Zirgus palaižot auļos

Ēriks Vilsons. Pēc otrā zvana. Rīga: Dienas grāmata, 2024., 192 lpp.

 

Kad atskan pirmais zvans, vēl nesteidzamies, taču zinām, ka tas brīdis ir tuvu. Trešais zvans asociējas gan ar teātra izrādes sākumu, gan Anšlava Eglīša teātra un kino stāstiem Trešais zvans, gan pirms pārdesmit gadiem izdotām Guntas Frīdenfeldes īslugām skolas teātrim, arī ar tādu pašu nosaukumu – Trešais zvans. Bet kas ar otro zvanu?

Pirmais aktiera un dramaturga Ērika Vilsona noskandētais prozas zvans – romāns Me & Mo – atskanēja 2020. gadā. Iepazinām piejūras pilsētu memento-mori-jeb-momentaljno-v-more noskaņās, ko caurauž viņa majestātes teātra dvesma. 20. gadsimta 90. gados aktieris Jurčiks aiz spītības pametis darbu teātrī un aizgājis strādāt par kurjeru, bet viņa draugi un kolēģi Aivis un Teodors teātra dzīvi turpina. Personāžs visai plašs, ieskaitot kaķi un suni, un sarežģīts, jo tēlu attiecības krustojas paredzami un neparedzami.

2024. gadā atskanējis otrais zvans – Ērika Vilsona romāns Pēc otrā zvana. Darbība norisinās autoram labi pazīstamajā Liepājas vidē; piejūras pilsēta šoreiz ie(at)guvusi savu īsto vārdu. Galvenais varonis Jurčiks, kurš reizēm pārtop Jurkā (šī pārmaiņa gan īsti nestiķējas), strādā par kurjeru, un Ēriks Vilsons kolorīti attēlo šīs profesijas nianses, jo starp autora nodarbošanās veidiem bijis arī kurjera darbs.

Romāna darbību autors sadalījis divās vidēs: psihiatriskajā slimnīcā un ikdienas darba un citu norišu dzīvē. Traķenes vide ļoti pateicīga visdažādāko eksistenciālo problēmu risināšanai, turklāt piedāvā spil­gtus, prognozējami neprognozējamus notikumus, kas var risināties brīvi izvēlētā secībā un loģikā vai bez tās. Te izpaužas autora detaļu izstrādes un personu raksturošanas meistarība, reizumis izvēršoties kādā papildtēmā bez īpašas sasaistes ar visu romānu. Ja to īsi vajadzētu raksturot, tad tas ir izrakstīšanās prieks, kas no ikdienišķā mēdz aizvest arī uz dziļām filozofiskām un eksistenciālām pārdomām: „Ko tas nozīmē – ienāk prātā? Kas tad tur īsti ir, tajā neizprotamajā tukšumā? Lūkojos uz apkārtējo pasauli ar izbrīnu. Vai tiešām viss, kas ir ap mani, tas, ko redzu, nojaušu, ko aprakstu, vai tas dzīvo manā prātā? Un kas ir aiz tā… aiz tā prāta?” (115. lpp.)

Savādā sabrukuma aina vienu no intensīvākajām izlādēm piedzīvo tieši slimnīcā: „Psihiatriskās slimnīcas ārsta acis ir skumji pelēkas. Tev ienāk prātā, ka tajās smeldz līdzatbildība par leģendārās Atlantīdas bojāeju, un nu tu mēģini atcerēties visu, ko esi dzirdējis par zudušās zemes kādreizējo varenību. Diemžēl tikpat nesekmīgi. Tu gribi to pajautāt žilbinoši baltajam virsvalkam, bet tad apraujies, jo atce­ries joprojām nenoskaidroto jautājumu – kas esmu es pats?” (11. lpp.) Rakstīšanai pēc ārsta ieteikuma nododas arī psihiatriskās slimnīcas pacients Prosta Marija.

Romānā daudz jautājumu par dzīvi un nāvi, atklāti gan bravurīgi ironiskā, gan izmisīgi meklējošā intonācijā. Zīmīgi, ka teātra durvis Jurčiks ver tieši Teodora bēru dienā, kad „ceļš zem kājām ir nokaisīts ar egļu zariņiem” (120. lpp.). Vai ir iespējama atgriešanās? Lai gan sastaptie it kā ilgojušies pēc Jurčika un gribējuši viņu satikt un viņam atvadu rituālā un varbūt pat nākotnē ierādīta svarīga loma, atkalsatikšanās mirklis uzbango Jurčika prātā fantasmagorisku ainu, kas spēcīgi disonē ar realitāti, savukārt Veronikas uzstājība, laižot darbā jebkurus līdzekļus, izdzen Jurčiku no „zaudētās paradīzes”. Lūkasa izdzišana liek domāt par to, „kas paliek pēc mums, kad mēs atstiepjam kājas” (149. lpp.), un secināt, ka „tikai sūdi, atmiņas un iemīņātas tekas kā tās brūces bērnībā, kas aizvelkas ar kreveli un izzūd” (149. lpp.). Dramatisku noskaņu piešķir Aivja ciemošanās pie Jurčika sapņos un iztēles ainās.

