(Pār)laicīga suģestija

 

Edvīns Raups. Laiks ir jau ievilcies. Jāņa Rozes apgāds, 2024

  

Domājot par Edvīna Raupa dzejas poētiku, nākas atskārst kādu pretrunu. Autors raksta jau teju četrdesmit gadu un līdzās meistarīgi izkoptam tulkotāja darbam, ir radījis astoņus dzejas krājumus, kurus šo desmitgažu laikā raksturojuši daudzi recenzenti un lasītāji, bet joprojām par šo dzeju ir daudz nepateiktā, jo vairāk – neizsakāmā. Raups ir viens no tiem retajiem latviešu dzejniekiem, kura darbi nepakļaujas analīzei, citējamībai, patērējamībai gludos ekscerptos. Tas ir īpaši būtiski un, jāatzīst, arī intriģējoši.

Varētu vaicāt – kāda jēga tiekties izteikt neizsakāmo? Varbūt vienkārši atbrīvojoši just, nepreparēt šo stihiju[1], ļauties poētikai, valodas plūdumam un dzejoļu varai? Metafiziska noskaņa un abstrakta tēlainība izgaismo dažādus apziņas paradoksus, te pastāv tas, ko varētu dēvēt par iztēles tvērumiem. Raupiskā rakstība tomēr urda un intelektuāli izaicina, domājot par šīs dzejas noslēpumu.

Literatūras kritiķe Anda Baklāne 2013. gadā, recenzijā par krājumu Mirklis šis (Jāņa Rozes apgāds), iezīmējusi fundamentālu Raupa dzejas īpašību: „viņš tik sasodīti labi māk trāpīt, pasakot kaut ko karsti ilgotu vai biedējošu”.[2] Divpadsmit gadu vēlāk šī joprojām ir autora dzejas vērtība, arī jaunākajā krājumā lasītājs var piedzīvot ko neaizmirstamu, tā, piemēram, kāda dzejoļa izskaņā uzšvirkst eksistenciāli atkailinošais jautājums: „kurš sargās / tukšumu sirdī kad / tu būsi prom?” (39. lpp.).

Plūdums ir šī kompaktā krājuma raksturelements – gan grāmatas vizualitātē, gan struktūrā, kas veidota bez dzejoļu atdalījuma, satura rādītāja, un mākslinieciskos Aigara Ozoliņa grafiskajos risinājumos. Vizuāli iedarbīgas ir tās lapaspuses, kurās salasāmi vien pāris vārdi no dzejoļa, kamēr pārējais teksts ir kā laika plūduma aizskalots, izdzisis vai iegrimis biezā, necaurredzamā miglā, atstājot uz papīra vien blāvas vārdu aprises.

Spilgtā laika tēlainība lasītājam atgādina – tuvināšanās dzīves vai mākslas jēgai nereti ir tikai šķitums. Visu nav iespējams saprast un neko nav iespējams paturēt, pienāk mirklis, kad mūžības svārstības sajauc nozīmes, vārdus, rakstzīmes un skaņas, ir zudis laika un telpas lielumi („it kā šodien / būtu nobiris viss / laiks...” (37. lpp.)). Haosa stāvoklis  iezīmēts kā ciklisks visa pirmsākums un noslēgums, stabilajos starpstāvokļos indivīds tomēr tiecas fiksēt apziņas zibšņus un meklēt atbildes: „kur / tu esi mīļā / matērija?” (34. lpp.).

Šajā abstraktajā ainā refleksijas par esamību ir izteiksmes līdzekļu dinamikas centrā: (miesa / ir masa uz gara / kociņa) (18. lpp.). Reizē dzejoļiem piemīt gan emocionāla neitralitāte, gan ekspresija un mirklīga romantiskā tēlainība, kurā nesastapt klišejisko un aprobēto: „... melns / krauklis uztupies uz / tumsas zara īsi / ieķērcas // jā, es atbildu // un vilkdams / ar pirkstu sabrukušu zvaigžņu / būvgružos vēl dažus / cilvēciskus / vaibstus” (36. lpp.).

Nenoliedzami, šajā krājumā ir gana daudz dzejas, kurai mazāk pieredzējis un ne pārāk prasīgs lasītājs var piedēvēt nesaprotamību. Sliecos apgalvot, ka tas nav grāmatas trūkums, drīzāk fragmentārisma laikmeta ietekme uz lasītāju auditoriju, tās paradumiem, uztveri un attieksmi pret poētisku sarežģītību. Vietā atgādināt, ka poētika, kas nav vienveidīga un kas liek aktīvi reflektēt, tomēr ir jebkura lasītāja ieguvums. Krājuma nosaukums mums vēsta par ilgstamību, kā arī noturētām, nostādinātām rindām, tās te patiesi ir. Māksla, kas gandarī un suģestē, ir pārlaicīgs retums – un tā ir šī grāmata.

Agija Ābiķe

 

---

[1]  Edvīns Raups: „Dzeja manī ir kā stihija, mani ārkārtīgi interesē vārdos nepasakāmais”. Latvijas Radio raidījums „Kultūras rondo” 14.02.2025 https://www.youtube.com/watch?v=ikp1-7QJux

[2] Baklāne, A. „Lielskaņa. Esības punkts”. Recenzija par Edvīna Raupa dzejoļu krājumu Mirklis šis. Latvju Teksti, Nr. 2, 2013.