Atis Rozentāls

 

Sprīdītis un viņa draugi

Bērniem domātās izrādes Latvijas profesionālajos teātros

 

Savāda sakritība – brīdī, kad datorā atvēru jaunu baltu lapu, lai sāktu strukturēt savas pārdomas par teātra izrādēm bērniem, manā telefonā uznira atgādinājums, ka portāls lsm.lv publicējis līdzīgu, kaut tomēr ievirzes ziņā nedaudz atšķirīgu kolēģes Kitijas Balcares rakstu ar plašu situācijas analīzi („Teātris bērniem un jauniešiem – vingrināšanās mākslās un empātijā”. <lsm.lv> , 2025.02.VII).

Pēc īsa mulsuma brīža sapratu, ka tas manai iecerētajai publikācijai nebūt nav drauds, bet drīzāk pamudinājums netiešam dialogam. „Teātra pievilcība lielā mērā ir tajā, ka skatītājs pats izvēlas sava skatiena trajektoriju skatuves telpā, kurā noris izrāde, kurpretim izrāžu ieraksti liek sekot jau kāda cita redzējumam. Pirmajai pieredzei, nešaubīgi, ir jābūt īstai klātienes pieredzei,” raksta Kitija Balcare, metot izaicinājumu digitālajam laikmetam, kas ir ļoti apsveicams solis.

Šis nebūs visaptverošs pārskats par izrādēm bērniem konkrētā laika periodā, bet drīzāk pārspriedums par dažām tendencēm repertuāra izvēlē un estētikā. Orientēšos uz bērnu auditoriju, bet ne pusaudžiem.

 

Kas uzrunā bērnu

Teātris ir noslēpumaina pasaule, un vienmēr ir jautājums, kas ir tas, ko bērns paņem sev līdzi no pirmās pieredzes (vai vairākām) savā turpmākajā dzīvē. Atļaušos te veikt mazu autobiogrāfisku atkāpi.

Mana bērnība aizritēja 20. gadsimta 70. gadu Valmierā – pilsētā, kurā joprojām ir profesionālais teātris, vienlaikus ir arī Valmieras Viestura vidusskola, kurā ir teātra novirziena klases un skolēnu teātris „Sprīdītis”. Un manas pirmās atmiņas saistās tieši ar režisora Zigurda Ķestera (vēlākā Dailes teātra vadošā aktiera Ģirta Ķestera tēva) iestudējumiem, kuros liela nozīme bija vizuālajam un arī audiālajam aspektam. „Kā viņi to dara?” bija jautājums, skatoties, kā „snieg” sniegs gaismu projekcijās, kā pa skatuvi slīd galdiņš ar augļu trauku, kuru neviens nestumj. Tas bija teātra brīnums gluži tehniskā nozīmē – pārsteigums, kas piesaista uzmanību. Savukārt jau vairākus gadus vēlāk dzirdot Kamila Sensānsa „Dzīvnieku karnevālu”, es atcerējos, kur šo mūziku biju dzirdējis pirmoreiz – Ķestera uzvedumā par Minuparku ar Māra Čaklā dzejoļiem.

Un otra atmiņu epizode – esmu aizvests uz Valmieras drāmas teātra izrādi „Pasaka par apburtajiem kokiem”, un no tās atceros tikai programmiņu uz rozā krītpapīra, kas smērēja sasvīdušās plaukstas, un tur bija rakstīts kāda cilvēka vārds, kurš pavēlēs „saulei lēkt un norietēt.” Un es visu izrādi gaidīju, kad tad tā saule lēks, bet tas bija poētiski apzīmēts parasta gaismotāja darbs.

Tātad manas atmiņas, kas nav universālas, jo atspoguļo tikai viena indivīda pieredzi, liecina par bērna uztveres koncentrēšanos uz konkrētām detaļām. Tāpēc ir interesanti mēģinājumi runāt ar bērniem arī par emocionālo pasauli, kas ir salīdzinoši abstrakta un prasa lielāku vispārinājuma pakāpi.

 

Lielie jautājumi

Piemēram, Latvijas Leļļu teātra izrādē Laikam laiks, kuras pamatā ir Elisas Matvejevas un Malgožatas Apses luga, režisors Rūdolfs Apse mēģina bērnu uztveres līmenī risināt laika tematiku – kāpēc cilvēki saka, ka viņiem nav laika, kāpēc tas ātri paiet. Tomēr trīs aktieru saspēlē, sižetam par pamatu ņemot kādas ģimenes pārcelšanos uz citu dzīvokli, laika tēmu īsti neizdodas konkretizēt. Drīzāk tas ir stāsts par dažādiem dzīves organizācijas paradumiem – no visu lietu uzskaites līdz haosam.