No ārpusslimnīcas dzīves ainām spilgta ir neplānotā grēksūdze baznīcā un piedalīšanās dievkalpojuma rituālajās darbībās, kā arī kurjera darba un kolēģu tēlojums. Šķiet, tieši kurjera lomā autors vislabāk izspēlējies ar zināmo žargona un krievu valodas aizguvumu leksikas krājumu, kā arī piedāvā ironisku ieskatu deminutīvu cienītāju runā, piemēram: „Rūdītis, pirdieniņš tāds, teica, ka uz tavu pusīti vairs nebrauks. Industriālā parka meitenītes bija satrakojušās” (73. lpp.) un „Miedziņam uzkārās vāģis pie Jūrkalnes… Paklau, tu vēl skenerīti neesi ieslēdzis? [..] Izskatās, ka klusumiņš. [..] A moška tu vari iestumt sētiņā un tad… [..] Okei, okei… tad tos čakariņus atdod Ivaniņam” (74. lpp.).

Pirmajā romānā uz šaha galdiņa izvietoto tēlu, pat kaķa un suņa, pozīcijas krietni mainās. Autors romāna tēlus aizrautīgi, neskopodamies portretē, izmantojot krietnu skaitu raksturīgu detaļu, salīdzinājumu un metaforu, – kā mākslinieks, kurš šķiež krietni vairāk krāsu, nekā būtu vajadzīgs. Viens piemērs: „Nešpetnā rakstura dēļ viņš iesaukts par Briesmīgo. Kalsns, stiegrains gara auguma pusmūža vīrietis ar izvalbītām vizbuļu acīm zem lielo briļļu stikliem. Saspringts, nīgrs un kašķīgs, ar allaž kūpošu cigareti mutē. Viņš atgādina kalnu ērgli, kurš pikējumā izšķaidījis vistu baru un tagad pēdējā mirklī cenšas pacelties, lai izvairītos no sadursmes ar šķūņa paksi. Vienmēr skrējienā. Ivana populārākais žests ir parādīt ar vidējo pirkstu uz necilu laikrādi, kas nostiprināts ap locītavu ar platu, notaukotu padomju laiku siksniņu. Viņš diftelējas šofera sēdeklī ar zvērojošu skatienu, kurā samanāma gruzdoša kvēle. Ir gatavs uzsprāgt jebkurā brīdī, piegānot ar nokaitētu lavu piekrastes debeszilos ūdeņus. Kā driģenes saēdies kumeļš, kuru vairs nevar saturēt aiz iemauktiem, Briesmīgais ir gatavs izlamāt katru, kurš neiekļaujas viņa ieprogrammētajā laika limitā. Viņam piemīt unikālas darba spējas. Ivans Briesmīgais ir Jūlijs Cēzars. Vadot autiņu, viņš spēj vienlaikus smēķēt, runāt pa telefonu, pārbaudīt skeneri, izņirgāties par garām slīdošo ainavu, pasūtīt vienu māju tālāk šoseju šķērsojošo dzīvo radību, ieskatīties planšetdatorā un, verbāli iedziļinoties aktuālajās politiskajās norisēs, apliecināt savu pilsonisko nostāju.” (66. lpp.) Utt., utt.

Lai gan daudz humoristisku un ironisku detaļu, romānu caurvij smeldze, tiekšanās pēc skaidrības, mīlestības un patiesuma. Autors dzīvīgi apraksta ilgošanās ainu, kurā svarīga loma arī Liepājas vējam: „[..] tur tālumā… tur klikst solīši pilsētas vienpatībā. – Tā ir viņa? Nē, nevar būt… tiešām? Viņas gaita ir viegla kā zīds, kas dzied ap viņas augumu, un es esmu greizsirdīgs uz vēju, kas noglāsta plāno kleitiņu ar zilajām puķītēm. – Klik, klak, klik, klak… – skan Renātes soļi. Divi mazi papēdīši sit ritmu, vējš skūpsta viņas kājas, kaklu, es izstreipuļoju priekšnamā un pieploku pie bēniņu durvju actiņas.” (112. lpp.)

Autors virtuozi darbojas ar valodu, droši jūtas jebkurā valodas slānī, šķiet, palaidis pieredzes un iztēles zirgus auļos, izbauda valodošanu. Daudzu izteicienu saknes meklējamas krievu valodā, padomju laika filmās un teātra aizkulišu sarunās. Iespējams, pieredzes balstīšana krievu valodā, kas autora dzīves kontekstā ir saprotami dabiska, varētu nošķirt lasītāju paaudzes, atsijājot tās, kurām krievu valoda nav zināma.

Vai vērts lasīt? Noteikti. Lai gan lasāmviela, par spīti humoram, nav nekāda priecīgā, lasītāju var saistīt aktiera dzīves un teātra vides tēlojums, dzīvīgā valoda un meistarīgais detaļu tvērums. Neviļus, protams, rodas jautājums, vai gaidāms turpinājums un kādu atdzimšanu (pārdzimšanu) Jurčiks varētu piedzīvot. Ir brīdis pēc otrā zvana…

 

Sanita Dāboliņa