Jaunā Gaita nr. 320. pavasaris 2025

 

Baiba Magdalena Eglīte

ĢERTRŪDE ZEILE. ESMU CĒLUSIES NO LATGALES

 

Mākslinieci Ģertrūdi Zeili gribas dēvēt par latgaliskāko gleznotāju citu latviešu mākslinieku vidū. Ne tik daudz uzvārda vai dzimtās vietas, cik apbrīnojami kompaktā ģenētiskā un garīgā mantojuma dēļ, ko viņa iekodējusi savas glezniecības valodā un savās kompozīcijās.

Augšdaugavas novada Naujenes ciema „Jaunkausiņu” mājas ir izauklējušas divas mākslinieces. Tēlnieci Valentīnu Zeili (1938) un gleznotāju Ģertrūdi Zeili (1944). Providence Valentīnu aizsauca uz Parīzi (ko padomju laikos nemaz tik viegil nevarēja realizēt), savukārt Ģertrūdei bija lemts palikt mājās, smelties spēkus no Daugavas loku ietvertā Naujenes ciema pieticīgās zemes, no savas strādīgās katoliskās dzimtas attiecībām ar zemi, debesīm, apkārtējo dzīvību un vienam pret otru. 

Turpat netālu atrodas Naujenes Novadpētniecības muzejs. Kādreizējā abu māsu pamatskola. Muzeja fondu un ekspozīcijas krietnu daļu veido Zeiļu dzimtas vēsturiskais un mākslas mantojums, tēva kokā grieztie krucifiksi, vairākas Ģertrūdes gleznas, bet īpaši bagātīgs ir Valentīnas skulptūru, medaļu un zīmējumu dāvinājums.

Savukārt Gertrūdes Zeiles glezniecības galvenie glabātāji ir Latvijas Valsts Mākslas muzejs, Rēzeknes Kultūrvēstures muzejs, Daugavpils Novada un vēstures muzejs, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, Latvijas Medicīnas muzejs, privātkolekcijas Latvijā un ārzemēs un, protams, Ģertrūdes plašā darbnīca, kurā katru nedēļu vismaz pāris darbu klāt pienāk. 

Viņa ir darbarūķis, kā katrs Zeiļu dzimtā, kas nesteidzoties paspēj visu. Bērnības atmiņās ierakstītie dažādie darbi turpat „Jaunkausiņu” pagalmā pārtapuši jaunības gadu gleznu pamattematikā, kam līdzās iezīmējās Latgales cilvēkam tik svarīgā katoliciskā atbalss dvēselē Lūgšana 1968., Pie kūts 1970., Akas rakšana 1969., Aitu cirpšana 1980., Vecmāmiņas bēres u.t.t. Uzskaitītā hronoloģija liecina tālaika mākslas akadēmijas studentes (1969-1974) aktīvu iesaistīšanos mākslas dzīvē, jo gadu vēlāk 1975. g. nogalē Daugavpils Novadpētniecības un Mākslas muzejā atklāj gleznotājas Ģertrūdes Zeiles pirmo personālizstādi. Figurāla kompozīcija un portrets viņai tuvākie glezniecības žanri līdz šai dienai. Ainavas un klusās dabas mākslinieci nesaista. Reizēm gan tiek gleznoti ziedi (nākamajās dienās pēc izstāžu atklāšanas)…

Smagnējas, primitivizētas formas un labsirdīgs humors, rāmi noapaļoti ritmi, zemes krāsas, tikko jūtama smeldze un neatņemama zemes izjūta dominē virknē tālaika gleznu. Savukārt, runājot par pirmajiem portretiem, ir jāapbrīno absolūts bikluma trūkums uzrunājot savulaik ievērojamas personības pozēt portretam. Un viņai neatsaka. Ne Imants Ziedonis, ne Tatjana Beļcova, ne Konrāds Ubāns, ne Lidija Freimane, ne profesors Viktors Kalnbērzs. Māksliniece teic, ka nepēta cilvēku, kad viņu glezno, bet gan tad, kad cilvēks sevi atdod. Un viņa spēj visai savdabīgi interpretēt nolūkoto personību.

80. gadu sākumā viņi satiekas. Ģertrūde un Vitolds. Satiekas, lai kļūtu par dzīves draugiem un lai atklātu smago patiesību par noklusēto pagātni. Vitolda ģimene bija viena no pirmajiem izsūtītajiem… Rezultatā mainās Ģertrūdes gleznu tematika un glezniecības valoda. Un vēl. Māksliniece izvairās izstādīties Rīgā.

