…lasīt nedrīkst nelasīt…

Zintis Sils. Apvārsnis. Rīga: Dienas Grāmata, 2024

 

Līdz šim grāmatas autora vārds, šķiet, tomēr plašākam lasītāju lokam ir bijis mazāk zināms, kaut gan jaunā autora sasniegumi literatūrā nav gluži nemanāmi — viņš ir literatūras žurnāla Stroika līdzdibinātājs un prozas redaktors, autora luga Pēdējais Kursenieks ir saņēmusi balvu Latvijas jauniešu teātra festivālā, stāsti publicēti arī žurnālā Punctum, tāpēc šķiet tikai loģiski, ka autoram radusies vēlme savu literāro daiļradi apkopot pirmajā grāmatā.

Formāli Apvārsnis ir stāstu krājums, tajā ietverti astoņi stāsti, bet vai šo grāmatu būtu iespējams definēt tikai kā stāstu krājumu, paliek atklāts jautājums. Visu tekstu saistošais elements ir kūrotpilsēta Pauguri un netālu esošais Družciems, kas savā postpadomju realitātē apvieno daudzos literāros varoņus un faktiski veido grāmatas simbolisko slāni, ko autoram izdevies izveidot nudien atzīstami padziļināti; un žanriski tas savukārt jau ļauj diskutēt par romāna iezīmēm. Apkārtējās vides vizuālā ainava, kolorītie tēli, piemēram, vecā Dreisone, kas vienmēr staigā kailām krūtīm (te gribas jautāt — un kā ziemā? bet šādi jautājumi lasot rodas, taču par tiem vēlāk), dīvainais profesors, kas kaut kādu iemeslu dēļ padzīts no Vēstures un filozofijas fakultātes, jaunieši, kas kliedē eksistences bezjēdzību nepārtraukti smēķējot „cīgiņas” un iedzerot, autora tēlotajā vidē  šķiet pilnīgi likumsakarīgi tāpat kā tas, ka blakus apsēžas Amuns Ra un palūdz cigareti, gan arī fakts, noslīkušā Briķa nāves iesmels tā arī paliek neatklāts.

Postpadomju realitātes telpa, kādreiz daudzapdzīvotas, bet šobrīd jau nīkā ejošas vietas realitāte ar savu šarmu un bieži absurda loģikā balstītiem notikumiem varētu šķist interesanti gan kriminālromānu autoriem, gan arī jaunam rakstniekam, kas tikai sāk veidot savu prozas laiktelpu. Sils izvēlējies realitātes un absurda saplūsmes robežu, dažādu žanru un stilistikas apvienojumu, veidojot visai konceptuālu un pirmās grāmatas aspektā veiksmīgu tekstu kopu.

Jāpiezīmē, ka viens no labākajiem stāstiem šajā grāmatā nudien ir ar kriminālstāsta pieskaņu veidotais „Šis leviatāns nav leviatāns”, lai gan arī tam raksturīga autora maniere tekstu apraut, nesniedzot atrisinājumu, bet vienlaikus atstājot lasītājam gana plašu telpu iztēlei un interpretācijai. Tiesa, godīgumam jāpiezīmē, ka ne vienmēr šī autora maniere ir veiksmīga, piemēram, grāmatas pirmais stāsts vismaz recenzijas autoram šķita pārāk aprauts, lai gan Sila tēlotajā pasaulē, iespējams, risinājums nedz ir iespējams, nedz vajadzīgs.

Grāmatas atslēgvārdi ir pasaules dīvainība, realitātes dīvainība un cilvēku dīvainība tajā. Šos aspektus Zintim Silam ir izdevies parādīt teju lieliski. Līdz ar to arī no lasītāja varētu prasīt pakļaušanos šai dīvainās pasaules absurda loģikai un klusējot sekot virzieniem, kuros autors lasītāju ved, vēlams neuzdodot jautājumus. Autors tēlo gan reālisma poētikai atbilstošos notikumus, gan absurda loģikā un misticismā balstītas situācijas, kur labākie piemēri ir stāsti „Krāsa” un „Plūmju vīns” — no ikdienišķas realitātes galvenie varoņi nonāk biedējošās vīzijās, realitātei pārtopot un pārveidojoties, nojaucot jēdzienu „reāls” un „sireāls” robežas. Jāsecina, ka realitātes pārtapšana sirealitātē ir tas, uz ko visbiežāk arī balstās autora stāstu centrālais motīvs, demonstrējot pasaules daudzveidību un dažādību, cilvēku domāšanu un vienlaikus arī cilvēku — stāstu varoņu — centienus izbēgt no Pauguru un Družciema nolemtības. Jau minēju, ka tieši vizuālais tēlojums ir viens no Sila veiksmīgākajiem paņēmieniem viņa prozas poētikā, jādomā, ikviens ne metropoles (kā pilsētu dēvē Sils), pārstāvis jaunībā kaut kādā mērā varētu saskatīt sevi un atpazīt kādu no stāstu ciklā attēlotajiem dīvaiņiem: jauniešiem, kas meklē izklaides, kādas nu šī vieta viņiem spēj dot, ļaudīm, kas vienkārši velk savu eksistenci līdz loģiskām vai mazāk loģiskām tās beigām, ikdienas nolemtību kliedējot tukšodami „bamšļus” vai notiesājot grilbāra „Haizivs” klientu ēdienu pārpalikumus, un pēc mistiskajiem ceļojumiem pamostoties slimnīcas palātās. Varoņu tēli ir krāšņi ar daudzveidīgiem raksturiem, ko lielākoties arī Silam izdodas noturēt labā līmenī.