No 2023. gada Valmieras vasaras teātra festivāla Valmieras teātra repertuārā joprojām ir igauņu dramaturģes un režisores Kersti Heinlo iestudējums Manas domas grib ar mani parunāt. Izrāde no dažādiem bērna skatu punktiem izspēlē un meklē atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem: kas ir draudzība, bēdas, prieks, vientulība, mīlestība un citiem. Izrādei piemīt izteikti pārdomāta vizualitāte, bet maza zēna emocijas pēc vecāku šķiršanās iezīmētas attiecībās ar Līksmi un Skumju – simboliskiem tēliem. Tomēr arī šinī gadījumā darbība brīžiem sāk buksēt, lai arī izrādes kopējā noskaņa ir izveidota tā, ka nespēj neuzrunāt kaut vai sajūtu līmenī. Aktierim Aigaram Apinim ir jau 45 gadi, bet viņa identifikācija ar zēnu – galveno varoni notiek konkrēta domāšanas veida un iztēles līmenī.

Roberta Daubura iestudētajā Dirty deal teatro izrādē Sapņu ķērāji, kas tapusi kopā ar vēl trim režisoriem – Annu Klišāni, Elīzu Dombrovsku un Jurģi Lūsi, kuri šinī gadījumā darbojas kā līdzautori un aktieri – daļēji interaktīvā formā mazajiem skatītājiem tiek piedāvāts padomāt par sapņu pasauli. Ja fantāzija ir apzināta, sapņi lielākoties ir neregulējami, kaut reizēm sakņojas dienā piedzīvotajos notikumos, tāpēc tā ir noslēpumaina un kaut kādā ziņā pat biedējoša pasaule. Tomēr muzikālā izrāde, kurā skatītāji pārvietojas pa spēles laukumiem, drīzāk ir rosinoša un aptver plašāku tēmu loku nekā tikai to, kas notiek sapņos.

 

Latvijas Leļļu teātra izrāde Lasis Stasis

Bērnu auditorijai adresētajās izrādēs ieskanas arī globālās aktualitātes, piemēram, Latvijas Leļļu teātra izrādē Lasis Stasis, ko pēc Dainas Tabūnas darba motīviem iestudējis režisors Edgars Kaufelds, jūras dzelmē notiekošais laša ceļojums atgādina par ekoloģijas problēmām okeānos, vienlaikus, personificējot zivis, piešķirot tām spēju just un iemīlēties, tiek radīts priekšstats, ka zivju zveja pati par sevi ir drāma, kas tomēr varbūt ir pārspīlēts uzstādījums. Izrāde ir ievērības cienīga vēl kāda iemesla dēļ. Mākslinieces Rūtas Briedes veidotā ārkārtīgi krāšņā zemūdens pasaule ir veidota no savu mūžu nokalpojušiem apģērbiem. Tādējādi teātris sevi parāda, ka ir ekoloģiski atbildīga iestāde, turklāt rezultāts tiešām ir ļoti iespaidīgs – viena zemūdens aina nomaina otru. Tiesa, otrajā cēlienā Stasis peld atpakaļ, un jaunas informācijas skatītājam ir salīdzinoši mazāk.

 

Foto Matīss Markovskis

 

Brašais Sprīdītis

Viens no nozīmīgākajiem pēdējās sezonas iestudējumiem bērnu auditorijai ir Annas Brigaderes Sprīdītis Valmieras teātrī. Reinis Suhanovs, kurš ir pierādījis patiesu ieinteresētību latviešu klasikas iestudējumu veidošanā, 2015. gadā iestudēja Maiju un Paiju, bet tagad, nebaidoties no netiešas konkurences, Sprīdīti. Konkurenci pieminu, jo latviešu teātrī pašlaik ir kopumā trīs versijas par Brigaderes lugu – Spreideits Daugavpils teātrī, kur galveno lomu atveido aktrise Zanda Mankopa, Bilžu vakars ar Sprīdīti Jaunajā Rīgas teātrī, kur jau pieaugušo Sprīdīti jeb Gunāru Sprīdi redzam Jāņa Skuteļa veidolā, un Valmierā. Turklāt vēl gluži nesen Liepājas Leļļu teātris rādīja iestudējumu PII Sprīdītis, kur pasakas tematika visai brīvā pārstāstā tika izmantota kādas pirmsskolas izglītības iestādes (jeb PII), vienkārši sakot, bērnudārza ikdienas atainojumam.

