, kas par tādu
saucas. Nedodu ne nieka par daudz ko, kas normālo pasauli
tur kopā. Ko tas līdz, ja dažs, kas dēvējas par bohēmieti,
vienā vakarā nodzeŗ
visu naudu, bet otrā dienā
astoņas stundas nīkst
darbā un lād savu likteni?
Tev nav bārdas, šāsdienas bohēmas pazīmes!
Bārda der dzīvojot džungļos, vai strādājot
raktuvēs. Ikdienā
mazgājoties bārda ir par
traucēkli.
Vai Tu bieži un daudz glezno?
Pirmā vietā ir slinkot – ja nav ceļama māja, un gleznot
tikai tad, kad vairs citādi nevar. Mākslas darbam jārodas,
tā sakot, aiz gaŗa
laika.
Tātad apzīmējums: mākslinieks, tomēr aptveŗ mākslu un
bezvainīgu, bērnišķīgu niekošanos?
(Smiekli)
Jā, tāpat kā bērns smiltīs ceļ pilis, ne svīšanu
noskaitītu stundu uzspiestā darbā. Mākslas
darbam jābūt kā ziedēšanai, nedomājot par augļiem –
vai kādam citam darbs patiks.
Jāizslēdz doma par tā
pārdošanu. Tā, it kā pa gada tirgu ejot, kur nojumes
pilnas mantām; kā pa
Yonge ielu ejot, kur veikali pilni precēm, tās
piesola par brīvu, bet gājējs iet gaŗām, nekā
nepieņemdams, taisni uz savu mērķi. Un rezultātā ir
tīrs prieks par atteikšanos, par
uzvaru pār
kārdinājumiem. Es negleznoju, lai kļūtu populārs vai
slavens. Tās laika tecējumā ir apšaubāmas un pārejošas
vērtības. Strādāju
tad, kad man patīk – bet ar lielu mīlestību.
Tā gūst vairāk un, ja ne, nekas nav zaudēts.
Tavs dzīves vadmotīvs ir liela pieticība.
Jā, vienmēr pieminu Antiņu, jājēju stikla
kalnā Raiņa „Zelta zirgā”.
Kas Tevi ierosina gleznot?
Redzu iztēlē skaistu gleznu, pārvaru slinkumu
un cenšos šo vīziju notvert.
Tātad, skaistums, pārdzīvojuma notverts, ir viela mākslas
darbam. Un iespaidi no apkārtnes dabas?
Abstrakcijai ir jauna realitāte, bez sakara
ar dabā redzamo. Tā ir
būtiski neatkarīga,
bet zemapziņas pilnam
apzināta realitāte. Ar
krāsu palīdzību es rādu
techniski un mākslinieciski
manis atklāto pasauli.
Ja gleznot ir: domāt krāsās, tad abstrakti gleznot ir:
filozofēt krāsās. Tu to dari eļļas technikā.
Tā ir ļoti vāja un nepilnīga izteikšanās iespēja.
Mans ideāls ir mozaīka un reljefs, kas
redzami seno ēgiptiešu un bizantiešu mākslas
darbos. Vēlos apvienot izturīgākus materiālus:
akmeni, stiklu, dārgmetallus. Patlaban
eļļa tuvāka kā ūdens krāsas maniem izteiksmes
nolūkiem. Daudz spēka gribu apvienot ik
mākslas darbā: tēmā, materiālā, formā.
Cik pamata tiem, kas nobijušies no abstraktās jeb
bezpriekšmetu mākslas, sauc: māksla iet bojā!
Māksla iet augšup! Šāsdienas cilvēks, atbrīvojies
no konvencijām un aizspriedumiem,
spriež un domā brīvāk. Technikas sasniegumi
vairs neapdullina cilvēci. Tagad tiek meklēts
un atrasts līdzsvars mākslas un gara pasaulē,
un māksla nepaliek aiz zinātnes – ne laikā, ne
telpā.