Tiktāl var droši apgalvot, ka Zintis Sils latviešu mūsdienu literatūrā ienāk ar savdabīgu skatījumu un ieved lasītāju līdzi saviem varoņiem gan piepešā ceļojumā pa zikurātiem kopā ar stāsta „Iesniegums” varoni, gan ievelk Družciema brikšņos kopā ar eģiptologu Skulmi, kurš tur meklē senās  Ēģiptes pēdas, gan piedzīvojumos līdz ar citiem savādajiem stāstu varoņiem.

Tomēr nevar arī noliegt, ka absurda loģika savā būtībā ir ārkārtīgi prasīga pret detaļām, robeža starp absurda pasaules, vides un varoņu darbību tēlojumu un neveiklību — tostarp valodisku— ir ārkārtīgi trausla, un te nu gribas tomēr domāt, ka krājumam kopumā būtu noderējis skarbāks redaktora skatījums. Sila valoda visā tekstu kopumā ir krāšņa un metaforām pieblīvēta, radot jautājumu, vai tas vienmēr ir nepieciešams. Starp apbrīnojami precīziem raksturojumiem un metaforām parādās arī neveikli izteicieni, loģikas kļūdas un stilistiskas neveiksmes. Nenorādīšu konkrētas lapaspuses, atstājot katra paša ziņā to atrast vai neatrast, bet, vai ūdens var svilināt mazliet auksti, tomēr ir diskutabls jautāums, vai vecis var būt sēdoša suņa augumā, tāpat. Sila stāstījuma plūdums ir raits un ļauj lasītājam tam sekot aizrautīgi, tomēr ar noteikumu — kā jau minēju — lasītājam nav vēlams uzdot jautājumus. Bet tādi jautājumi tomēr rodas. Piemēram, vēlreiz: vai salīdzinājums par veci sēdoša suņa augumā ir gana iederīgs veidotajā pasaulē, var šaubīties, jo gribas uzdot jautājumu — kāda suņa? Vācu aitu? Tad vēl varētu saprast, ja vecis būtu punduris. Toiterjera? Tad rodas vairāk jautājumu. Ir jau skaidrs, ka vecis vienkārši atrodas tālu, taču veikls šāds izteikums nav. Tāpat rodas jautājums, kāpēc, piemēram, Ginta Briķe stāstā „Šis leviatāns nav leviatāns” sarunu sāk lauku cilvēkam raksturīgā dialektā, noraujot vārdiem galotnes, bet tad piepeši sāk runāt pareizā literārā valodā. Varētu teikt, ka tā ir autora absurdās pasaules īpatnība, bet ticamība pazūd līdz ar bišu pūzni, kuru viens no stāstu varoņiem aiznes uz klasi, ignorējot faktu, ka pat absurda loģikā bites ir tie kukaiņi, kas pūzni neveido, bet mitinās stropā, un, ja arī no tā izlido, tad runa ir par bišu spietu, nevis pūzni, kas raksturīgs lapsenēm. Šādas un vēl citādas pretrunas stāstos parādās ne reizi vien, izjaucot autora absurda loģikas smalko struktūru.

Tiesa, iespējams arī šeit katrs lasītājs pats būvēs savu interepretācijas un izpratnes telpu Zinta Sila stāstu pasaulē un nemaz šīs nekonsekvences nepamanīs. Sila veidotā pasaule ir savdabīga, neparasta, dīvaina, kaitinoša un aizkustinoša. Ļauties tai vai tomēr neļauties? „Lasīt nedrīkst nelasīt” ir šajos tekstos būvētās pasaules vilinājuma katra paša izvēle.

 

Ingus Barovskis