Pieres vieta 1987. g. Viens no satriecošākajiem Ģertrūdes darbiem. Milzīga krustā sistā eņģeļa figūra, kura nimbam nav lemts izaugt, ir nedaudz noliekusies uz zemē sastinguša stāva pusi. Dievmāte vai kāda latvju māte raud krusta pakājē, kur apmeties vilku bars. Lielais vilks gan ir gar zemi, bet sīkākie smilkst savu asinskāro meldiju. Sāpju pilns, plaši ziestu krāsu rekviēms sāk skanēt apziņā, skatot šo kompozīciju. Bet Ģertrūdes darbos arvien vairāk sāk parādīties simbolisms. 

Līdzīgs stāsts ir arī kompozīcijā Uz neatgriešanos 1993. g. Bēgļu laiva. Veļu laiva. Sudrabaini mirdz ūdens un apsolītā gaisma. Koki krastmalā piedāvā aizsardzību. Dzīvību. Cerību. Bet kuram no viņiem? Sakumpušām mugurām laivinieki tuvojas krastam. Šauri ir tie vārti, pa kuriem abām laivām jāsacenšas izbraukt. Izteikti vertikālais formā Ģertrūde Zeile. Pašportrets. Eļļa uz audekla. 43,5X56 cm. 1968 ts vēsta, ka runa nav tikai par notikumu, bet arī par filozofisku vispārinājumu un atziņu. 

Bagāta un daudzveidīga kļūst Ģertrūdes gleznu virsma. Nepacietīgs, daudzveidīgs triepiens stāsta par autores emocionālo satraukumu. 

Tieši triepiena ritmiskā un blīvuma daudzveidība kļūst par svarīgu gleznotājas valodas īpatnību. Un protams, krāsa. Daudzveidīga. Smagnēja. Vieliska.

Jāatzīmē, ka 80., 90. gados māksliniece daudz gleznojusi Latgales kultūras darbinieku portretus. Keramiķu Antona Ušpeļa, Meikula Reidzāna, Kapostiņu pāra, komponista Jāņa Ivanova, kultūras sargātāja Franča Trasūna u.c.

Māksliniece daudz ceļojusi. Pabūts gan Indijā, gan Nepālā, gan Ķīnā, gan Taizemē, gan Izraēlā, Amerikā un Eiropā. Pasaulē redzētais mājās atbalsojies savdabīgās kompozīcijās, bet dažkārt pat kā komponente portretam. Māksliniece stāsta, ka ļoti vēlējusies izveidot kompozīciju, kurā iegleznot savus pārsteidzošos iespaidus par Ķīnas mūri. Un pēkšņi avīzēs ziņa, ka politiķis Ainārs Šlesers ar domnieku grupu devies uz Ķīnu. Redz, kā! Portretam fonā Ķīnas varenā mūra līkloči. Tiesa gan, portretējamie pēkšņi pazaudēja savu varenību…

Pagajušā gada nogalē Rīgas galerijā „Istaba” māksliniece Ģertrūde Zeile pēc daudzu gadu pārtraukuma aicināja skatītājus uz portretu izstādi „Tie, kas mums apkārt”. Portretējamo vidū tuvinieki, daži draugi un tie, kurus vakaros var redzēt televīzijas ekrānā. Mākslinieki, politiķi, biznesmenis. Arī PLMC valdes loceklis Dainis Mjartāns. Domās iegrimis par Latgales problēmām. Bet par viņa piederību Latvijai un savam novadam runā satrauktais fona gleznojums un pirkstā neuzkrītoši iemirdzošais Nameja gredzens.

Darbnīca un dzīvesvieta viņai ir Rīgā. Bet sava Ēdene viņai ir Naujenē. 

Gleznotāja Gertrūde Zeile ir savrupa mākslas ceļa gājēja. Ar mulsinošu satura dziļumu, kas atsedzas pakāpeniski, sekojot glezniecības stāstam. Plastiska un ritmiska daudzveidība raksturo viņas kompozīciju izcelsmi. Tā atnāk kā melodija pie mūziķa, izkārto krāsu laukumus, vienus uzsver, citus pieklusina, vada un apvieno. Nevis intelektuāla rotaļa, bet vārdos nenoformulēta pietāte pret Pasauli, pret Dabu, Cilvēku, kuras pamatu pamats ir pietāte pret Radītāju. Dzīves pieredze viņu ir padarījusi par filozofi glezniecībā, kaut vārdos viņa nefilozofē. Viņa filozofē ar krāsu, ar motīva lakonismu, faktūras daudzveidību, triepienu ritmu, pat ar darba izmēriem un rāmja izvēli. Filozofē par dzīves pamatvērtībām, par ceļu uz atziņu, par mīlestību un piederību.

„Jā, smaga ir mana palete,” viņa saka. „Bet ko darīt? Esmu cēlusies no Latgales.” 

 

 

 

 

Ģertrūde Zeile. Pašportrets. Eļļa uz audekla. 43,5×56 cm. 1968