Daudz ticības un inspirācijas man ir devis
mākslinieks Arnolds Nulītis ar savu turēšanos
pie tīrās mākslas.
Vai mākslas nozīme šāsdienas dzīvē tik izcila?
Starp abstrakto jeb tīro mākslu un publiku
ir starpnieki: architekti un dekoratori, kas
mākslu pielāgo dzīvei.
Māksla bagātina dzīvi
tam, kas spēj radīt,
tāpat kā tam, kas to pielietā
un izprot.
Un māksla jārada, kontrolējot ar galvu, lai tā ietu pie
sirds.
Ar sirdi vien radīta māksla iet tikai pie
sirds. Ar galvu
kontrolētu mākslas darbu nevar
apstrīdēt pat prāts.
Tikai kritiķi, reizēm...
...dažkārt tēmē un nošauj gaŗām, nespēdami
saskatīt mākslinieka problēmas un to risināšanu. Mākslas
izpratējam skatītājam ir
lielāka nozīme kā kritiķim.
Vecs sakāmvārds: ja neizrūgst vīns, izrūgst etiķis; ja
neiznāk mākslinieks, iznāk kritiķis...
(Mākslinieka dzīves biedre Valija ienes launagu).
Un mīlestība?
Mīlestība manā uztverē ir vārds, ko pārāk bieži lietā garīgi
nepieauguši cilvēki. Es labāk
runāju par draudzību un
cieņu.
Un ēšana?
(Mērcē sīpolu lakstus
sālī un piekož rupjmaizei ar sviestu)
Cilvēki ēdienam ierāda par daudz izcilu vietu. 95% šī
kontinenta iedzīvotāju intereses
grozās ap ēšanu. Es dumpjojos pret to! Laiku un naudu var
citādi, labāk izlielāt. Jāēd, lai dzīvotu, nevis otrādi.
Un stimulanti, lai rosinātos izdoma, veiktos gleznošana?
Kādreiz skrēju uz veikalu pēc cigaretēm. Uz vienu stundu,
kamēr gleznu iesāk, cigarete noder. Vēlāk ir paģiras. Glezna
iznāk tīrāka un
dzidrāka bez stimulantiem.
Tu esi stiprs un pats.
Cīnos, lai būtu pats. Mana dzīve, atziņas
ir manos darbos. Un nepareizi sakām, ka
mākslinieks rada. Mākslinieks nekā nerada,
viņš tikai atspoguļo daļu no jau gatavā, mūžīgā,
nemainīgā; izteic to skaņu, vārdu, vai
krāsu simbolos. Nozīme ir tam, ko šie simboli
reprezentē – tā ir doma, ideja, mūžīga un
pārpasaulīga. Ne no šīs māņu pasaules, bet no vienīgās
reālās, kur mīt idejas. Ir tikai viens Radītājs, un tas ir
Dievs. Dievs ir patiesība,
un māksliniekam reizēm izdodas to uztvert un parādīt.
* * *
Mēs ceļamies no galda. Saruna beigusies, launags paēsts.
Izejam saules pielietā sētsvidū. Jaunās istabas čokurā,
spāru galā vēsma šūpo zaļu vainagu. Aiz jaunās mājas jaukts
lapu un skuju mežs. Caur
to taka ved uz teiksmaino Velna gravu un klintīm.
Kraujā sēdot, dzird strauta šalkoņu no lejas un Visvalža
Reinholda āmura sitienus jaunās mājas jumtā.
80 jūdžu tālumā, Toronto, Ontario architektu
biedrībā ir Reinholda gleznu skate: var līksmot par
zeltainiem, no tumša līdz baltam, atvasinātiem toņiem lielās
saules ainavās; meditēt pie zili melni baltām ziemeļu krāsu
skālām, vai jaust latīņu tautas mūziku krāšņi sarkani melni
balti dzeltenā Karmenā...
Bet Visvaldis Reinholds sit jaunajai istabai jumtu,
mežu ielokā, pie Kolingvudas.
