Jaunā Gaita nr. 320. pavasaris 2025
|
Jau trešo gadu mācos Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, kur brīvais laiks ir vērtīgāks par naudu, un vienīgais, kam spēju veltīt laiku ir dzejai un miegam. Vēl nespēju izlemt starp nākotni vēsturē vai literatūrā, to visticamāk uzzināšu tikai eksāmenu sezonā. Jau divus gadus piedalos literārā seminārā „Aicinājums“, kur var aizmirst par zinātnisko valodas stilu un rakstīt bez komatiem.
|
 |
|
Anete Pulkstene
* * *
šodien es vēroju pilsētas kas pašapņemtībā steidzas garām un cauri tās saskrienas un aizķeras aiz kurpēm mēteļiem vārdiem elpām
šodien es vēroju pilsētas kas atstāj pirkstu nospiedumus citās pilsētās kas atstāj baltās rozes un krizantēmas citās pilsētās
šodien es vēroju pilsētas kas guļ citās pilsētās, kas pārnakšņo un nepaliek citās pilsētās kas pārnakšņo un paliek citās pilsētās
šodien pilsētas saaug ielās
šodien pilsētās ir pārapdzīvotība un es negribu gulēt svešās pilsētās un es negribu neko atstāt svešās pilsētās
esmu bezpajumtnieks tikai tavos trotuāros es gribu palikt tikai tavos tikai tavos jo manos ir sakrājies pārāk daudz sniega no pagājušās ziemas un manos tu nekad nepaliksi
* * *
puķes atstāj nospiedumus uz apdegušas ādas kā vārdi atstāj savas pēdas uz ausīm un kaut kur uz kreisās ribas kur pirms dažiem gadiem man iekodis tukšs „piedod”
* * *
26.maijs Stokholma trešā diena mēs sēdējām uz istabiņas palodzes kad es tev solīju atgriezties lai mēs vēl vienu reizi varētu būt tie paši bērni kas dzīvoja viens otram pretī ielai kad pasaule vēl joprojām riņķoja ap piektā tramvajā maršutu kad mēs pat neizpratām ko nozīmē vārds distance
ceļā uz lidostu lija un pirms es aizgāju ieliku tavā pleilistē Dzelzs Vilku
man pār Rīgu ir negaiss vakar tas bija mūsu
* * *
mūsu virtuve ir smalka un šaura mūsu sienas ir tikai istabas turpinājuma ilūzija perspektīvas viltība jo vienīgais uz kā šī virtuve turas ir galds, kur Fragonāra lasītāja šķirsta poēmu par pienu
pie tā paša galda pie kura mēs tik reti kopā ēdam un sēžam kuru ārda mantojamie īpašumi, bēres suņi, kaķi mūsu zobi, mutes un mēles
mūsu galds ir apaļš kā vinila plates no mammas mīļākajam rokgrupām un rupjš kā tēva rokas un vārdi un šķībs, līks un plīsis kā manas atvērtās paracetamola paciņas
viņi neko neslēpj no galda viņi neapzinās par krāmiem, kas krājas kaudzēs līdz mēs neredzam viens otra sejas tikai es sargāju lasītājas acis no paciņām un plaukstu locītavām ko turu zem galda
kad beidzot tikšu vaļā no visām mutēm un mēlēm kas rij mani pa gabaliņiem kur es riju citus pa gabaliņiem viņi apklās tikai manus spoguļus un lasītāja paliks pie tā galda viņa mantos manu vietu manas rokas un tumšās acis
* * *
Kolumbs un de Gamma kuģoja pāri okeāniem tikai lai atgrieztos
vārds ceļotājs ir homonīms un es esmu vārda otrā nozīme pašdiagnosticēta ar cingu un klejotāja asinīm
mans vienīgais dievs ir jūra un pazušana
* * *
kafejnīcas stūrītis pusizdzertas kafijas tases un neveikli klusuma brīži
vieglas pieklājības vērstas pret mušu kas iekārtojusies kādā tasē un klusi dzer atlikušos kafijas pilienus
pieklājībām beidzoties kafejnīcā palieku tikai es un muša un mēs kopā ēdam sarunu drupačas kas atstātas uz svešiem šķīvjiem
mēs izēdam visu palikušo līdz klusumam un mēs viens otram nespējam neko teikt jo mēs abas esam tikai un vienīgi klausītājas
|