Valmieras teātra izrādes režisors Reinis Suhanovs izteicās, ka ir gribējis iestudēt pasaku izrādi lielās zāles formātā, lai bērni pilnībā izjustu teātra brīnumu. Tas ir cienījams mērķis, jo, kā pagājušajā gadā dzirdēju kādā diskusijā Daugavpilī, programmas „Skolas soma” ietvaros bērniem bieži vien piedāvā mazas izrādītes ar niecīgām dekorācijām, ko pieved klāt uz vietas skolā, un, kaut arī šīs izrādes pašas par sevi tāpēc uzreiz nekļūst sliktākas, bērni neiemācās, kā uzvesties teātrī kā konkrētā ēkā, kurā ir garderobe, kafejnīca un zināmi noteikumi par to, ko darīt un ko nē.

No cilvēkiem, kas redzējuši izrādi gan tad, kad brīvdienās to apmeklē vecāki un vecvecāki ar bērniem, gan klašu grupas darbdienās, esmu uzzinājis, ka apstākļi, kuros darbojas aktieri, visai būtiski atšķiras. Es redzēju izrādi, kurā bērni gan pieteicās cīnīties ar Nelabo, bet izrāde nepārauga teju masu demonstrācijā, kad zāle vienoti sauc „Sprī – dī – ti! Sprī – dī – ti!” Taču, lai arī spēlēt tīri tehniski varbūt ir grūtāk, no šādām izrādēm, kur mērķa grupa izrāda tik aktīvu atbalstu latviešu pasakas varonim, noteikti skatuves māksliniekiem ir liels gandarījums. Un tad izrādās, ka var arī necensties modernizēt klasiku, bet atraisīt fantāziju, kur uguni krāsnī atveido ar roku kustībām, bet Sīkstuļa adata, ko durt Sprīdīša rokā, ir tik pārspīlēti liela, ka baiļu vietā izraisa smieklus.

Piebildīšu, ka pirms dažiem gadiem interesantu versiju ar Sprīdīti jau vecumā 60+ rādīja Sanfrancisko Jaunais teātris, un šajā izrādē klasikas kodols bija savīts ar mūsdienu realitāti, bet tas nenotika pašmērķīgi.

Jau pieminētajā Jaunā Rīgas teātra izrādē Bilžu vakars ar Sprīdīti tika īstenots princips, kas pēdējos gados teātros nav retums – izrāde kļūst par pieaugušo rotaļu, kurā vairāk vai mazāk iesaista arī bērnus.

 

Labestības uzvara

Vēl viena bērniem domāta izrāde, kas šajā sezonā ir izraisījusi ārkārtīgi pozitīvas emocijas gan bērnos, gan vecākos un vecvecākos, ir zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes darba Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki iestudējums Kalles Gunnašona dramatizējumā un Paulas Pļavnieces režijā. Izrādes panākumu pamatā, šķiet, ir precīzs trāpījums varbūt pat vārdos neizteiktajam, bet gaisā jūtamajam pieprasījumam pēc labestības, kam nevainojami atbilst Lindgrēnes stāsts par mazliet neveikliem pieaugušajiem un ļoti aktīviem bērniem, kā arī burvīgu suni. Režisore Paula Pļavniece šķietami izstāsta stāstu, tomēr izrādē ir gudri salikti akcenti – aktieriem bērnu lomās apģērbs ir mazliet par lielu (kostīmu māksliniece Berta Vilipsone), pati sala lielajam cilvēku skaitam – nedaudz par mazu, izvēlētās parūkas – mazliet par blondu, Edgara Mākena dziesmas – tieši tādas, lai iesēstos klausītāja atmiņā. Tādējādi izrāde gan aizkustina, gan ir interesanta sižetiski, un zāli ar skatuvi apvieno kopīgs prieks.

Šie ir daži piemēri, kas nebūt neaptver visu piedāvājumu bērnu auditorijai. Ir gan izzinošas, gan interaktīvas izrādes, teātri diezgan aši reaģē uz komerciāli veiksmīgām un vienkārši interesantām grāmatām (šai ziņā labi veicas Leļļu teātrim), ir arī gadījumi, kad dažs darbs tiek izcelts no aizmirstības. Teātri seko līdzi arī kino valodas attīstībai (Dailes teātra izrāde Zilā lapsa ir veidota anime filmu estētikā). Jaunajā Gaitā esmu vairākkārt pieminējis Valmieras vasaras teātra festivālu, kurā katru otro gadu (arī šogad) notiek izrādes bērniem un jauniešiem, un tās tiek veidotas īpaši šim notikumam, turklāt notiek dažādos netipiskos spēles laukumos. Iepriekšminētais ļauj cerīgi raudzīties nākotnē, jo skatītāji mums būs.