Jaunā Gaita nr. 320. pavasaris 2025
|
Arnolds Ščuckis (1987), publicējies vairākos laikrakstos ˗ Domuzīme, Kultūrzīmes, Avīzes Nosaukums, Konteksts. Mācījies Literārajā akadēmijā, Ronalda Brieža un Ingmāras Balodes vadībā. Dzejā bieži ir jūtama sirreālisma piegarša. Patīk lasīt, sapņot ar atvērtām acīm un izzināt dzīves dotās privilēģijas, kā arī reizēm paskumt. Cenšos visā atrast balansu, arī dzejā, patīk radīt un baudīt radoši radītos procesus.
|
 |
|
Arnolds Ščuckis
1. tu reiz biji dzejnieks cēlies naktī rudens lapu apklāts pierakstīt vārnu sarunas ziņkārīgi grozīji globusu meklēji reljefa iedobes līdz kasot rētas uz galvas izkrita pēdējais mats tu biji dzejnieks izpīpēji visas pasaules cigaretes atbildes noraki pārpildītos pelnu traukos nekad vairs neatradi bet nepārstāji jautāt tramvaja virzienus, garāmgājēju vārdus un pat tad kad tev pāršķēla tunelī žokli iesūci asinis pasmējies un turpināji tu biji kaut kur starp un ap mūsdienīgās sodomas un gomoras līdzgaitniekiem līdz veldzējoties no upes kļuvi par ūdenskritumu kurā ļāvi citiem atmazgāt grēkus atdodot sevi sev pasauli atstāji tukšā tu
2. sabiedrībā ar aprobežotu atbildību mēs ieņemam piramīdas virsotni šeit nav neatklāti faraonu noslēpumi vien cilvēka psiholoģiskā vājība būt par cilvēku varbūt pat spītīga negribēšana līdz brīdim kad ir par vēlu un apjēdz ka esi kļuvis par konstantu kretīnu vai apgrūtinājumu pārējiem vai par abiem kopā bet no malas tavas lakotās kurpes spīd kā ar mēli nolaizīts spogulis uzspļauj, notīri pleķus no dvēseles un dur tālāk tieši starp ribām lai otrs, trešais noasiņo peļķē notīri asinis baltā lakatiņā noslauki sviedrus un sēdies pie galda kur stāsti par laimīgām ģimenēm tiek noēsti no kauliem
3. mēs gribējām holivudu uzcēlām savu nolīgām profesionālus aktierus sadabūjām gaismas operatorus un zaļo fonu tēlojām tik cītīgi ka aizmirsām kā ir pa īstam līdz šai dienai scenārijs mētājās novārtā vien honorāru summas pieaug priekš kā tēlot kurš pasniegs oskarus, leldes, mārus, kristapus, ziedoņus, vai mirdzas nezinu viņi arī bet turpina
4. un ko tu darīsi kad sirmi gadi pāršalksies pāri tavam sēklim vai atmetīsi klejošanu veikalu rindās un piekopsi burkšķēšanu uz soliņa iespējams iemācīsies baložu mēli lai nekad nepirktu maizi vai satīsi kamolā savas atmiņas un izmētāsi ļaužu pilnos parkos, vilcienos maigi pielipinot tās pie ausu ļipiņām kur auskariem un makaroniem vairs nebūs vietas vien čuksti no pagātnes atbalsosies kā kliedziens alā un tu mierpilns kā tantes ritas kaķis iešļūksi pansionāta čībās ar dažām rūgtām tabletēm pirms vienīgā īstā miega
5. uz otras rokas pirkstiem pārskaitu šajā rudenī mirušos trešo dienu nepāriet biezākā migla pilnmēness visiem spēkiem cenšas izvilkt iekšējo vilkaci uz veļu striķa dejo silueti acis izplūst ekrānā kur melnā ziņu lentā rēgojas virsraksti garaiņi no mutes lieki uzjunda jautājumus vai neesmu jau viens no
6. mēness mēness mēness aizlienē mēnesi uz mēnesi apsolu ka sakārtošu savas iekšējās vētras ielekšu melnajā caurumā kur tumsa netraucēs naktij atsūti skafandru lai varu ienirt un asteroīdi nošļakstās pa malām kā tantriskā orgasmā mēness mēness mēness nenodzēst veselu mēnesi citi debesu ķermeņi paklanās tavā priekšā groza riņķi ap vidukli pavadoņi luncina astes kosmiskā slaucēja izlej spaini piena mēness mēness mēness mēs vilku ādās kāri graužam viens otra kaulus neievērojam atspīduma patiesumu ne ūdenī ne otra acīs meklējam dzīvību uz citām planētam bet savu stumjam atpakaļ dzemdē mēness mēness mēness mēs laikojam mēmes raķetes sveicinās viena ar otru caur iluminatora logu kosmonauts rāda vidējo pirkstu uz neatgriešanos cukura grauds saldina tumīgo galaktiku krūzē mēness mēness mēness dienas paies bet naktis tiks ierakstītas sapņos spīdi jel spožāk spīganu laterna mūsu palodzes ir pakāpiens mūsu valoda tilts mēness mēness mēness
7. franču skūpstā savītas mēles nošļaksta siekalu pār pilsētu plūdi nepāriet trešo dienu rakstnieks tecina tinti vēnās cauri mūžīgu mūzu augumu reljefiem bedrītēm un kaktiņiem slaktiņiem un kariem caurvijas pakāries likteņa laimes pakavs lūpas no krāsas noasiņo tintnīcā melnā dāma nekad nepiesaukta izslaukta sausa kā kaltēta ziedlapa iekš grāmatas sadeg kamīnā nepabeigta manuskripta formā ūdens aiztek renstelēs pilsēta iekārta brelokā lēnām žūst
|
